2008. gada 14. maijs
Tu ieraugi, atzīsti to par sev nepieciešamu. Tu saproti ka to gribi. Tu cīnies, plēsies, ārdies, lien no ādas ārā, lai tikai tiktu pie kārotā. Bet tu saproti, ka to būs grūti dabūt.
Tu apsolies gaidīt, turēties kaut pie pēdējā salmiņa, lai tikai sagaidītu savu izdevību. Tā nu tu karājies šajā zarā gaidīdams.
Pēkšņi tu paveries un pamani, ka vārti ir vaļā!
Ej nu uz priekšu un pieliec izsaukuma zīmi teikumam savā dzīvē! Teikumam, kuru tik centīgi esi rakstījis un veidojis!
Bet tu neej.
Tu stāvi kā apstulbis un skaties – ko nu tagad darīt. Tu stāvi ilgi. It kā vēl pats nezinādams gaidītu kādu uzaicinājumu.
Bet laiks neaicina un laiks negaida. Durvis aizveras un sabrūk viss, kas ticis celts, veidots, sen jau izsapņots un cerēts.
Un tad nu tu pēkšņi sāc bļaut, kā gan kāds cits varēja paņemt tavu iespēju! Tu atkal ārdies, trako, ka redz- esi palaidis vilcienu garām!
Kurš te vainīgs?
Un tad gluži kā skolotājiem, kad tu ierodies skolā ar nokavēšanos, vajadzētu teikt – vajadzēja vakarā agrāk iet gulēt un no rīta agrāk celties. Lai nenokavētu vilcienu.
Ja esi vienkārši atlaidis rokas un stulbi gaidījis, kad kaut kas nāks pats no sevis un lūgsies, lai tu izmanto mirkli, tad nežēlojies, ka kāds cits ir paskrējis tev garām un nu izbauda to laimi, ko biji gribējis tu!
Neviens un nekas nenāks pie tevis un nekritīs tavā priekšā lūdzoties, lai tu izmanto iespēju!
Tev jāparāda, ka tu to gribi.
Un, ja tu neesi to darījis, nevari arī vainot kādu citu.
Par to, ka kāds ir paņēmis tavu iespēju.
Par to, ka kāds nav tevi gaidījis mūžīgi.
Untitled Safehouse 