Veiksmīgas attiecības ir lēmums, nevis veiksme

Mana ilgi “perētā”, garā pārdoma un atgriezeniskā saite pašai uz sevi.

Veiksmīgas attiecības un/vai laulība nav veiksme vai “laimīgā loze”. Tas ir nekas vairāk kā apzināts lēmums.

Parīze. Atskaņas.

Es nebūtu varējusi pateikt precīzāk. Paldies Nadinai par rakstu! Spēku un izturību visiem visās pasaules malās, izņemot tos, kuri spēku un izturību izmanto, lai darītu pāri citiem, tiem gan novēlu vājumu, pagurumu un nespēku.

nenoteikts

Pēdējās dienas ir bijušas diezgan smagas. Bet gribu par tām uzrakstīt, jo rakstīšana, privāta vai publiska, vienmēr bijis mans veids, kā tikt galā ar grūtām situācijām.

Kā liela daļa manu draugu un paziņu jau zina, es šobrīd dzīvoju Parīzē. Tajā pašā pilsētā, kas tikko piedzīvoja teroristu sarīkotu asinspirti. Kaut arī dzīvoju īsas pastaigas attālumā no vietām, kur notika šīs šausmas, liktenis bija man labvēlīgs un par to, ka kilometra attālumā no manis notiek terorakti, dzirdēju TV ekrānā. “Pienākušas ziņas, ka notikusi apšaude Parīzē,” dzirdu ziņās. 11. rajonā. MANĀ rajonā? Tad sprādziens stadionā. Tad vēl viena apšaude. Vēl viena. Katra arvien tuvāk par iepriekšējo. Un vēl viena tepat 5 minūšu attālumā. Un tad ķīlnieki.

Es vienmēr ļoti pārdzīvoju, šādus sižetus redzot TV, esot mājās, Rīgā. Bet šis ir daudz savādāk. Bailes no kaut kā daudzu simtu kilometru attālumā nav nekas, salīdzinājumā ar bailēm no tā, ka ap tavām mājās klīst cilvēki…

Skatīt ziņu 624 more words

Iepazīt sevi no jauna

Pēdējā gada laikā manā dzīvē atkal notikušas galvu reibinošas pārmaiņas. Nu jau apmēram gadu es strādāju vietā, kurā jūtos kā zivs ūdenī un darbavieta man arī likusi iepazīt daudz kā jauna, pārvērtēt līdz šim jau zināmo un galu galā – iepazīt sevi no jauna. Un – kā izrādās – izskatās, ka es nemaz neesmu tas, par ko visu mūžu biju sevi uzskatījusi. Tāda apjausma manī izraisa vienlaikus sajūsmu un bažas, vienlaikus satraukumu un pēkšņi – mieru.

Es kopš bērnības biju uzskatījusi sevi par izteiktu humanitāro cilvēku, kurā nav ne miņas no eksaktā. Ir tik ļoti interesanti apjaust, ka veselus 25 gadus esmu ļoti kļūdījusies 🙂

Intraversija, ekstraversija, ambiversija

Mans blogs kārtējo reizi ir hibernējies un ticis atstāts nelietošanā ilgu laiku, bet šodien gribu to nedaudz atdzīvināt, parunājot par izplatītākajiem mītiem, kuri tiek attiecināti uz intravertajiem cilvēkiem, tostarp mani, un mazliet izskaidrot kāpēc tie ir tik maldinoši un kā tad ir patiesībā. Es gribētu sākt ar galvenajām vadlīnijām – kas īsti ir intraversija, ekstraversija, ambiversija un kas ir pamatā tam, kāpēc rodas maldīgi priekšstati par katru no “galējām” grupām.

Thumbs up for rainbows!

Šoreiz es gribētu parunāt par kādu ļoti jūtīgu tēmu, kura pamazām kļūst ar vien aktuālāka visā pasaulē. Mans viedoklis jau kopš bērnības ir nemainīgs un ar gadiem tas kļūst arvien spēcīgāks: it`s ok to be gay!

Kautrīgums vs Introvertums vs Sociofobija

Līdz šim ir bijusi tikai viena reize, kad es esmu atklāti, publiski savā Facebook lapā izteikusi, tiesa gan ļoti lakoniski un vispārīgi, to, kā es redzu un uztveru pasauli. Es tolaik saņēmu gan publiskus, gan daudzus privātus komentārus par to, ka ir labi, ka spēju to publiski atzīt un par to runāt.

Esmu veltījusi pietiekami daudz laika, lai pavērotu citus, kuri savā drosmē runāt par savu problēmu, ir gājuši ”uz pilnu banku”, lai būtu saņēmusi visu savu iespējamo drosmi atklāt visu kā uz delnas.

Tāpēc šoreiz tēma, kā jau virsraksts vēsta, ir – Kautrīgums vs Introvertums vs Sociofobija. No šiem trim līdz sākumskolas beigām es biju pārliecināta, ka esmu vienkārši kautrīga. Beidzot pamatskolu sapratu, ka iespējams nav introvertāka cilvēka par mani. Bet vidusskolas laikā saņēmu atzinumu par to, ka esmu sociofobs. Here you go. Now you know.

Neraudātāju laikmets

Nemaz ne tik senā pagātnē vīriešos jau no dzimšanas tika ieaudzināts likums, ka raudāt ir slikti un nepareizi. Mūsdienās tas jau attiecas arī uz sievietēm. Vēl jo vairāk – mūsdienās sieviešu raudāšana vairs vienkārši netiek uztverta nopietni. Sievietes asaras mūsdienu pasaulē vienmēr būs neloģiskas, nepamatotas, nesaprotamas un bez jebkāda iemesla – nekas vairāk par neloģiskas, histēriskas emocionalitātes izpausmi, kas nav ņemama vērā.

Sievietes neapzināti tiek mudinātas vienkārši izslēgt jebkādu asaru mehānismu un audzēt biezāku ādu. Lai nebūtu nekādas ņerkstēšanas, čīkstēšanas, ņaudēšanas un bimbāšanas. Bet ”azbesta vecenes” nevienam arī nepatīk. Jo viņas vairs nav sievišķīgas.

Vai esmu sevi izdedzinājusi?

Bez liekām ceremonijām teikšu kā ir – kaut kas manās smadzenēs ir sagājis uz īso. Tagad jau tas ir oficiāli – es esmu pēkšņi, bez redzamiem iemesliem zaudējusi jebkādu entuziasmu mācīties. Vairs negūstu nekādu baudījumu no studiju procesa. Pēkšņi es vairs neko negribu.

Senfranču eposs “Rolanda dziesma”

Šovakar tāda īsā un nestrukturētā pārdoma pirms gulētiešanas.

Galu galā, izlasot vecfranču eposu “Rolanda dziesma”, sapratu, ka nebiju palaidusi garām it neko vērtīgu, to nelasot.
80% tur rakstītā ir kaut kas šāds:
“No ķermeņa tam iekšas ārā izkritušas un visa seja notašķīta smadzenēm” (168., 2246.,7.rinda).

Mākslas izpausmju analizēšana, teorijas un to radīšana

Sēžu virtuvē pie galda, dators priekšā un gatavojos latviešu literatūras vēstures eksāmenam.

Tiklīdz mājās no darba pārrodas mamma, manās acīs iemirdzas ”Yes! Beidzot ir kāds, kuram pasūdzēties, ”pacepties”” dzirksts, un no manis plūst kā no pārpilnības raga. Un mans ”cepiens” ir tik liels, ka nepietika vien ar izsūdzēšanos mammai, vajadzēja arī ierakstīt blogā 😀

Jau vairākkārt esmu ar citiem cilvēkiem (tostarp, pāris no saviem kursabieriem) diskutējusi par to, ka pilnīgi iespējams mākslinieks, radot savu mākslas darbu, nedara neko citu, kā vienkārši izpaužas. Tieši tik vienkārši. Brīvs domu lidojums. Savas iekšējās pasaules attēlošana.
Nekad nebūs tā, ka viena cilvēka iekšējā pasaule būs pilnībā un līdz galam saprotama kādam citam. Tāpēc savā ziņā katrs cilvēks piedzimst un nomirst vientuļš. Jo mūsu ķermenī un galvā neviens cits nekad neielīdīs.

Tomēr ir radīta vesela kaudze zinātņu, kas nodarbojas ar šo izpausmju pētīšanu, analizēšanu un iegūto atziņu mācīšanu citiem.