Kautrīgums vs Introvertums vs Sociofobija

Līdz šim ir bijusi tikai viena reize, kad es esmu atklāti, publiski savā Facebook lapā izteikusi, tiesa gan ļoti lakoniski un vispārīgi, to, kā es redzu un uztveru pasauli. Es tolaik saņēmu gan publiskus, gan daudzus privātus komentārus par to, ka ir labi, ka spēju to publiski atzīt un par to runāt.

Esmu veltījusi pietiekami daudz laika, lai pavērotu citus, kuri savā drosmē runāt par savu problēmu, ir gājuši ”uz pilnu banku”, lai būtu saņēmusi visu savu iespējamo drosmi atklāt visu kā uz delnas.

Tāpēc šoreiz tēma, kā jau virsraksts vēsta, ir – Kautrīgums vs Introvertums vs Sociofobija. No šiem trim līdz sākumskolas beigām es biju pārliecināta, ka esmu vienkārši kautrīga. Beidzot pamatskolu sapratu, ka iespējams nav introvertāka cilvēka par mani. Bet vidusskolas laikā saņēmu atzinumu par to, ka esmu sociofobs. Here you go. Now you know.

Vienmēr ir bijis samērā grūti iesākt šo tēmu. Jo mūsdienu sabiedrība ir diezgan neiecietīga. (Lieki teikt, ka šo rakstot, trīc rokas un sajūta ir kā pirms eksāmena). Tiklīdz tiek minēta tēma par mentālām problēmām, standarta reakcija ir apmēram šāda: ”Viņi vienkārši ir pārāk slinki, pārāk vāji, lai tiktu galā”. Ļoti bieži ir sagaidāms citus sakām ”Ai, nu ko tu āksties; nomierinies; nav taču tik traki; tās ir tikai tavas iedomas; tev vienkārši pagadījies sliktāks garastāvoklis; sīkums vien ir”.

Ir pat, diemžēl, gadījies no kādreiz man ļoti tuva cilvēka dzirdēt, ka ”tu vienkārši sev iestāsti, ka tev ir problēma un devies pie psihoterapeita, lai vienkārši dabūtu kaut kādu vārdu, kurā nosaukt sevis iedomāto problēmu”.

Nav noslēpums, ka daudzi padodas, iekrīt depresijā, ”nolaiž rokas”, izdomā savai problēmai nosaukumu un tad ar to attaisno pilnīgi visas savas sekojošās darbības. Pavisam nesen tieši par šo tēmu mana kursabiedrene bija ierakstījusi Facebookā (nav domāts pilnīgi nekas personīgs, vienkārši paņēmu par piemēru, jo atbilst mana raksta tēmai 🙂 ):

”Piešķiriet sev negatīvu identitāti. Ļaujiet jūs pārņēmušai emocionālai problēmai absorbēt visus pārējos jūsu identitātes aspektus. Ja jūtaties depresīvs, kļūstiet par depresīvu personu; ja jūs satrauc sociālās lietas, pieņemiet fobijām pakļautas personas vai personas ar satraukuma traucējumiem identitāti. Padariet savu slimību par dzīves fokusu. Apspriediet to ar katru cilvēku un pārliecinieties, ka esat izlasījis visu par slimības simptomiem, lai spētu runāt par tiem kā zinātājs un bezgalīgi ilgi. Praktizējiet ar šo slimību visbiežāk asociētu uzvedību, īpaši tad, ja tā traucē parastās darbības un attiecības. Koncentrējieties uz to, cik depresīvs esat, un kļūstiet raudulīgs, jo tā ir jūsu izvēlētā identitāte. Atsakieties no jaunu vietu apmeklēšanas vai jaunu lietu izmēģināšanas, jo tas sagādā jums raizes. Izraisiet sevī panikas lēkmes vietās, kurās tās var izraisīt lielāko satraukumu. Ir svarīgi pierādīt apkārtējiem, ka jūs negūstat baudu no sava stāvokļa vai uzvedības, bet nespējat to novērst. Iemācieties nonākt tādā fizioloģiskā stāvoklī, kas reprezentē jūsu negatīvo identitāti. Piemēram, ja jūsu negatīvā identitāte ir depresīva persona, nokariet plecus, skatieties grīdā, elpojiet sekli. Lai pēc iespējas ātrāk sasniegtu vajadzīgo stāvokli, ķermenis jātrenē.”

Galvenā mana komentāra pamatdoma bija:

”Es aicinu nemest visus vienā maisā. Citādi tie, kuri patiešām katru dienu izcīna nevienu vien kauju cīņā ar saviem iekšējiem dēmoniem, dabū ”maksāt par simulantu grēkiem”.

Nezinu, kurš šo rakstījis, bet tas ir ļoti spilgts piemērs mūsdienu cilvēku neiecietībai un tam, kā cilvēki, kuri šo problēmu nav izvēlējušies, ”maksā par simulantu grēkiem”. Un laikam tieši tas bija pēdējais solis ceļā uz manu saņemšanos parunāt plašāk par šo tēmu. Varbūt tas neko nemainīs, bet varbūt tomēr… 🙂

Šodien es vēlos sniegt kaut nelielu, izplūdušu ieskatu tāda cilvēka dzīvē, kurš ik dienas izcīna nevienu vien kauju cīņā ar saviem sociofobijas dēmoniem.

Lielākā daļa cilvēku, kuri mani pazīst, saka, ka manī nav manījuši nekādas lielas problēmas, lai varētu noraksturot mani kā sociofobu. Lūk, šeit arī ir atšķirība starp vienkāršiem simulantiem un cilvēkiem, kas cīnās ar savu ”tarakānu galvā”. Simulanti ir ieinteresēti pēc iespējas vairāk, biežāk un spilgtāk izrādīt visus iespējamos simptomus. Vai nu lai pievērstu sev uzmanību, celtu pašapziņu vai vēl kādu citu iemeslu dēļ.

Sociofobiem ir bail izrādīt savus simptomus. Tāpēc tie tiek rūpīgi slēpti, kontrolēti, apvaldīti, apkaroti. Ar saņemšanos, nereti arī ar medikamentiem un ar ”masku uz sejas”. Jo mūsdienās ir pietiekami daudz simulantu, par kuru grēkiem, kā jau minēju, dabū maksāt tie, kuriem tiešām ir smagi. Sociofobiem ir stipri bail par to, ko par viņiem domā un saka citi. Tāpēc nav nekādas gribēšanas dot vēl kādu papildus iemeslu citiem par sevi runāt. Sociofobiem nevajag uzmanību, žēlošanu un tamlīdzīgas lietas. Jo tas nelīdz cīņā ar problēmu. Nelīdz ne komplimenti, ne padomi, ne uzmundrinājumi. Vienīgais, kas palīdz ir – mēģināt citiem likt saprast mūs tiktāl, lai netiktu neapzināti pielieta eļļa ugunij.

Elementārs piemērs – ja kolektīvā ir divi cilvēki, kuri varētu vadīt prezentāciju milzīgai auditorijai, no kuriem viens ir sociofobs, tad lai kolēģi nedusmotos, neapvainotos un nesāktu teikt, ka tas ir vienkārši ”slikums, negribēšana, vienkārši privilēģiju pieprasīšana” vai vēl kas – tā, lūk ir tā ”eļļa ugunij”, par ko es runāju.

Visvienkāršākais veids kā palīdzēt sociofobam (vismaz manā personīgajā uztverē) ir izturēties pret viņu kā pret pilnīgi parastu, normālu cilvēku un tajā pašā laikā savā ziņā vienkārši likt mierā, nevis pārmest, tiesāt un nosodīt, veltīt nosodošus skatienus utt. Mēs tiksim galā ar savu ”tarakānu”, ticiet man, jums nav jāmēģina mūs glābt (tas tāpat neizdosies), tikai ļaujiet mums! Un ar ”ļaujiet mums” es domāju vienkāršu, elementāru sapratni un iecietību – respektīvi – nebūt pakaļām. Tas visu tikai pasliktina.

Tāds stipri garš un saraustīts ievads sanāca, bet nu es gribētu ķerties pie iztirzājuma, kas mazliet plašāk paskaidrotu kāda īsti ir sociofoba ikdiena. Runāšu mazliet ”formulās”, bet ceru, ka sapratīsiet domu.

Kautrīgs cilvēks nejūtas īsti komfortabli, tomēr paveiks doto uzdevumu.

Introverts cilvēks nejūtas īsti komfortabli un neveiks uzdevumu, ja būs iespēja to nedarīt.

Sociofobs nejūtas komfortabli un mēģinās atrast jebkādu iespēju izvairīties no darbības veikšanas.

Vieglākā gadījumā, ja tomēr būs spiests veikt darbību, to kaut kā ”ar zobiem” pavilks, tomēr tas viņam sagādās milzu mocības. Smagākos gadījumos sociofobs no savas atbildības vienkārši nozudīs bez pēdām, ”uzmetot” visus pārējos, kas tajā iesaistīti, jo gluži vienkārši saprot, ka nespēs to izdarīt.

Kā šodien atceros diezgan daudzus gadījumus no pamatskolas laika, kad vēl neapzinājos, kas ar mani nav kārtībā. Lielākoties tas attiecās uz kādiem publiskiem pasākumiem, kuros man tika piešķirti kādi uzdevumi – vai nu kaut ko pateikt, prezentēt vai uzstāties utml. Īpaši spilgti atceros kādu pasākumu skolā, uz kuru klasei bija jāgatavo priekšnesums. Man tika uzdots arī sagādāt pāris lietas, kas tam nepieciešamas.

Ar bailēm gaidīju to dienu, tomēr biju apņēmusies saņemt sevi rokās un to izdarīt, cik nu spēju. Tomēr pašā pasākuma rītā es pamodos 6:00, ar asarām acīs, visa aukstos sviedros, nogāju lejā ēst brokastis un taisīties uz autobusu, bet pie brokastu galda sastingu pavisam. Nevarēju ne parunāt, ne īsti paelpot, svīdu un trīcēju. Atceros mammu dusmojamies par to, ka es čammājos un tūliņ nokavēšu autobusu un neaizbraukšu uz skolu, kā arī pēc tam, kad autobuss bija nokavēts, viņas nerunāšanu ar mani visu atlikušo dienu. Atceros stundu vēlāk nikno klasesbiedrenes balsi, bļaujam uz mani pa telefonu, par to, ka esmu ”uzmetusi” visus, neierodoties un neatvedot nepieciešamās lietas, kuras tagad viņiem steigā jāmēģina kaut kur ”izrakt”. Bet es sēdēju, vēroju sev apkārtējo cilvēku nikno reakciju, vēl mazāk zināju, ko darīt. Nevaru taču tā vienkārši ņemt un teikt – ziniet, man bija ”traki bail”. Es kļūtu par lielāko izsmieklu. Tāpēc es tolaik pateicu, ka esmu pēkšņi saslimusi, kam, protams, neviens neticēja. Bet tobrīd man bija vienalga. Es biju viena pati savā istabā ar zāļu tējas krūzi rokās – savā mazajā, drošajā pasaulē, kur it neviens mani nespiež kaut ko darīt liela cilvēku pūļa priekšā un varēju beidzot nomierināties, cerot, ka nākamreiz būs labāk.

Atceros arī dienu, kad mani izmeta no kora. Mums bija paredzēts koncerts Jelgavā. Es vienmēr ierados uz mēģinājumiem (ja vien nebiju slimnīcā, kur es bērnībā atrados regulāri), vienmēr ierados uz koncertiem. Tomēr ap pamatskolas vidu, kad šīs visas problēmas sāka saasināties, es periodiski sāku neierasties uz mēģinājumiem. Tuvojās vairāki svarīgi koncerti un mēģinājumos mums bieži lika partijas atdziedāt pa vienam, pa diviem, pa četriem, atkarībā no balsu skaita dziesmā. Tās bija manas paniskākās bailes. Ļoti bieži mēģinājuma dienā jau pamodos ar trīcošām rokām un kājām, domājot par pēcpusdienā paredzēto mēģinājumu. Lielākoties es savācos un atkārtoju sev, ka neesmu vairs mazais bērns, lai ņergotos un baidītos. Tomēr ar laiku kļuva arvien grūtāk pārvarēt savas bailes. Tā nu es periodiski sāku kavēt mēģinājumus, līdz koncerta dienā kārtējo reizi nebiju spējīga iziet no mājas. Vienkārši nespēju. Atceros sevi guļam gultā no rīta, ka mamma nāca mani modināt, bet es pārvilku segu pāri galvai, mēģināju elpot normāli un pārstāt raudāt, vienkārši izslēgt visu – lai neviens nenāk mani meklēt manā istabā. Izlikties, ka apkārtējā pasaule vienkārši neesistē un man nekur nav jāiet. Lieki teikt, ka (pilnīgi saprotami) diriģente tajā pašā dienā vēlāk mani palūdza nogādāt mūzikas skolā kora tērpu un ar to arī atvadījāmies.

Tā nebija depresija. Jo savās mājās – savā mazajā, privātajā, drošajā pasaulītē es biju laimīgākais bērns kāds var būt. Jutos brīvi, priecīgi un nepiespiesti. Problēmas sākās brīdī, kad man bija jākomunicē ar svešiniekiem, jāatrodas lielākā cilvēku barā, vai vēl trakāk – jāuzstājas cilvēku priekšā. Man nebija depresijas, jo es ļoti gribēju uzstāties – man tas sagādāja prieku! Es ļoti gribēju komunicēt ar cilvēkiem, iepazīties, būt daļai kolektīva. Es to gribēju! Bet nespēju. Bet to jēdzienu ”nespēju” es nespēju paskaidrot detalizēti.

Jums ir tā bijis, ka pēkšņi smadzenēs iestājas pilnīgs ”melnais caurums”, angliski to sauktu par ”a complete blackout” – kad tev tieši pirms vai eksāmena laikā pēkšņi šķiet, ka neko vairs neatceries, nezini, neproti. Un tu nespēj uzsist knipi un dabūt atpakaļ savu ”normālo stāvokli”, lai kā censtos. Kādā brīdī tu saproti, ka nespēj to kontrolēt un vienkārši jāmēģina nomierināties, lai tas pārietu dabiski, pats no sevis. Lūk, kaut kas līdzīgs ir sociofobam – tās bailes no cilvēkiem un sabiedrības ir nekontrolējamas. Mēs to neizvēlamies!

Spilgts pierādījums tam ir tas, ka es nekad neesmu padevusies un sākusi neiziet no mājas. Es gāju mūzikas skolā, uzstājos koncertos, pasākumos.Mēģināju iepazīties ar skolasbiedriem, tomēr tas ne visai labi padevās. Pamatskolas beigās, kad visi mani klasesbiedri pazina pusi skolas, es joprojām biju pazīstama tikai ar savu klasi, atskaitot dažus no citām klasēm, kurus pazinu tāpēc, ka kopā mācījāmes mūzikas skolā. Tāpēc drošvien lielākajai daļai, kurai pajautātu, vai viņi atceras tādu A.N. no VVS, viņi atbildētu, ka kaut kāda tāda tur bija laikam 😀 Sociofobs, toties, pamana VISUS 😀 Tāpēc es atceros milzīgu skaitu cilvēku, ar kuriem esmu kopā macījusies, kaut ne reizi ar viņiem pat runājusi neesmu. Jo sociofobs pēc savas dabas vienmēr ir ar ”lielām acīm” pret apkārtējo pasauli, novērojot, uzmanoties, sargājoties.

Ir bijuši periodi, kad es padevos un ļāvu sociofobijai pārņemt savu dzīvi pilnībā. Divās no tādām reizēm viss nonāca tiktāl, ka es pametu skolu.Jā – var būt arī tik traks rezultāts. Nav gluži tā, ka tās tādas vienkāršas bailītes, kas vienmēr ļauj normāli funkcionēt un pildīt itin visus savus ikdienas pienākumus. Tomēr, nezinu vai tas pieredzes, vai lielāka gadu skaitļa dēļ – esmu iemācījusies to problēmu ”ņemt pie ragiem” un kontrolēt, lai neaizlaistu savu dzīvi pa pieskari vēlreiz.

Īstā apjausma par to, kas ar mani notiek, nāca brīdī, kad man tika izrakstīts ”Lexotanil”.

Skaidrības ieviešanai – tas ir recepšu medikaments – trankvilizators.  Pienāca brīdis, kad man bija tik ļoti apriebies būt nesociālai, nekomunikablai, nespēt darīt lietas, kuras citi dara bez piepūles, ka es aigāju pie ārsta un viņa izrakstītās zāles patiešām arī nopirku. Vakarā bija jādzer pirmā tablete un to es arī izdarīju, īpaši neaizraujoties ar instrukcijas lasīšanu, sak` – ja reiz ārsts licis, tad jau viņš zina, ko dara.

Jau nākamajā dienā manī sāka izpausties visdažādākās draņķības, kas visu tikai pasliktināja. Es nepārtraukti gribēju gulēt, man nebija spēka – fiziski. Mēdzu pēkšņi neatcerēties, kāpēc es tur gāju, ko es biju sākusi darīt. Biju ļoti viegli aizkaitināma, raudulīga. Galvas reiboņi. Sāku lasīt instrukciju, lai saprastu, vai tas ir normāli. Vairs neatceros, ko tur izlasīju, bet ar to pašu brīdi tās zāles nolaidu podā un pateicu sev – es tikšu galā arī nekļūstot par sabiedrībai nederīgu dārzeni.

Pēc neilga laiciņa es iepazinos ar kādu cilvēku, kurš mani ieveda budisma teoriju pasaulē, kuras mācīja par pozitīvu domāšanu, domu spēku utt. Pagāja krietni ilgs laiks, līdz es pratu to visu pielietot praksē, tomēr tas izdevās. Neilgi pēc Lexotanil pieredzes es sāku lietot homeopātiskas zāles, pēdējās no zālēm, kuras lietoju ir ”Nervostrong”, kas ļoti palīdz un kuru sastāvā ir tikai pāris procenti ķīmijas. Līdz ar to – es nemaitāju savu organismu, normāli funkcionēju un nav novērojamas nekādas blakusparādības.

Vislielākais darbs ir pašam ar sevi.

Medikamenti to vienkārši mazliet atvieglo. Kādas ir manas metodes? Kaut vai, piemēram, piespiešana sevi darīt to, ko nekādi negribu. Jāvada prezentācija? Ok, es savai sociofobijai par spīti to izdarīšu! Neskatoties uz dauzošos sirdi; karstumu, kas pārņem visu ķermeni, jo pēkšņi šķiet, ka telpā ir +30 grādi, sarkani pietvīkušo seju un slapji sasvīdušajām plaukstām. Jāiepazīstas ar svešiniekiem? Ok, izdarīšu arī to. Un mēģināšu izskatīties pēc iespējas normālāka. (Un pēc iespējas nemanāmāka. Lai tik pasarg`Die`s, neviens man neizdomā kaut ko jautāt :D). Brīdī, kad man jādara kas tāds, no kā man vienmēr bijušas paniskas bailes, es sev domās atgādinu: ”Še tev, iespēja būt mazam pārdrošniekam un pārvarēt savu ”tarakānu” – vienkārši atver muti un runā, vienalga, lai kas arī tur nāktu ārā!”. Citreiz nostrādā, citreiz ne.

Es gan joprojām, pirms zvanu kādam, uz lapiņas uzrakstu savu sakāmo. Tomēr, ja otrs cilvēks neseko manis uzrakstītajam scenārijam, mēdzu sastingt un vairs nespēju virzīt sarunu talāk. Vismaz ne sakarīgi.

Tas, ko manā labā ir izdarījusi pozitīvās domāšanas teorija, ir tas, ka es spēju par sevi pasmieties. Spēju uztvert pasauli pozitīvi, mēģinot ikvienā lietā atrast labo, skaisto. Pasmiešanās par to visu un pašai par sevi ir veids, kā es cīnos ar savu ”tarakānu”. Un šķiet, ka tas lielākoties palīdz.

Tomēr joprojām ir dienas, kad es vienkārši nespēju iziet ārā no mājas. Negribu nevienu redzēt, negribu ne ar vienu runāt, komunicēt, negribu atbilēt uz jautājumiem, negribu neko skaidrot un stāstīt. Joprojām brīžos, kad uz mani ir vērsti vairāki acu pāri un uzmanība no dažādām pusēm, man sāk ārdīties sirds, svīst plaukstas, kuras es tad mēdzu berzēt, es palieku sarkana un mēģinu izvairīties no jebkāda veida acu kontakta.

Ir labās dienas, kad es pamostos gatava ieņemt pasauli, un ir dienas, kad es gribu, kaut pasaule nenojaustu par manu eksistenci. Un nevis tāpēc, lai varētu vienatnē raudāt. Bet gan tāpēc, lai es varētu vienatnē justies labi.

Bailes no cilvēkiem nav tādas pašas kā bailes no nikna suņa vai cilvēka ar nazi tumšā ielā. Tomēr tas ir kas līdzīgs. To ir ļoti grūti izskaidrot ar vārdiem kādam, kurš pats nezin, ko tas nozīmē, nav uz savas ādas izjutis.

Ļoti bieži esmu saņēmusi pārmetumus no sev ikdienā apkārt esošajiem cilvēkiem, ka es pārāk daudz laika pavadu skatoties telefona, datora ekrānā utml. Bija pat kāds, kurš ”uzbrauca” par to, ka es nudien neizskatos pēc sociofoba, ja reiz tik aktīvi darbojos sociālajos tīklos. Redziet, virtuāla, rakstiska komunikācija ir droša komunikācija. Nav ”aci pret aci” kontakta, man ir laiks apdomāt uzrakstīto, laiks izdomāt atbildi. Galu galā – neeksistē balss intonācijas, acu skatieni, žesti un ķermeņa pozas, ko sociofobs uztver ļoti saasināti un pārspīlēti analizējot ļoti bieži nonākot pie tās negatīvākās interpretācijas. Protams, arī rakstiski sociofobu var nobiedēt un likt viņam justies slikti. Tomēr rakstiskai virtuālai komunikācijai vienmēr komplektā nāk opcija jebkurā brīdī atslēgties no tās, neizrādot, ka kaut kas Tevi ir ietekmējis. Droša distance. Sociofobi neienīst cilvēkus. Man patīk cilvēki. Es labprāt komunicēju ar cilvēkiem. Bet pārsvarā to ir ļoti grūti darīt dzīvajā, seju pret seju. Tāpēc glābiņš ir sociālie portāli, multiplayer spēles… Interneta blogi, khm… 😀

Joprojām būs tādi, kas teiks, ka tās visas ir iedomas, pārspīlējums, ka tās ir muļķības un vienkārši jāpārstāj par to domāt.

Un es tādus cilvēkus nenosodu! Jo tas, ka viņi to nesaprot, nepadara viņu viedokli par patiesu. Tas ir tāpat kā, ja es, nebūdama homoseksuāla, kādam homoseksuālam cilvēkam teiktu, ka viņa orientācija ir tikai viņa iedomas, muļķības un no tā var itin viegli atbrīvoties. Un vispār – tas būtu tāpat kā, ja man – tradicionāli orientētai, kāds mēģinātu iestāstīt, ka patiesībā tās ir muļķības, man vienkārši jāpārstāj par to domāt un jābūt homoseksuālei, tad viss būs kārtībā. Es nezinu, vai ar šo piemēru, es gadījumā kādu neaizskāru vai neaizvainoju. Ja tā – es tiešām atvainojos, jo tas galīgi nebija domāts kaut kādā negatīvā veidā. Es vienkārši paņēmu piemēru, ar kuru var viegli vilkt paralēles tajā ziņā, ka ir lietas, kuras cilvēks pats nav izvēlējies. Un ar kurām cilvēkam ir jāsadzīvo tā, lai sasniegtu pēc iespējas labāku, sev vēlamo rezultātu. Make the best of what we have.

Es neesmu nedz ārsts, nedz biologs. Tāpēc tiem, kuriem interesē vēl skaidrāk saprast to visu, par ko es šeit esmu šodien runājusi, piedāvāju stundu garu dokumentālo filmu par sociofobiju, jeb ”social anxiety”. Tajā ir ietverti gan cilvēku personīgie stāsti, gan ārstu komentāri un skaidrojumi par to, kas īsti notiek sociofoba ķermenī un smadzenēs, tikai jau no zinātniski pamatotas un argumentētas puses. Mēģināju piemeklēt kādu atbilstošu video, cerams izdevās. Pilnīgi noteikti es pēc šī raksta publicēšanas turpmāk periodiski atcerēšos vēl kādas lietas, kuras būtu bijušas jāizstāsta un jāpiemin, bet iespējams tam vairs nebūs nozīmes. Galveno domu esmu izstāstījusi.

Bet es šobrīd pateicos par man veltīto laiku tiem, kuri tika šim rakstam līdz beigām un novēlu jums visu to labāko! Vai nu arī, kā mana ome reiz viltīgi man mācīja – novēlu jums dubultā visu to, ko jūs vēlat man >:D

Advertisements

5 thoughts on “Kautrīgums vs Introvertums vs Sociofobija

  1. Cik ļoti labi es Jūs saprotu, jo pašam man arī tā pati vaina. Senāk es arī domāju, ka esmu kautrīgs un spēju labi justies tikai tuvāko cilvēku lokā, bet tad i-netā uzgāju info un sapratu, ka man ir sociofobija.
    Par laimi man nav bijušas kādas uzstāšanās lielu pūļu priekšā (ja neskaita kāda ’77. gada Ziemassvētku eglīti mana brāļa skolā, kad biju līdzi saviem vecākiem un nezinu kāpēc, bet man bija jāiet zāles priekšā un jāskaita dzejolītis salavecim. Toreiz labi ja man kādi gadi 5 bija un es pārbijies biju ne pa jokam).
    Taču sociofobija man ļoti ir traucējusi darbā, kad biju nonācis tik tālu, ka notēloju, ka man ļoti sāp vēders un ar asarām acīs kolēģim (un labam draugam) palūdzu vai viņš nevar aiziet un izdarīt to darbiņu manā vietā.
    Traki.. 😦
    Nez kā sociofobi tiek galā ar fotosalona apmeklēšanu, ja bilde jātaisa pasei?! Agrāk derēja fotogrāfijas no momentfoto būdiņām, tagad vairs ne :/

    • Paldies par komentāru! Nu, atliek vienīgi mēģināt atrast veidus kā sadzīvot ar šo problēmu, pārvarēt sevi, piespiest sevi, apiet kādu nevēlamu šķērsli un izlavierēt kaut kā starp kokiem 🙂
      Par pasēm runājot, tagad jau bildē uz vietas un tikai uz vietas. Es vairs neatceros kā man bija, kad ID karti gāju taisīt, bet tur es sevi mierināju ar domu, ka briesmīgi būs tāpat un es vienkārši būšu kārtējā, kas varēs par sevi veselīgi pasmieties par drausmīgu dokumenta bildi. Un būtībā tur viņi īpaši nekrāmējas – čik, čik, čik – 3 bildes, izvēlies vienu un miers. Tā ir, ka bildē tantuki ar webkamerām, kādu gan labu paskatu tur var gaidīt? 😀
      Es vienkārši vienā brīdī sapratu, ka, jo vairāk es ar to visu cīnos un spirinos, jo lielāku diskomfortu es izjūtu. Tāpēc es vienkārši pieņēmu pati sevi, ar visiem tarakāniem galvā, pārstāju mēģināt no sevis uztaisīt to, kas neesmu (tb veselīgu ekstraverto) un viebkārši sāku mācīties kā to visu pagrozīt pēc saviem ieskatiem, kā ar to rīkoties un kā sadzīvot. Prasa daudz laika un lielu darbu ar sevi, bet ar laiku sanāk! 🙂

  2. Patīkami apzināties, ka ir cilvēki ar līdzīgām problēmām. Paldies par rakstu un iedrošinājumu. Mana taktika šobrīd visticamāk nav pareizākā, jo kārtējo reizi pirms iziešanas no mājām trīcu un nespēju nomierināt sevi.. Bet nu, pamazām, pamazām kaut kur ir jātiek.

    • Diāna, paldies par komentāru! Katram ir savas metodes kā cīnīties ar šāda veida problēmām, nav tādas vienas pareizās vai nepareizās, jo cilvēki ir stipri dažādi. Tomēr es priecājos, ka manas metodes spēj kādam palīdzēt 🙂 No savas pieredzes varu teikt, ka sevis piespiešana uz lietām, kuras it nemaz negribas darīt, tiešām palīdz, bet ilgtermiņā. Kopš šī raksta publicēšanas ir pagājis kāds laiks, es esmu aktīvi strādājusi pie šīm problēmām dienu no dienas un esmu tikusi tik tālu, ka man vairs nevajag pat nekādu homeopātiju, lai veiksmīgi ik rītu dotos ārpus mājas un pildītu ikdienas pienākumus 🙂 Protams, tas nenozīmē, ka visi uztraukumi ir garām. Tas tikai nozīmē to, ka es tos spēju nobīdīt malā un tie vairs nespēj liegt man funkcionēt kā normālam cilvēkam. Es ticu, ka arī Jums izdosies! Regulāra sevis pierunāšana, pārliecināšana, pabikstīšana, darbs ar sevi un tas viss ir “menedžejams”! 🙂

  3. Njā, varu teikt ka pilnībā tevi saprotu..un mana taktika ir vienkārāsi kaut ko darīt vai runāties, līdz ar to pašam šķiet, ka neviens tev nepievērš uzmanību :))
    Arī es lietoju nervustrong pa retai reizei + nodarbojos ar meditāciju, kas šķietami palīdz restartēties.

Ir ko teikt? Atstāj savu komentāru!

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s