Kāpēc tev paliek nelabi lasot braucošā transportlīdzeklī?

Cik vien es sevi atceros, priekš manis dabūt nelabu dūšu braucošā transportlīdzeklī nekad nav bijusi problēma. Kļūstot vecākai šī problēma mazinājās, bet bērnībā, kad braukāšana starppilsētu autobusā man bija ikdienas sastāvdaļa, es vienmēr pielietoju mammas ieteikto metodi – sēdēt pašā priekšā, lai redzi ceļu. To parasti iesaka arī skolotājas ekskursijās – ja kādam paliek slikti, ir jānosēžas pašā autobusa priekšā un jāskatās uz ceļu, jo tas palīdzot. Kas izraisa šo nelabumu un kāpēc ir jāsēž priekšā, lai redzētu pēc iespējas tālāk uz priekšu ārā pa logu? Un kāpēc pat tad, kad izdodas “izaugt” no bērnībai raksturīgajiem nelabumiem, lasīšana braucošā autobusā vai automašīnā joprojām lielai daļai pieaugušo aši vien rada vēlmi atbrīvoties no kuņģa satura? Izrādās, ka atbilde uz šo jautājumu ir pavisam vienkārša un loģiska!

53dc45e02335b-image

Lai noteiktu cilvēka atrašanās vietu un stāvokli, smadzenes apvieno informāciju, ko tās saņem no dažādiem avotiem – redzes, taustes, ekstremitāšu novietojuma, iekšējās auss utt. Tieši iekšējā auss ir īpaši svarīga, jo tajā atrodas sensori, kas nosaka gan lineāro gan leņķisko kustību (to, vai tu pārvietojies uz priekšu, uz sāniem, uz leju vai uz augšu). Šos sensorus sauc par vestibulāro sistēmu.

Normālā gadījumā visu šo avotu sniegtā informācija smadzenēs sakrīt. Tomēr gadījumos, kad tas nenotiek, smadzenēs izveidojas tāds kā iekšējs konflikts un rodas problēma, ko sauc par jūras slimību un, kuras raksturīgākā iezīme ir reiboņi, nelabums un pat vemšana.

Lūk, šis man bija pārsteigums – nelabums, kas rodas no lasīšanas automašīnā vai autobusā, ir tā pati jūras slimība, kuru parasti piedēvē tikai kuģošanai.

Tagad iedomāsimies situāciju, kad tu ilgstoši lasi vai nu grāmatu vai kādu lasāmvielu savā planšetdatorā vai mobilajā telefonā. Tavas acis ir fokusētas uz lasāmvielu, bet perifērā redze saskata automašīnas salonu tev apkārt, un tas viss, attiecībā pret tevi atrodas nekustībā, jo jūs kustaties vienā virzienā ar vienādu ātrumu utt. Tomēr, transportlīdzeklim pārvietojoties, tas nemitīgi rada virkni dažādu kustību – bedres, pagriezieni, luksofori, ātruma izmaiņas utt., kas tavā iekšējā ausī esošajiem sensoriem liek nepiekrist. Tiem, kas lūkojas ārā pa logu šī problēma atkrīt, jo smadzenēs no acīm nonāk vizuālā informācija par pārvietošanos.

Vienkāršā valodā runājot – tavas acis domā, ka tu nekusties, bet iekšējie sensori jūt, ka tu pilnīgi noteikti kusties. Un abu orgānu starpā rodas konflikts.

Ja runājam par kuģiem, tad jūras slimība uzrodas parasti tad, kad mēs atrodamies kuģa iekšpusē, bet, izejot uz klāja parasti nelabums mazinās. Tas saistīts arī ar to, ka ar laiku ķermenis pielāgojas kuģa kustībām un smadzenes pierod pie periodiski sagaidāmām kustībām, kaut gan redze ir fokusēta uz nekustīgiem objektiem. Tas arī iemesls tam, kāpēc bieži cilvēki, nokāpjot no kuģa, vēl kādu īsāku vai ilgāku laiku mēdz ik pa brīdim it kā sajust kuģa kustības vai vismaz mānīgu domu, ka tādām sajūtām kuru katru brīdi būtu jārodas.

Šāds efekts var rasties arī pretējā gadījumā – kad redze uztver kustību, bet ķermenis ir pilnīgi nekustīgs. Tas gan notiek retāk, tomēr cilvēkiem ar jūtīgāku orgānu sistēmu nelabumu var izraisīt, piemēram, braukšana vilcienā.

Kāda saistība smadzenēm ar kuņģi?

Esam noskaidrojuši kas tieši mūsu ķermenī rada šīs nepatīkamās izjūtas. Bet kāpēc tieši nelabums un slikta dūša? Kāda gan saistība smadzenēm un iekšējai ausij ar kuņģi? Uz šo 100% apstiprināta atbilde vēl nav atrasta, bet visticamākā šobrīd pastāvošā teorija ir:

Nesaskanot informācijai, ko sniedz redze un iekšējā auss, tas liek smadzenēm domāt, ka ķermenis ir saindējies, izraisot halucinācijas, disbalansu utt. Tā kā visbiežākie saindēšanās cēloņi ir kaut ko apēdot vai iedzerot, smadzenes sāk sūtīt signālus kuņģim atbrīvoties no sava satura, lai attīrītos no toksiskajām vielām.

Tātad beigu beigās viss šķiet pavisam loģiski – smadzenēm tiek piegādāta nesakrītoša informācija, kas liek tām domāt, ka esi saindējies, tāpēc ir jāatbrīvojas no kuņģa satura, kurā varētu būt toksiskās vielas. Jūtīgākie ir bērni vecumā no 3-12 gadiem, kas izskaidro to, kāpēc tiem, kas bērnībā ļoti nomocījušies ar nelabumiem braucošos transportlīdzekļos (tostarp arī es), kļūstot vecākiem šī problēma mazinās vai gandrīz izzūd. Skaidrs arī kāpēc palīdz skatīšanās ārā pa logu tālumā, pašam sēžot mierīgi – tas palīdz “sasinhronizēt” smadzenēm piegādāto informāciju, lai mazinātu nelabumu.

Kā cīnīties ar jūras slimības izraisīto nelabumu?

  1. Nelasi grāmatu noliktu klēpī, galvas noliekšana visu tikai pasliktinās. Labāk turi to sev priekšā, acu augstumā un pagriezies vairāk pret logu, lai tu varētu ik pa brīdim paskatīties ārā.
  2. Kā jau tikko minēju – vislabāk palīdzēs, ja pēc iespējas biežāk uz brīdi paskatīsies ārā pa logu, nofiksējot skatienu uz horizontu tālumā. Nemēģini ar acīm sekot garām skrienošajiem kokiem, mājām vai citiem objektiem – tas nepalīdzēs, tikai radīs tos pašus cēloņus, kas izsauc nelabumu.
  3. Ja nelabums uznāk braucot autobusā,  pārvietojies uz sēdvietu, kas ir vai nu pašā transportlīdzekļa priekšā un skaties uz ceļu vai vismaz apsēdies pie loga un fokusē skatienu uz horizontu tālumā.
  4. Ja slikti paliek, atrodoties uz kuģa, centies biežāk iziet ārā uz klāja, vislabāk, ja kuģa priekšpusē, lai arī tavām acīm būtu iespēja pārliecināties, ka kustība tiešām notiek – skaties tālumā uz horizontu, vai, ja ārā ir pilnīga tumsa, vērs skatienu uz ūdeni tiktāl, cik ir iespējams saskatīt kuģa atspoguļotajā gaismā.
  5. Ja nav iespējas apsēsties autobusa priekšā vai atrodies automašīnas aizmugurē kā arī, ja nav iespējas vai vēlmes iet ārā uz klāja, atrodoties uz kuģa, labi palīdzēs acu aizvēršana – acis vairs nesaņems informāciju par apkārt esošajiem nekustīgajiem objektiem un smadzenēs līdz ar to vairs neradīsies konflikts, kas izsauc nelabumu.
  6. Ja šī problēma kļūst ļoti izteikta un traucējoša, ārsts var tev norādīt medikamentus, kuru lietošana atvieglos jūras slimības simptomus.

 

 

Advertisements

3 thoughts on “Kāpēc tev paliek nelabi lasot braucošā transportlīdzeklī?

    • Paldies par komentāru! 🙂 Nu man arī savā ziņā dīvaini, jo lasot Rīgas sabiedriskajos autobusos un trolejbusos man slikti nepaliek, bet iekāp tik starppilsētu autobusā un nevaru novērst acis no loga kā paliek nelabi, it sevišķi tumsā braucot.
      Bet arī tas viss, principā, ir izskaidrojams. Transports, kurš vairāk kratās (piem., manā gadījumā Rīgas sabtranss), liek vairāk kratīties arī tam, uz ko Tu skaties, vairāk tam, kas smagāks, manā gadījumā planšetei, tāpēc acis redz, ka burti uz ekrāna vibrē 😀 Bet starppilsētu autobuss ir aprīkots ar daudz mīkstāku piekari, kā rezultātā šūpojas, nevis kratās un telefons, būdams daudz vieglāks, šūpojas līdzi, līdz ar to, objekts uz ko tu skaties, mazāk kustas. Tumsā saskatīt jebko kustīgu ir grūtāk, ja sabtransā sēdi pie lielajiem logiem, perifērā redze uztver kustību daudz labāk, nekā, ja sēdi ejas pusē un logi ir mazāki utt. Vārdu sakot – variācijas ir daudz un dažādas, bet būtībā, tas viss ir apvienojams starp gaismu, transportlīdzekļa amortizāciju, perifēro redzes lauku utt.
      Nākamreiz, kad brauc transportā, papēti atšķirības starp e-grāmatu un telefonu, ar laiku Tu spēsi noteikt, kur ir atšķirības un ko darīt lietas labā 🙂

      • Nu, tur nav pat jāpēta. Telefonam ir apgaismojums, manam Kindle nav. 🙂 Neskatoties uz to, ka arī telefonam visu laiku ekrāns ir uz vismazāko nogriezts, tāpat tajā lūkojoties, transportā man paliek slikti. 🙂

Ir ko teikt? Atstāj savu komentāru!

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s