Mans blogs kārtējo reizi ir hibernējies un ticis atstāts nelietošanā ilgu laiku, bet šodien gribu to nedaudz atdzīvināt, parunājot par izplatītākajiem mītiem, kuri tiek attiecināti uz intravertajiem cilvēkiem, tostarp mani, un mazliet izskaidrot kāpēc tie ir tik maldinoši un kā tad ir patiesībā. Es gribētu sākt ar galvenajām vadlīnijām – kas īsti ir intraversija, ekstraversija, ambiversija un kas ir pamatā tam, kāpēc rodas maldīgi priekšstati par katru no “galējām” grupām.
Kā tas viss sākās?
Jēdzieni “intraverts” un “ekstraverts” radās 20. gadsimta sākumā, kad tos popularizēja Karls Jangs. Laika gaitā šo jēdzienu nozīmes tika jauktas, nepareizi interpretētas un sagrozītas līdz pat brīdim, kad cilvēce sāka domāt, ka katrs cilvēks pieder vai nu pie vienas vai pie otras grupas. Patiesībā Janga doma bija tāda, ka “intraverts” un “ekstraverts” ir tikai galējie punkti skalai un patiesībā mēs visi esam izvietoti dažādās šīs skalas vietās ar ambiversiju tās viduspunktā.
Ir dažas teorijas par atšķirību starp intravertajiem un ekstravertajiem, nesenās izpētes pat rāda, ka arī mūsu ģenētiskajam materiālam ir liela saistība ar to kuras tendences mūsos izpaudīsies izteiktāk. Bet pati šo grupu fundamentālā atšķirība ir tajā, kā mēs iegūstam enerģiju. Citiem vārdiem sakot – kā mēs uzlādējam savas smadzenes.
Intravertie uzlādējas esot vienatnē. Viņi zaudē enerģiju, ilgstoši atrodoties sabiedrībā, it sevišķi lielākos cilvēku pūļos.
Ekstravertie, savukārt, iegūst enerģiju no citiem cilvēkiem un jūtas nomākti, ja pārāk daudz laika pavada vienatnē. Viņi uzlādējas socializējoties.
60. gados psihologs Hanss Eisenks ierosināja teoriju, ka atšķirība starp intravertajiem un ekstravertajiem ir vienkārši tāda, ka viņiem ir atšķirīgs enerģijas uzņemšanas temps un augstākais punkts. Citiem vārdiem sakot, gluži kā ar mobilo telefonu baterijām – cik ātri baterija sasniedz 100% uzlādes līmeni.
Hansa teorija rāda, ka ekstravertajiem šī uzlāde notiek lēnāk, līdz ar to viņiem ir nepieciešams vairāk darba un laika, lai atjaunotu savu prātu un ķermeni tajā pašā normālajā “uzlādētajā” stāvoklī, nekā intravertajiem, kas šo “pilnas uzlādes” stāvokli sasniedz patiesībā ļoti vienkārši. Tas arī liek ekstravertajiem tik aktīvi meklēt jaunas pieredzes, piedzīvojumus un citu cilvēku sabiedrību.
Intravertajam šāda veida stimulācija var būt ļoti nomācoša, ņemot vērā, ka viņu “baterijas uzlādes” ātrums ir daudz lielāks un galējais punkts zemāks. Laiks vienatnē, aci-pret-aci sarunas un paredzamas situācijas intravertajam, kurš ir daudz jūtīgāks pret ārējām stimulācijām, ir daudz piemērotākas un komfortablākas. Tomēr šis dalījums ir daudz detalizētāks, nekā varētu šķist. Atšķirība nav tajā, ka konkrēta nodarbe patiks vienam, bet nepatiks otram. Runa ir par veidu, kādā šī nodarbe tiek veikta. Piemēram, gan intravertajam, gan ekstravertajam vienlīdz var patikt sportošana. Atšķirība būs tajā, ka intravertais dos priekšroku sportot vienatnē un nekad neizbaudīs grupas sporta veidu tā, kā to izbaudīs ekstravertais.
Atšķirība intraverta un ekstraverta smadzeņu darbībā
Zinātne ir nonākusi pie slēdziena, ka patiešām pastāv atšķirība intraverta un ekstraverta smadzeņu darbībā. Šajā sakarā nozīmīgākā loma ir dopamīnam. Dopamīns ir atbildīgs par atalgojuma sistēmas aktivizēšanu smadzenēs. Katrs atalgojums paaugstina dopamīna pārsūtīšanas līmeni smadzenēs. Ir pierādīts, ka cilvēkiem ar ekstravertu personību dopamīna līmenis smadzenēs ir augstāks nekā intravertajiem. Vēl padziļinātāka izpēte rāda, ka atšķirība sākas tajā, kā intraverti un ekstraverti uztver un apstrādā ārējos stimulus. Atšķiras šo stimulu “maršruts” smadzenēs. Ekstravertajiem šis ceļš ir daudz īsāks – cauri garšas, redzes, taustes un dzirdes centriem. Intravertajiem šie stimuli ceļo pa daudz garāku un komplicētāku maršrutu cauri tām smadzeņu zonām, kas asociējas ar atcerēšanos, plānošanu un problēmu risināšanu.
Kas ir ambiverts? Gluži vienkārši – cilvēks, kura personībā veiksmīgi sadarbojas gan ekstravertās gan intravertās tendences. Ambiverts, piemēram, ļoti izbauda pat lielas cilvēku kompānijas, bet arī viņš pēc laika nogurst un izjūt nepieciešamību atkal uzlādēties.
5 izplatītākie mīti par intravertajiem, kas patiesībā ir pat ļoti maldīgi
1. Intravertajiem nepatīk runāt un viņi ir kautrīgi
Maza daļa patiesības šajā mītā. Intravertajiem nepatīk bezjēdzīgas sarunas par neko. Viņi nekad nejutīsies motivēti apspriest kolēģu apģērbu vai to, ka šonedēļ pārāk bieži līst. Diskusijas par tādām tēmām apstāsies pēc pāris teikumiem. Tomēr – uzsāc tēmu par ko nozīmīgu, kas, pie tam, ļoti interesē un aizrauj intraverto un viņš neaizvērsies vēl stundām. Nebrīnies, ka pat tad, kad Tu mēģināsi mainīt tēmu, pēc neilga brīža intravertais iemetīs pa vidu: “Starp citu, vēl par iepriekšējo tēmu runājot…”, jo viņš gluži vienkārši vēl labu brīdi pēc tam turpina savā prātā pārcilāt un apstrādāt uzņemto informāciju, tādējādi periodiski nonākot pie vēl jaunām atziņām, ar kurām vēlas dalīties.
Pietiekami liela daļa intraverto tiešām arī ir kautrīgi, bet tas būtībā nav tiešā veidā saistīts ar intraversiju. Intravertajam gluži vienkārši vajag iemeslu, lai komunicētu, viņi nekomunicē komunicēšanas pēc. Tas savā ziņā atkal noved pie komunikācijas saturīguma. Ja nebūs nozīmīgas tēmas, par kuru apspriesties, komunikācija ar intraverto nekādi nesanāks. Tāpēc bieži vien intravertie tiek uzskatīti par garlaicīgiem un nesabiedriskiem, jo mēģinot uzsākt ar viņiem komunikāciju, šķiet, ka viņiem nav, ko teikt, nav sava viedokļa utt. Kaut patiesībā lielākajā daļā gadījumu piedāvātā tēma intravertajam nešķiet pietiekami jēdzīga vai nozīmīga, lai tās dēļ tērētu savas dārgās enerģijas rezerves. Kā jau teicu – pareizā tēma un intravertais vārīsies vēl ilgi 🙂
2. Intravertajiem nepatīk atrasties sabiedrībā, viņi vienmēr grib būt vieni paši
Maza daļa taisnības. Lielākajai daļai intraverto nav pretenziju doties sabiedrībā, bet ar nosacījumu, ka tas nav uz ilgu. Intravertie ļoti ātri aplūko situāciju un uztver informāciju, līdz ar to, viņiem nav nepieciešams ilgi atrasties kaut kur, lai saprastu “kas notiek”. Viņi diezgan ātri ir gatavi doties mājās, lai vienatnē apstrādātu uzņemto informāciju un atjaunotu savas enerģijas krātuves, ko atrašanās lielā cilvēku barā ir ātri vien iztukšojusi.
Taisnība – intravertie jūtas ļoti labi vienatnē, viņiem nav problēmu būt vieniem ar savām domām. Galu galā viņiem vienmēr būs kāda problēma, ko risināt, kāda mistērija, par ko prātot, kāds uzdevums, ko pildīt, kāda informācija, ko apstrādāt. Tomēr, intravertais var sākt justies ļoti vientuļi, ja viņam nav cilvēka, ar kuru dalīties šajās pārdomās, atklājumos un risinājumos. Tomēr āķis ir tajā, ka intravertais tiecas pēc dziļas, patiesas un sirsnīgas komunikācijas ar vienu, tuvu cilvēku vienlaicīgi, nevis baru.
3. Intravertie ir dīvaiņi, kas nepievērš uzmanību apkārtējai pasaulei, pietam neprot izklaidēties
Nebūt ne. Vienkārši intravertie reti kad dosies līdzi baram. Visticamāk viņiem būs savs viedoklis par notiekošo un savas rīcības metodes, kas parasti atšķirsies no tradicionālajām. Tas, ka viņi mēdz nepievērst uzmanību tam, kas notiek viņiem apkārt, ir gluži vienkārši tāpēc, ka ārējie stimuli izsūc viņu enerģiju, kamēr pašu iekšējā pasaule ir daudz vairāk atalgojoša. Un izklaidējas intravertie vienkārši citādāk kā ekstravertie – mājās, pie dabas, vienatnē vai ļoti šaurā pašu tuvāko draugu lokā. Pie pārāk lielas socializācijas, trokšņa un uztraukumu, intravertais “slēdzas ārā”.
Un pats galvenais mīts – ir iespējams sevi pārtaisīt no intraverta par ekstravertu
Šīs nu ir vislielākās muļķības. Protams, drošvien ir iespējams pieradināt sevi pie kādām konkrētām ekstraverto tendencēm, tomēr smadzeņu darbību izmainīt visticamāk tā arī neizdosies.
Īss kopsavilkums par intravertajiem – kā ar viņiem apieties? 🙂
Mēs, intravertie, dzīvojam savā personīgajā burbulī. Galvenā atšķirība, kā jau noskaidrojām, starp intravertu un ekstravertu ir veids, kā tiek iegūta enerģija. Ekstravertie gūst enerģiju no apkārtējās vides, it sevišķi no socializēšanās ar apkārtējiem cilvēkiem, tāpēc komunikācija ar cilvēkiem viņiem ir īpaši svarīga un nepieciešama.
Intravertie, savukārt, enerģiju ražo paši un, pretēji ekstravertajiem, enerģiju komunikācijas laikā tērē, nevis uzkrāj. Tas nozīmē, ka vairums ilgstošākas komunikācijas intravertu nogurdina un viņam nepieciešams laiks atkal uzlādēties.
Ņemot vērā, ka šī enerģija ir ļoti ierobežots resurss, intravertie mēdz redzēt ekstravertos kā plēsējus, kas gatavojas uzbrukt, lai atņemtu intravertajam viņa dārgās enerģijas rezerves. Tieši tāpēc intravertajiem ir savs personīgais burbulis, ar kura palīdzību no šiem “plēsējiem” pasargāties.
Tas, ka cilvēks ir intraverts, nenozīmē, ka viņam nepatīk komunikācija. Tā vienkārši “izmaksā pārāk dārgi”, tāpēc viņš nevēlas savu enerģiju tērēt uz kaut ko bezjēdzīgu. Vislabākais veids kā sākt komunikāciju ir sasveicināties, būt pieklājīgam un mierīgam, kā arī neuzkrītoši izrādīt, ka esi pamanījis intravertā klātbūtni, jo intravertajam ir svarīgi justies vēlamam un gaidītam. Viņš nevēlas tērēt savu enerģiju tur, kur viņš ir nevēlams.
Ja Tev ir kas nozīmīgs sakāms, uz priekšu! Bet galīgi nebūtu ieteicams sākt ar kāda veida tenkām, baumām vai bezjēdzīgiem komentāriem.
Pēc tam vienkārši turpini darīt to, ko Tu darīji pirms tam. Tādējādi intravertais zinās, ka tu esi draudzīgs, atvērts komunikācijai, bet nepiespiedīsi viņu tērēt savu enerģiju bez liekas nepieciešamības.
Tieši tik vienkārši! 🙂
Noslēgumā – būtiskākās atšķirības starp intravertajiem un ekstravertajiem
Ekstravertie ir cilvēku cilvēki.
Viņi jūtas visenerģiskākie, kad apkārt ir citi cilvēki. Viņi mīl cilvēkus – vienalga vai tas ir intereses pēc vai tāpēc, lai viņiem būtu “auditorija”, kuras priekšā “uzstāties”. Ekstravertie var būt jautri, enerģiski, katra pasākuma sabiedrības dvēsele. Viņi var būt arī ļoti prasīgi, viņiem var patikt būt “skatuves centrā” un gatavi darīt daudz ko, lai noturētu apkārtējo uzmanību, kas viņiem principā nesagādā problēmas, ņemot vērā, ka viņi ir harizmātiski un ļoti labi kompanjoni. Viņi viegli atrod saikni ar citiem cilvēkiem.
Ekstravertajiem nepieciešama ārējā stimulācija, vai arī viņi ļoti ātri sāks garlaikoties. Konkrēts uzdevums, kurš jāatkārto atkal un atkal būs pamatīgs demotivators priekš ekstravertā, ja vien viņš tajā neatrod kaut ko aizraujošu vai atalgojošu, piemēram, uzmanību no apkārtējiem. Viņu koncentrēšanās spēju ilgums parasti ir mazāks kā intravertajiem.
Viņi priecājas dalīties savās domās, pat, ja paši nav tās kārtīgi apstrādājuši. “Lēkāšana apkārt” kādai idejai ir daļa viņu domāšanas procesa. Kāds ierosinājums ne vienmēr nozīmē, ka tas ir viņu lēmums, bet gan, ka tā vienkārši ir ideja. Intravertie, atšķirībā, pasniegs savu lēmumu apkārtējiem tikai tad, kad būs paši savā prātā to noslīpējuši līdz perfektajam galarezultātam.
Ekstravertajiem parasti ir plašs draugu un paziņu loks un viņi iegulda daudz enerģijas šo attiecību uzturēšanā.
Intravertie ir tikai dažu cilvēku cilvēki.
Intraverto uzmanības centrā ir tikai daži cilvēki un arī viņu klātbūtne tiek kontrolēta. Tāpēc negaidīta ierašanās ciemos var izraisīt intravertajam satraukumu, pat, ja viņš nav bijis ne ar ko aizņemts.
Intravertajiem pamatā ļoti nepatīk būt uzmanības centrā, ja vien visi klātesošie nav viņiem labi pazīstami. Viņiem nav pretenziju atrasties cilvēku grupā, bet pārsvarā intravertie būs tie klusie novērotāji un bieži vien vienīgais, ko viņi pateiks būs kaut kas spēcīgs un “kā naglai uz galvas”. Tas, ka viņu dalība diskusijā ir zema, nenozīmē, ka viņi slikti pavada laiku vai arī, ka viņi ir kautrīgi.
Intravertie pārsvarā koncentrējas paši uz savu iekšējo pasauli un burbuli tai apkārt. Viņi ļoti bieži tiešām var nepamanīt, kas notiek apkārt. Vajadzības gadījumā viņi var pilnīgi izslēgt apkārtējo pasauli un būt laimīgi sevis izveidotajā izolācijā. Ir pat ļoti iespējams, ka intravertais cilvēku pilnā telpā var justies vēl vientuļāks kā vienatnē esot. Viņš var ļoti ātri nogurt koncentrējot savu uzmanību uz apkārtējiem cilvēkiem, bet var ļoti ilgi noturēt savu uzmanību uz nodarbi, kas viņu patiesi interesē. Tāpēc intravertie vairāk meklē hobijus un aktiviātes, ko var veikt vienatnē vai labākajā gadījumā divatā ar kādu, nevis iesaistoties grupās vai komandu aktivitātēs.
Intravertie ļoti lēni veido attiecības ar cilvēkiem. Tomēr, kad viņi tās izveido, tās var ilgt līdz pat mūža beigām, jo viņiem ir ļoti mazs tuvāko un uzticamāko draugu loks, kuru dēļ viņš darītu gandrīz jebko, pat, ja nesatiek tos pārāk bieži. Ja esi nonācis šajā lokā – tas ir tiešām ievērojams panākums. Tomēr pieviļot šādu savu draugu – intravertu, kurš ielaidis tevi savā burbulī, rēķinies, ka tu viņa iekšējā pasaulē esi sacēlis īstu katastrofu, kas nodarbinās viņa prātu vēl stipri ilgi. Un arī tikt atpakaļ burbulī būs gandrīz neiespējami.
Intravertajiem patīk savas idejas paturēt pie sevis līdz brīdim, kad viņi paši tās kārtīgi apdomājuši. Viņi var sajusties ļoti neērti, kad viņiem jārunā par to, par ko viņi paši vēl nav īsti pārliecināti. Salīdzinājumam – ekstravertu “dancošana” ap kādu ideju var intraverto ļoti samulsināt un sajaukt viņam galvu.
Intraverto un ekstraverto savstarpējie pārpratumi un nesaprašanās
Liela daļa savstarpējo pārpratumu cilvēku starpā rodas šī elementārā iemesla dēļ – abi nesaprot, ka viens ir intraverts, bet otrs – ekstraverts. Ja mēs spēsim izprast un atcerēties atšķirības starp šiem abiem personības tipiem, būs vienkāršāk izveidot veiksmīgu komunikāciju pat šo krasi pretējo tipu starpā.
Ekstravertie sākt justies vientuļi, kad viņi nav starp cilvēkiem un bieži viņiem nepieciešams plašs spektrs cilvēku, lai saglabātu savu interesi. Intravertie var kļūt vientuļi, kad viņiem apkārt ir citi cilvēki, it sevišķi, ja nepazīstami. Ir nepareizi uztvert intravertos kā antisociālus. Intravertie spēj sazināties tik pat efektīvi kā ekstravertie, vienkārši viņu saziņas veids būs citādāks.
Attiecībās ar intraverto, ekstravertajam ir jāsaprot privātuma svarīgums. Negaidīti ciemiņi var sagādāt intravertajam stresu. Kamēr ekstravertais ir ļoti sociāls, intravertais ir izteikti teritoriāls, viņam nepieciešama sava telpa gan prātā, gan apkārtējā viē un to viņi aizstāvēs ar visiem spēkiem. Savukārt, intravertajam, attiecībās ar ekstraverto ir jāsaprot stimulācijas svarīgums. Mūžam nemainīga vide ekstravertajam ātri kļūs garlaicīga stimulu trūkuma dēļ. Tas nenozīmē, ka viņiem ir ar tevi garlaicīgi, tas vienkārši nozīmē, ka pārāk maz kas apkārt notiek. Ir nepieciešamas kaut nelielas pārmaiņas, kaut neliela spontanitāte.
Zinātne vēsta, ka 75% cilvēces ir ekstraverti, kamēr tikai 25% – intraverti. Tas nozīmē, ka jums – lielākajai daļai, vienkārši jācenšas mūs, mazāko daļu, saprast un atļaut mums komfortabli dzīvot mūsu mazajos burbuļos 🙂
Untitled Safehouse 
Es jūtu, ka man te varētu sanākt kādu kilometru garš komentārs. Ir interese, ir vērts rakstīt?
Vari rakstīt droši! Tikai gribu atgādināt, ka man vienmēr ir iespēja komentāru neapstiprināt, ja tas saturēs neadekvātu valodu 🙂 Tas tā, no pieredzes vadoties. Kamēr viss notiek civilizēti – uz priekšu!
Mēģināšu maksimāli īsi. Valoda gan var sanākt pilnīgi neadekvāta.
Raksts būtībā izskatās pretrunā ar pašā sākumā uzsvērto Janga izpratni par šo jēdzienu. Spilgtākais piemērs būtu “zinātnes” atklātā 25:75% proporcija. Mums tā kā īsti nav definīcijas, kas ir introverts un kas ir ekstraverts, bet kaut kā maģiski ir skaidrs, cik kuru ir? Bet kur tad palika vidusslānis? Kā tas uzņem enerģiju, piemēram? Kā uz viņiem attiecas piemērs par dopamīnu?
Pieņemu, ka raksta mērķis ir aizstāvēt, izskaidrot (vairāk) introvertos cilvēkus. Tikai izskatās, ka introverti ir reāli labāki par ekstravertajiem, jo viņi uzlādējoties ātrāk un arī par sviestu nepatīkot runāt. Ja es justos ekstraverts un vismaz sākotnēji gribētu šo visu ņemt nopietni, pēc kaut kā tāda man pārietu vēlme to darīt.
Ir sarakstīts ļoti daudz labu, vērtīgu lietu, bet kopainu no tām uzzīmēt nav iespējams.
Paldies par komentāru! Pilnīgi saprotu, ka varētu daudz kas nebūt skaidrs, arī man pašai tikai salīdzinoši nesen sāka parādīties vēlme pētīt sīkāk un konkrētāk šo tēmu, tāpēc būšu atklāta – es pati neesmu nedz ārsts, nedz biologs, anatoms vai vēl kāds speciālists, lai spētu atbildēt uz visiem Jūsu jautājumiem. Internetā ir ļoti plaši resursi par šo tēmu, man būtu grūti Jums to visu atstāstīt, tāpēc varu vienīgi ieteikt pašam painteresēties sīkāk.
Mēģināšu strukturēti atbildēt kaut uz daļu Jūsu jautājumu.
Jā, raksts vairāk skaidro intravertos, jo es esmu izteikts intravertais. Ja būtu pretēji, es, protams, vairāk aprakstītu ekstraverto pusi. Bet rakstīt par pusi, par kuru es neko nezinu, būtu ļoti neobjektīvi, jo es nezinu kā tas ir – būt ekstravertam. Nevienā brīdī nevēlējos likt lasītājiem domāt, ka intravertos uzskatu par labākiem, atvainojos, ja tāds iespaids ir radies. Tieši pretēji – ekstravertajiem ir vesela virkne ļoti labu īpašību, kuras es bez gala vēlētos sev, bet saprotu, ka vienkārši man tādu nav un diez vai kādreiz būs – piemēram spēja ļoti viegli komunicēt ar jebkuru svešu cilvēku, justies brīvi sabiedrībā, atvērtums un vēl daudzas citas īpašības. Es ļoti vēlētos, kaut spētu visu ņemt mazliet vieglāk, vieglāk un brīvāk justies sabiedrībā, būt vienmēr interesantais un sarunām atvērtais sarunbiedrs, pasākuma dvēsele utml. Vienmēr ir gribējies zināt, kā ir būt otrā pusē, bet gluži iespējams tas nav, ir mēģināts neskaitāmas reizes, bet vienmēr esmu izgāzusies kā veca sēta, kas kārtējo reizi pierāda, ka no intraverta ekstravertu neuztaisīsi, kāds piedzimis, tādam jādzīvo 🙂
Vidusslānis – ambiversie – ir balanss starp abām pusēm un tā arī tas jāsaprot, man šķita, ka tur nebija nepieciešami papildus skaidrojumi. Viņos ir balansā gan kādas intravertās īpašības un kādas ekstravertās. Tik pat labi šāds cilvēks var sākotnēji nejusties komfortabli lielā cilvēku barā, bet jau pēc neilga brīža būt uzmanības centrā un justies pavisam komfortabli. Tas tikai viens piemērs. Enerģijas uzņemšanas veids var būt abējāds – vienā brīdī cilvēks jūtas pilnībā uzlādējies no masu pasākuma pēc ilgstošas socializēšanās, bet nākamajā dienā viņš labprātāk paliek mājās vienatnē ar grāmatu, jutīsies pilnīgi komfortabli abos gadījumos.
Pieļauju, ka tā 25:75 attiecība ir domāta tā, ka 25% ir to, kuros intravertās īpašības ņem virsroku un ir dominējošās, bet 75% ir to, kuros pārsvarā ir ekstravertās īpašības.
Es, piemēram, ļoti priecātos, ja es varētu ilgstoši “tusēt” ar saviem draugiem. Tajos retajos gadījumos, kad dodos uz lielāku pasākumu, es tam šad tad pat gatavojos ar lielu sajūsmu, balllīte sākas 22:00, pirmo stundu es jūtos enerģiska, bet tad jau ap 23:00 es jūtos nogurusi un gribu doties mājās, kamēr citi milzu jautrībā tusē līdz rīta gaismai 🙂 Un es, protams, palaižu garām virkni jautrības 😀 Bet es nejūtos slikti par to, esmu pilnīgā mierā ar sevi.
Es nezinu vai mana atbilde sanāca kaut cik kvalitatīva, bet nu cerams, derēs 🙂
Ir OK. Nevajadzēja tik ļoti nopūlēties manis dēļ :). Es personīgi neiespringstu sevis klasifikācijai kādā no grupām. Vairāk to uztveru kā “tas, kas rakstīts par introvertiem var sakrist ar to, kā ir ar mani pašu” nevis “tas, kas rakstīts par introvertiem, ir par mani”. Tas tā, lai nepieķertos neprecīzam priekšstatam par sevi.