[Nebrīnītos, ja reti kurš saprastu šeit aprakstītās izjūtas. Jo šis vārdu savārstījums tapa dilemmām bagātā pārmaiņu periodā. Nācās pieņemt daudz un dažādus lēmumus attiecībā gan uz skolu, gan darbu, gan cilvēkiem; nācās izvēlēties starp dažādiem variantiem, kuru sekas nevienā gadījumā nebija prognozējamas, tāpēc iekšēji ļoti mētājos un šaubījos par jebko un jebkuru; lēmumu pieņemšana nāca lēnām un smagi, tomēr viss labs, kas labi beidzas 🙂 – piez.]
2010. gada 17. aprīlis
Zini kāda ir cilvēka lielākā nelaime?
Visu cilvēka problēmu, neapmierinātības un nepietiekamības pamatā ir tikai viena vienīga sasodīta lieta.
SALĪDZINĀŠANA!
2010. gada 22. februāris
Vai tā ir mīlestība, kas atstāj aiz sevis sāpes? Mīlestība nedrīkstētu atstāt aiz sevis sāpes.
Austrumu filozofijas uzsver, ka Mīlestība NEKAD nesāp, pat, ja mīlamais cilvēks aiziet no mums. Ja mums sāp, tātad tā nav īstā Mīlestība. Un es tam varētu piekrist, jo galu galā – ja otrs no tevis aiziet, sāp taču tas, ka tu pats vairs nebūsi laimīgs, gribas, lai tas otrs pie mums paliek, neskatoties uz to, ka laimīgāks viņš būtu aizejot. Tātad – tas saucas egoisms, nevis mīlestība. Bet parādiet man kaut vienu cilvēku, kurš pēc laimīgas mīlestības aiziešanas neraudātu. Vai, kuram sirdī nebūtu ne mazāko sāpju.
Vai beigās sanāk, ka tādas mīlestības vispār nav, un pastāv tikai egoisms?
Mīlestība ir cilvēku izgudrojums?
2010. gada 1. februāris
Dzīve ir kā stafete.
Cilvēku bariņš kopīgi skrien uz pirmo mērķi (pieņemsim pamatskolas pabeigšanu) un viņiem šķiet, ka nu tik ir draudzība uz mūžu. Bet nonākot pie checkpointa, ceļš sadalās un, katrs izvēlas sev piemērotāko. Nākamā ceļa laikā cilvēks ”aplīp” ar jauniem komandas biedriem (sev līdzīgajiem) un visas izveidojušās čupiņas atkal kopīgi skrien tālāk katra uz savu nākamo mērķi (piemēram vidusskolas beigšana). Un tālāk katra no šīm izveidojušām čupiņām atkal sadalās. Un atkal veidojas jaunas. Un tas ir dabiskāk par dabisku, bet pie tā mēs vainojam citus.
2010. gada 28. janvāris
Pirms pāris dienām biju vakariņās ar saviem itāļu draugiem. Un kā jau vienmēr, pie vakariņu galda izvērtās nopietnas sarunas.
Viens cilvēks man teica:
”Tu vēl esi pavisam jauna, Tev vēl nevajag meklēt baigo stabilitāti un nopietnas, paliekošas lietas. Tavā vecumā vajag iet un kaut ko mainīt dzīvē, meklēt aizvien jaunas lietas, jo Tu nekad nevari zināt, vai neatradīsi ko labāku par to, kas Tev ir tagad.”
Turpināt lasīt
2009. gada 13. decembris
Tu nekad nevari zināt, kur tevi novedīs ceļš, pa kuru tu esi sācis iet.
Vai tās būs sliedes, kas beigsies ar sarkanbaltu barjeru galā, bez jebkāda iespējama turpinājuma, vai nonāksi stacijā, caur kuru izejot tu nonāksi citā vietā, no kurienes sākt kaut ko jaunu…
2009. gada 27. jūlijs
[Draudzene toreiz palūdza izpildīt viņas mājasdarbu literatūrā – uzrakstīt stāstījumu pēc vairākiem dotiem latviešu dzejnieku dzejoļiem 😀 ]
Viss iesākās kā jau vienmēr – skaisti, patiesi, gaiši…
Nebija nekā, kā trūktu tajā visā, kas bija mums. Likās, ka saules gaismas piepildīto dienu nekad nespēs aizklāt mākonis, lai uzrastos kāda ēna. Bet kurš gan varēja ticēt, ka notiks tieši tas, ko vismazāk gaidām?
Es ticu, ka putns ir viegls un brīvs, kad par mīlestību tas dzied. Arī es gribēju dziedāt par tevi, par mani, par mums… Gribēju pacelties spārnos un Tevi paņemt līdz… Bet tu ievedi mani krātiņā un aizsiti durvis ciet. Un tagad es neesmu putns, es esmu lācis, kas tavā krātiņā sēž. Vai pirmajā reizē, kad spārnoti uzlūkoju Tevi ar sapņainām acīm, es spēju iedomāties, ka kādu dienu es kā lācis, tupēdams tavā būrītī, skatīšos kā pāri mežiem aiznes brīvus putnus brīvs vējš un pie sevis skumji atcerēšos, ka tieši tādas bija manas cerības – par sauli un debesīm, nevis lietu un zemi cietu…
2008. gada 4. janvāris
Glāsti liegi kā lietus nolīst pār muguru…
Lūpas klusi raida zibeņus, nebaidoties izmētāt sabangoto kaisli pa visu galaktiku. Rokas savijas kopā kā vītenis ap drāšu žogu. Sirds iemirdzas, kūleņo un pamirst. Nav vietas vārdiem un domām, tikai alkatīgas sajūtas dejo un virpuļo… Tomēr, ak, tomēr, ne vienmēr mēs esam gatavas šīm sajūtām ļauties. Vai mums jājūtas vainīgām par to, ka negribam? Varbūt vainīgi mūsu izsapņotie, bet nepiepildītie sapņi? Par pastaigām zem zvaigžņotas debess, romantiskām sveču liesmām, klusinātas mūzikas un naksnīgām sarunām. Rožu ziedlapiņām, balto šokolādi un sausu šampanieti, kas dzirkstī glāzē kā neviltots prieks tavās acīs.
2008. gada 4. augusts
[Fragmenti]
Vārds sāp vairāk kā rīcība, bet tomēr mēs to gaidām…
[..] Lai cik dīvaini nebūtu, nekad nebūs tā, ka varētu teikt, ka viss jau ir pateikts. Tikai nez kāpēc, tad kad tu zini, ko vēlies otram cilvēkam pateikt, tad pār lūpām iznāk gluži citi vārdi, nepavisam ne tas, ko gribēji pateikt. Un otrs saprot to, ko esi pateicis. Un viņam nav ne nojausmas, ka patiesībā tu gribēji pateikt pavisam ko citu. Kāpēc? Tāpēc, ka arī vētras laikā jūrā pa virsu mutuļo putas, bet pērles aizvien paliek ūdens dziļumos.
2008. gada 14. maijs
Tu ieraugi, atzīsti to par sev nepieciešamu. Tu saproti ka to gribi. Tu cīnies, plēsies, ārdies, lien no ādas ārā, lai tikai tiktu pie kārotā. Bet tu saproti, ka to būs grūti dabūt.
Tu apsolies gaidīt, turēties kaut pie pēdējā salmiņa, lai tikai sagaidītu savu izdevību. Tā nu tu karājies šajā zarā gaidīdams.
Untitled Safehouse 