Kāpēc cilvēki tic Dievam, bet netic sev?

Visiem zināms, ka dažnedažādākās reliģijas ieņem nozīmīgu vietu cilvēces dzīvē, sabiedrībā, mums visapkārt. Vislielākā reliģija – kristietība, ir sastopama ik uz soļa. Un tā vien šķiet, ka jebkuram, kurš tajā iesaistīts, ir tendence vilkt iekšā arī visus citus. Jo šie cilvēki redz, jūt un domā, ka tieši viens konkrēts Dievs ir viņu lielākais glābējs. Bet kāpēc cilvēki netic sev?

Šodien, par spīti tam, ka ir brīvdiena, strādāju. Savā nodabā ierakusies pienākumos, pēkšņi aizdomājos – kāpēc cilvēki tic Dievam nevis sev? Jautājums par to, kāpēc cilvēki tic Dievam (vienalga, kristiestībā, islāmā vai jebkurā citā reliģijā), ir vairāk kā skaidrs – cilvēki ir nelaimīgi, jūtas apspiesti, bezspēcīgi un pilni ar negatīvo enerģiju. Tomēr man ir vairāki jautājumi:

1. Kāpēc cilvēki tic Dievam, nevis sev?

Cilvēkam kopš dzimšanas ir iedalīta ”burvīga” rakstura īpašība – ticēt citiem vairāk kā pašam sev. Kāds tev pasaka – tu esi neglīts! Un tu pēkšņi aizmirsti, ka vēl šorīt spoguļa priekšā nodomāji – cik gan es jauki izskatos šajā apģērbā! Darbā priekšnieks tev nemitīgi apgalvo, ka esi slikts darbinieks, neko nejēdz izdarīt kā vajag – tu ieslīgsti pašpārmetumos. Mācību iestādē bariņš klasesbiedru vai kursabiedru mēdz tevi aprunāt un šad tad tīri bezkaunīgi iemet tev acīs, ka tu esi resns/a, tizls/a, un tu esi nelaimīgs, jo tici viņiem, ka tā iespējams tiešām ir taisnība.

Kā tad ir ar Dievu? Cilvēks, ar visu savu būtību, tic, ka Dievs tiešām var atrisināt visas tavas problēmas bez liekas piepūles. Pie visām tavām problēmām ir vainīgs velns, sātans un dēmoni. Visi, tikai tu pats ne. Tiek uzskatīts, ka cilvēks, principā, ne pie kā nav vainīgs, jo kārdināšanā ieved velns. Bet kā tad ir ar b rīvību lēmumu pieņemšanā? Vai cilvēks tiešām nespēj pats izprātot, kas ir slikti un kas labi? Vai tiešām cilvēks nav spējīgs padomāt, pirms runā, dara, rīkojas vai domā? IR! Bet slinkums.

2. Kāpēc cilvēks domā, ka pats ne pie kā nav vainīgs, jo visa ļaunuma sakne ir velns un novēršanās no Dieva?

T’āpēc, ka cilvēki ir ļoti iedomīgi. Cilvēki uzskata, ka viņi ir ļoti labas personas un paši par sevi nekad neko ļaunu nevienam nenodarītu, tāpēc viņus noteikti ir apsēdis kāds nelabais, un ir laiks pievērsties Dievam, jo tikai tas spēs viņus atbrīvot no nelabā gara, lai cilvēks atkal visā savā iedomībā varētu spīdēt un laisīties kā kristāla ola.

Cilvēki ir ļoti slinki. Protams, ir ļoti grūti nemitīgi būt koncentrētam uz saviem vārdiem, domām, darbiem, tas prasa piepūli un darbu ar sevi. Ir jādomā, ko un kā tu saki citiem cilvēkiem, kā pret viņiem izturies. Vēl lielāku darbu prasa pozitīvas domāšanas ieviešana savā dzīvē. Ar savām domām vien cilvēks spēj izmainīt to, kā uztver visu sev apkārt, līdz ar to – izmainīt to, kā viņš redz lietas, situācijas un cilvēkus – pozitīvās vai negatīvās krāsās. Tomēr tas ir grūti. Tas prasa mēnešiem ilgu darbu ar sevi, pacietību un vēlmi justies labāk.

Tāpēc vieglāk ir sākt ticēt, ka Dievs visu izdarīs tavā vietā. Un jo vairāk tu tam tici, jo lielāku efektu tas uz tevi atstāj, jo – TAS, KAM TU TICI – PIEPILDĀS! Ja tu tici, ka Dievs liks tev justies labi, tu sāc justies labi. Ja tu tici, ka Dievs tavā dzīvē ievedīs labus cilvēkus, tu sāc satikt arvien vairāk labus cilvēkus. Un tā tālāk. Domu spēks, mīļie, domu spēks! 🙂

10 enerģijas lādiņiem ir lielāks spēks, kā vienam, vai ne? Apvienojoties grupās (draudzēs, sektās utml.) cilvēki vienkārši pastiprina domu spēku. Viena cilvēka domu spēks ir visai niecīgs, salīdzinājumā ar 50 cilvēku domu spēku. Tādējādi – ja 50 cilvēki koncentrējas uz vienu un to pašu vienlaicīgi, ir 50x lielāka iespēja, ka tas piepildīsies. Tāpēc arī šādu sanākšanu brīžos nereti vērojami visādi ”brīnumi”.

Bet tad atkal – cilvēki netic, ka viņi šos brīnumus būtu varējuši pastrādāt paši. Jo ”mēs taču esam parasti cilvēki” vai ne? Muļķības. Mums visiem, katram, ir dots kas tāds, ko lielākā daļa pat iedomāties nespēj 🙂

Reliģija tika izveidota, lai kontrolētu cilvēkus. Kāds ir kontroles galvenais likums?

Kontroles galvenais likums ir piespiest cilvēku būt pārliecinātam, ka viņš ir bezspēcīgs, nevarīgs, slikts un nekam nederīgs un, ka ir tikai viens lielais glābējs, kas var izglābt.

Es atsakos jebkad ticēt, ka esmu nevarīga, bezspēcīga, dumja un slikta! Nekādā gadījumā! To neviens man neiestāstīs! Esmu dzīvē pārāk daudz sasniegusi pati saviem spēkiem, lai kāds mēģinātu man iestāstīt, ka esmu bezspēcīga 🙂 To atstāšu priekš tiem, kuru vietā dzīvē visu vienmēr ir izbīdījis, izkārtojis, nokārtojis kāds cits.

3. Kāpēc izvēlēties sarežģītāko, ja var izvēlēties vieglāko ceļu?

Lai kaut ko apgūtu, ir jāmācās, nevis jāklausās priekšā teikšana. Strādājot ar sevi, lai pieņemtu pozitīvu domāšanu, koncentrēšanos uz labajām lietām, nevis negatīvajām, kontrolētu savas domas un visu pārējo – cilvēks iegūst milzum daudz lietu! Galvenokārt – spēju tikt galā pašam ar sevi. Ja tu gaidīsi uz kāda cita palīdzību, tu nekad neiemācīsies tikt galā pats ar sevi. Un cilvēkam rada milzum daudz problēmu.

Pavērtē savu pagātni un tagadni un tici man, tu pamanīsi, ka tevi pameta otrā puse, jo tu mēnesi pirms tam pie sevis domāji ”man šķiet, ka viņš/a mani pametīs”, pamanīsi, ka dabūji sliktu atzīmi kontroldarbā, jo nedēļu pirms ieskaites domāji ”es taču nedabūšu vairāk par četrinieku tajā ieskaitē”, pamanīsi, ka dabūji soda kvīti par nevietā noparkotu auto, jo kopš rīta, kad to tur atstāji, līdz pat vakaram, periodiski pie sevis nodomāji ”ka tik es nedabūju soda kvīti par to, ka tur noparkoju savu auto”. Domu spēks, mīļie, domu spēks! 🙂

Secinājumi?

1. Cilvēki tic Dievam, bet sev nē, jo cilvēka gēnos ir ticēt kādam citam vairāk kā sev. Daļa no tā izārstējas, daļa nē.

2. Cilvēki ir pārāk iedomīgi, lai pieļautu domu, ka paši bijuši vainīgi pie kaut kā. Labāk ir ticēt tam, ka cilvēks ir brīnumaini jauks radījums, kuru apsēduši dēmoni.

3. Cilvēki ir pārāk slinki, lai tiktu paši ar sevi galā, tāpēc izvēlas lai kāds cits risina viņu problēmas viņu vietā.

4. Jebkura reliģija, ticība, sekta utt. ir domāta, lai kontrolētu cilvēkus. Un pirmais kontroles nosacījums ir – iegalvot cilvēkam, ka viņš ir bezspēcīgs, nevarīgs un slikts, un ir tikai viens glābējs, kas var to mainīt. (Atliek tik vien kā pakļauties viņa noteikumiem 😉 )

5. Tas, kam tu visā pilnībā tici, jebkurā gadījumā agri vai vēlu piepildīsies.

Advertisements

2 thoughts on “Kāpēc cilvēki tic Dievam, bet netic sev?

    • Es to visu jau pirms kāda laiciņa izlasīju.
      Nekas no tā visa mani nepārliecināja.
      Uzrakstīts jau smuki, labi un pareizi.
      Bet tas nemaina faktu, ka Dievs nav persona.
      Tas, ko sauc par Dievu, ir nekas vairāk kā pozitīvās enerģijas lādiņi, atomi, molekulas un viss pārējais, ko mēs ar aci saskatīt nevaram.
      Sen jau pierādīts, ka cilvēka smadzenēs arī notiek visdažādākie fiziskie un ķīmiskie procesi. Liela daļa no tiem – mūsu pašu izraisīti, es to saucu par ”domu spēku”.
      Pierādīts arī, ka viens fizisks vai ķīmisks process, nonākot saskarsmē ar citu procesu, rada kādu efektu, pozitīvu vai negatīvu – notiek reakcija. Un šīs reakcijas rezultāts materializējas. Lūk arī visa maģija.

Ir ko teikt? Atstāj savu komentāru!

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s