Veiksmīgas attiecības ir lēmums, nevis veiksme

Mana ilgi “perētā”, garā pārdoma un atgriezeniskā saite pašai uz sevi.

Veiksmīgas attiecības un/vai laulība nav veiksme vai “laimīgā loze”. Tas ir nekas vairāk kā apzināts lēmums.

Katrā būs kas tāds, ar ko tu nespēsi sadzīvot. Katrs vismaz reizi tevi sāpinās. Katrs vismaz reizi liks tev no dusmām ietriekt dūri kādā mēbelē. Katrs vismaz reizi liks tev vilties. Katrs vismaz reizi tev liks justies nodotam. Katrs kādreiz izskatīsies ne tik skaisti. Katrs kādreiz pateiks ko pagalam aplamu. Katrs vismaz reizi tevi kaut kādā mērā apkaunos. Tieši tāpat kā tu pats.

Arī tevī ir kas tāds, ar ko kāds cits nespēs sadzīvot. Tu otru sāpināsi. Tu viņu sadusmosi tiktāl, ka viņš vai viņa gribēs ietriekt dūri kādā mēbelē. Tu liksi vilties un liksi justies nodotam. Tu ne vienmēr izskatīsies skaisti, ne vienmēr runāsi gudri un ne vienmēr iztiksi bez sava partnera apkaunošanas.

Ir naivi cerēt, ka kādu dienu būs kāds, uz kuru neattieksies neviens no iepriekšminētajiem apgalvojumiem. Tāpat kā ir naivi cerēt, ka kādu dienu tu pats būsi ideāls un neaizvietojams.

Jūs kopā augsiet un veidosieties kā personības. Jūs mainīsieties. Ne vienmēr tas būs vienā virzienā, bet arī tas ir normāli. Tā mīlestība, par kuru sauc taureņus vēderā, ar laiku izgaist. Tā mīlestība, kas nepieļauj domu par kaut vienas nakts pavadīšanu atsevišķi arī izgaist. Izgaist arī tā mīlestība, kurā tu vienmēr, visur un visos apstākļos esi 100% pārliecināts, ka gribi palikt šajās attiecībās mūžīgi. Visās attiecībās būs brīži, kad tev vai otram ienāks prātā – “varbūt būtu labāk šo visu izbeigt”, “varbūt tur ārā ir kas labāks”, “varbūt ar kādu citu es būšu laimīgāks”. Arī tādas domas ir normālas. Tev nav sevi jāšausta par to, ka tev kas tāds ienāk prātā. Svarīgi ir tas, ko tu ar šīm domām pēc tam iesāc.

Kad taureņi, kaisle, eiforija un pārliecība izgaist, tev priekšā ir tikai viena vienīga izvēle – vai ļaut tam izgaist vai ļaut tam transformēties pavisam cita veida mīlestībā. Mīlestībā – apzinātās, no laba prāta pieņemtās saistībās pret šo cilvēku, kuru esi bijis no brīva prāta izvēlējies un atzinis par labu esam. Nebūs tāda cilvēka, kurš visu mūžu tevī uzturēs aizrautību, kaisli, entuziasmu un visu pārējo izjūtu gammu. Būs gan garlaicība, gan vēlme palikt vienatnē, gan aizkaitinājums, ka tas cilvēks vispār eksistē.

Mums visiem ir bijušas un/vai ir attiecības. Katra stāsts ir citāds, bet būtībā visus piemeklē tieši vienas un tās pašas problēmas, tikai sajauktā secībā un dažādos apmēros. Greizsirdība, neuzticība, neuzticēšanās, savstarpējā neizpratne un nesaprašanās, garlaicība, aizkaitinājums, nodevības sajūta, aizvainojums, nenovērtētības sajūta un sajūta, ka esi pārāks par otru, apnikums, dusmas, vienaldzība, izmantošana un tikt izmantotam, necieņa un cieņas nesaņemšana…. Šādi šo sarakstu varētu turpināt un turpināt.

Ja tu agrāk vai vēlāk nepamanīsi šo šablonu, pēc kura veidojas visas attiecības, tu iestrēgsi nemitīgā izjukušu attiecību ķēdē, kuras nomainīs viena otru pēc kārtas, katrreiz izgāžoties ar skaļu blīkšķi, savstarpēju naidu un vēl kādu mazu plaisu abu iedragātajās identitātēs.

Šim visam ir tikai viens atrisinājums – abpusēja (ar uzsvaru uz vārdu “abpusēja”) vēlme uzņemties šīs saistības, abpusēja (atkal ar uzsvaru uz “abpusēja”) apņemšanās strādāt pie tā, lai šīs saistības turpinātos, abpusēja cieņa vismaz lielākajā daļā gadījumu un abpusēja mīlestība tīri cilvēcīgā līmenī – tīri kā vienai dzīvai būtnei pret otru. Apzinoties, ka mēs visi savā dziļākajā būtībā esam pilnīgi vienādi – vēlamies tikt mīlēti, vēlamies, lai par mums rūpējas, vēlamies saņemt atzinību, tikt novērtēti, vēlamies, lai mūsos ieklausās un ņem vērā.

Nevienas attiecības/laulība nekad neizcietīs laika zobu, ja tās būs balstītas uz romantisko mīlestību. To spēj tikai cilvēkmīlestība. Jo gluži vienkārši romantiskā mīlestība ir tikai pagaidu sajūtas, kas nav tavā pārziņā.

Tu nespēj pieņemt lēmumu turpināt just taureņus vēderā, tas nav tavā kontrolē. Tu nespēj pieņemt lēmumu visu dzīvi gribēt ar to cilvēku gulēt kopā, arī tas nav tavā kontrolē. Tomēr tu spēj pieņemt lēmumu, ka šis ir TAVS CILVĒKS. Tu spēj pieņemt lēmumu, ka viņu cienīsi, ka viņu mēģināsi saprast, ka no viņa nenovērsīsies, ka atbalstīsi, piebremzēsi vai pabakstīsi, ja nepieciešams. Tu spēj pieņemt lēmumu rūpēties, pavadīt kopā laiku, uzņemties atbildību un pildīt savu apņemšanos. Tu spēj pieņemt lēmumu savaldīties un neuzkliegt, pieņemt lēmumu nenodot, pieņemt lēmumu palikt lojālam.

Tu vari turpināt meklēt kaut ko labāku līdz mūža galam, vari turpināt dzīvot ar domu, ka eksistē tāda mūžīgā romantiskā mīlestība, kurai nav robežu un kuru nekas nevar iznīcināt. Vai arī tu vari atvērt acis realitātē un pieņemt lēmumu, ka tu strādāsi pie tām attiecībām, kuras tev jau ir. Jo tici man, arī tu pats neesi neaizvietojams. Arī tas otrs tīri teorētiski var atrast kādu labāku par tevi. Kādu skaistāku, kādu bagātāku, kādu gudrāku, kādu izdarīgāku. Vienmēr būs kāds, kurš par tevi vai otru būs kādās ziņās labāks vai sliktāks. Bet, ja šis cilvēks gadu, piecus vai desmit ir veltījis tev un tieši tev – pieņem lēmumu cienīt to, ka šis cilvēks šo savas dzīves periodu (kurš nu nekādi nav atgūstams) ir bijis izvēlējies veltīt tieši tev.

Ne vienmēr jūs viens otru cienīsiet. Ne vienmēr jūs izturēsieties cienīgi. Ne vienmēr jūs uzvedīsieties kā pieaugušiem cilvēkiem pienākas. Un ne vienmēr būsiet pārliecināti, ka vēlaties palikt kopā. Jo tas viss ir balstīts uz izjūtām, kuras ir netveramas, nereālas un stipri mainīgas – gan labās, gan sliktās.
Tomēr tas, kas ir pavisam reāls un var būt nemainīgs, ir tavs lēmums turpināt palikt šajās attiecībās. Ar izņēmumu, ja skaidri pierādās tas, ka šis lēmums un šī vēlme ir tikai vienpusēji no tavas puses. Tavs pienākums NAV būt par mazohistisku kājslauķi. Kā jau vairākkārt uzsvēru – tai vēlmei un tam lēmumam ir jābūt abpusējiem.

Vienmēr būs tādi, kuri uzskatīs, ka viņiem nav jāpaliek nemitīgā cīņā par palikšanu kopā, ka viņiem nav ne pie kā jāstrādā, ka viņiem nav nekas jāpacieš un, ka vislabāk ir būt vienam. Veltīt savu dzīvi tikai sev vai tikai bērniem vai karjerai vai mājdzīvniekam. Un arī tas ir OK. Bet – ja esi viens, tad viens. Nemētājies no viena cilvēka pie nākamā, cerot un gaidot uz to perfekto, nevainojamo, ar kuru viss izdosies bez piepūles pats no sevis. Savukārt, ja tu vēlies izveidot un uzturēt veiksmīgas attiecības un ģimeni – ja satiec cilvēku, kurš tev ir dārgs un vēlas to pašu, ko tu – pieņemiet kopīgi lēmumu būt šajās attiecībās. Un turpiniet pieņemt šo lēmumu atkal un atkal. Katru rītu. Katru reizi, kad gribas aiziet. Katru reizi, kad gribas apvainoties, kad gribas sakliegt, kad gribas pierādīt savu taisnību, savu pārākumu un uzvarēt kaut kādā mistiskā cīņā, kurai nebūs nekāda reāla rezultāta kā vien divi sāpināti cilvēki.

Advertisements

Ir ko teikt? Atstāj savu komentāru!

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s