Veiksmīgas attiecības ir lēmums, nevis veiksme

Mana ilgi “perētā”, garā pārdoma un atgriezeniskā saite pašai uz sevi.

Veiksmīgas attiecības un/vai laulība nav veiksme vai “laimīgā loze”. Tas ir nekas vairāk kā apzināts lēmums.

Turpināt lasīt

Advertisements

Pa mammas bērnudienu takām

Mums ar mammu vakar sanāca spontānais izbrauciens uz Kurzemes pusi. Gala rezultātā nonācām vietās, kurās mana mamma pavadīja savas dzīves pirmos gadus – Remte, Blīdene, Pilsblīdene un citas vietas Brocēnu novadā.

Stundām es ar ieplestām acīm, stūrējot auto, klausījos mammas stāstos par to, kur kas tajā laikā atradies un kā kas ir bijis. Tomēr, klausoties viņas stāstos un, pielīdzinot tos redzamajiem “attēliem”, manī iezagās manāmas skumjas un vilšanās – man maz zināmas tādas vietas Latvijā, kur vienuviet atrodas tik daudzi cilvēka nolaidības rezultātā ļoti īsā laika posmā bojā aizgājuši kultūrvēsturiski arhitektūras pieminekļi.

Turpināt lasīt

Kāpēc tev paliek nelabi lasot braucošā transportlīdzeklī?

Cik vien es sevi atceros, priekš manis dabūt nelabu dūšu braucošā transportlīdzeklī nekad nav bijusi problēma. Kļūstot vecākai šī problēma mazinājās, bet bērnībā, kad braukāšana starppilsētu autobusā man bija ikdienas sastāvdaļa, es vienmēr pielietoju mammas ieteikto metodi – sēdēt pašā priekšā, lai redzi ceļu. To parasti iesaka arī skolotājas ekskursijās – ja kādam paliek slikti, ir jānosēžas pašā autobusa priekšā un jāskatās uz ceļu, jo tas palīdzot. Kas izraisa šo nelabumu un kāpēc ir jāsēž priekšā, lai redzētu pēc iespējas tālāk uz priekšu ārā pa logu? Un kāpēc pat tad, kad izdodas “izaugt” no bērnībai raksturīgajiem nelabumiem, lasīšana braucošā autobusā vai automašīnā joprojām lielai daļai pieaugušo aši vien rada vēlmi atbrīvoties no kuņģa satura? Izrādās, ka atbilde uz šo jautājumu ir pavisam vienkārša un loģiska!

Turpināt lasīt

Laktozes nepanesamība patiesībā ir norma. Mēs, pārējie – mutanti!

dairy20variety

Nupat rakstīju par to, ka ūdensputnu un ežu barošana ar baltmaizi un pienu var būt šiem zvēriņiem nāvējoša. Ežu sakarā runājot – tieši tāpēc, ka eža organismā nav enzīmu, sauktu par laktāzēm, kas spēj pārstrādāt govs pienā esošo laktozi, līdz ar to izraisot virkni veselības problēmu. Savukārt, ja runājam par cilvēkiem – tikai retais mokās ar smagām sekām pēc piena dzeršanas un tikai mazākajai daļai cilvēku ir konstatēta laktozes nepanesība. Tomēr zinātne ir atklājusi, ka patiesībā – laktozes nepanesība cilvēkam ir norma, kamēr mēs, pārējie – mutanti 🙂

Turpināt lasīt

Patiesībā govs piens ezi var nogalināt

cute-hedgehog

Daudzi tic tam, ka ežiem garšo maize un piens, kā arī tam, ka šie produkti priekš viņiem ir veselīgi. Pirmā daļa būtībā ir patiesa – ja tu iedosi ezim maizi un pienu, tie parasti aši notiesā piedāvāto un šķiet, ka viņam tas garšo. Cilvēki jau gadu desmitiem vakaros mēdz izlikt trauciņu ar gardumiem pie savu privātmāju lieveņa, gadījumā, ja naktī atnākušajam ezim sagribas ēst. Tomēr, kā jau minēju iepriekšējā rakstā par to, cik kaitīgi ir barot ūdensputnus kanālos un dīķos ar baltmaizi, ne viss, kas tiek darīts gadu desmitiem, ir pareizs. Un tieši tas pats attiecas arī šoreiz uz ežu barošanu ar pienu un maizi – tas viņiem kaitē!

Turpināt lasīt

Baltmaize pīlēm kanālā nozīmē nāvesspriedumu!

SONY DSC

Vai nu tā ir ģimeniska pastaiga ar bērniem parkā vai romantiska tikšanās kanālmalā – lielākā daļa no cilvēkiem vismaz reizi mūžā ir barojuši pīles, zosis vai gulbjus ar baltmaizi. Tas šķiet visai nekaitīgi – cilvēkiem tas patīk, putni tiek pie ēdiena, un visi ir laimīgi. Kaut patiesībā, baltmaizes barošana putniem nodara vairāk ļaunuma kā labuma. Maize putniem ir kā junk food, un baltmaize ir pati trakākā, izraisot virkni problēmu, tajā skaitā paralizējošo “eņgeļspārna” slimību.

Turpināt lasīt

Parīze. Atskaņas.

Es nebūtu varējusi pateikt precīzāk. Paldies Nadinai par rakstu! Spēku un izturību visiem visās pasaules malās, izņemot tos, kuri spēku un izturību izmanto, lai darītu pāri citiem, tiem gan novēlu vājumu, pagurumu un nespēku.

nenoteikts

Pēdējās dienas ir bijušas diezgan smagas. Bet gribu par tām uzrakstīt, jo rakstīšana, privāta vai publiska, vienmēr bijis mans veids, kā tikt galā ar grūtām situācijām.

Kā liela daļa manu draugu un paziņu jau zina, es šobrīd dzīvoju Parīzē. Tajā pašā pilsētā, kas tikko piedzīvoja teroristu sarīkotu asinspirti. Kaut arī dzīvoju īsas pastaigas attālumā no vietām, kur notika šīs šausmas, liktenis bija man labvēlīgs un par to, ka kilometra attālumā no manis notiek terorakti, dzirdēju TV ekrānā. “Pienākušas ziņas, ka notikusi apšaude Parīzē,” dzirdu ziņās. 11. rajonā. MANĀ rajonā? Tad sprādziens stadionā. Tad vēl viena apšaude. Vēl viena. Katra arvien tuvāk par iepriekšējo. Un vēl viena tepat 5 minūšu attālumā. Un tad ķīlnieki.

Es vienmēr ļoti pārdzīvoju, šādus sižetus redzot TV, esot mājās, Rīgā. Bet šis ir daudz savādāk. Bailes no kaut kā daudzu simtu kilometru attālumā nav nekas, salīdzinājumā ar bailēm no tā, ka ap tavām mājās klīst cilvēki…

Skatīt ziņu 624 more words