4AM [Pavisam vecs arhīvs #5]

2008. gada 4. augusts

[Fragmenti]

Vārds sāp vairāk kā rīcība, bet tomēr mēs to gaidām…

[..] Lai cik dīvaini nebūtu, nekad nebūs tā, ka varētu teikt, ka viss jau ir pateikts. Tikai nez kāpēc, tad kad tu zini, ko vēlies otram cilvēkam pateikt, tad pār lūpām iznāk gluži citi vārdi, nepavisam ne tas, ko gribēji pateikt. Un otrs saprot to, ko esi pateicis. Un viņam nav ne nojausmas, ka patiesībā tu gribēji pateikt pavisam ko citu. Kāpēc? Tāpēc, ka arī vētras laikā jūrā pa virsu mutuļo putas, bet pērles aizvien paliek ūdens dziļumos.

Mēs visi esam vārda vergi. Un lai cik tas skanētu skarbi, mūsu jautājumi un citu atbildes liek par tādiem būt. Tas ko kāds tev pateiks un kā pateiks mainīs tavu pašsajūtu daudz vairāk nekā šī cilvēka rīcība. Jo pamanījis rīcību tu vēl muļķīgi gaidi kaut kādus komentārus. Un vienmēr vārds sāpēs vairāk, nekā rīcība. Vārds sāp vairāk, bet tomēr mēs to gaidām. Mēs nespējam saprast cilvēka rīcības iemeslu, kamēr neesam izdzirdējuši vārdisku paskaidrojumu. Kāpēc vienkārši nevar padomāt. Neuzdodot jautājumus – kāpēc tā? Bet instinkti ir stiprāki par prātu. Simtu pirmais naktstauriņš skries ugunī sadegt tāpat kā pirmais… [..]

Var jau iekūņoties sevī, taču kad apniks sēdēt savā čaulā, iespējams, ka pa to laiku taka būs aizaugusi un avots izžuvis.

[..] Visbriesmīgāk ir tad, ja ir vienalga. Tas ir kā caurvējā dzīvot, kā pacelties miglā virs pilsētas un bezmērķīgi plīvot… Tas ir kā puselpu elpot un aiztaisīt vārtus pasaulei, mūžu kā smagumu velkot…
Citreiz cilvēks lūdzas sev: Nu lūdzu, nekad vairs netici! Bet mēs joprojām turpinām ticēt. Un cerēt. Cerība savukārt ir striķis, kurā pakarās visi cilvēki. Un ne vienu reizi vien. Tas ir tāpat kā nomirt vairākas reizes. Ar katru jaunu vilšanos mūsos iekšā kaut kas nomirst. Kāda maza daļiņa mūsu vairs neeksistē. Katra vilšanās ir kā maza iekšēja nāve. Mēs turpinām dzīvot. Viss ir kārtībā. Bet tikai pēc kāda laika saprotam, ka kaut kas mūsos iekšā ir pazudis uz neatgriešanos… Stulbākais ir tas, ka cilvēki, kuri mums šīs vilšanās sagādājuši pēc tam mūs vaino pie tā, ka mūsos viss iekšēji ir miris. It kā mēs būtu pie tā vainīgi. Tā vienkārši notiek un tur nav vainigs neviens. Bet mēs joprojām turpinām ticēt. Un labi vien ir. Jo kas būtu dzīve, ja mēs vairs neticētu? Kad pienāk vilšanās, ir skumji. Toties uz to laiku, līdz nākam vilties esam laimīgi. Vismaz uz to laiku. Un tas ir labāk nekā nebūt laimīgam vispār. Nekad. Mēs ticam, tiekam pievilti. Ticam no jauna un atkal tiekam pievilti. Bet tā dzīvē ir iekārtots. Tā tam jābūt. Bez rūgtām asarām mēs nespētu novērtēt patiesas laimes izjūtu.[..]

Cilvēkos valda nepareizs priešstats – mīlestība rodas, kad divi cilvēki satiekas.

[..] Nē. Mīlestība ir mūsos pašos. Divi cilvēki to izstaro un satiekoties tikai papildina viens otru. Bet nekas nevar pastāvēt, ja viens šo mīlestību izstaro, bet otrs tikai piesūcas ar to, neko nedodot pretī. Agri vai vēlu pirmajam paliek par grūtu. Viņš iztukšojas. Lēnām, pašam to pat nemanot. Bet iztukšojas. Un, kad pirmajam vairs nav, ko dot, jo viņam iekšā valda pilnīgs tukšums, tad otrs pēkšņi sāk brēkt, ka pirmais nekad nav viņu mīlējis. Cilvēks pierod pie šīm narkotikām un labprāt pieņem to no otra. Bet, kad krājumi izsīkst, viņš attopas, ka kaut kas pietrūkst. Bet ir par vēlu.[..]

[..] Visi saka – vajag dzīvot šodienai. Jā, vajag. Vajag šodienu izdzīvot līdz pēdējam un pieņemt visu, ko šodien tev dzīve sniedz. Bet ne jau tāpēc, ka rītdienas var nebūt. Tāpēc, lai rītdiena būtu labāka! Un ja tu baidies no cilvēku kritikas, ja tu negribi saņemt kritiku, tad nedari neko, nerunā neko un neesi nekas. Ja nebaidies, tad tu iemācīsies saskatīt pasauli un visu tajā pats savām, nevis kāda cita acīm. Tu iemācīsies saskatīt skaisto tajās lietās, kas citiem šķiet prastas un pavisam ikdienišķas. [..]

Ir personības. Arī es piederu pie tādām. Un personības vienmēr savā būtībā jutīsies vientuļas, vienalga, vai ir blakus kāds cilvēks, vai nav. Tā ir brīvība. Iekšējā brīvība, kuru neviens nevar atņemt. Pat pats sev nē, pat ja vēlies tikt no tās vaļā. Mēs nemītīgi varam kaut ko mācīties no citiem cilvēkiem. Vajag tikai uzdrīkstēties, piecelties un izbāzt savu purniņu ārā no savas mazās, drošās pasaulītes, kurā tā esam pieraduši tupēt. Daudzi pat negrasās to darīt. Kāpēc gan piecelties un apskatīties, kas notiek aiz tava redzesloka, ka tepat uz vietas ir pietiekami labi un droši. Priekš kam mēģināt tiekties pēc kaut kā labāka, skaistāka? Kāpēc cilvēki tā iesakņojas vienā vietā, nemēģinot uzzināt, kas notiek citur? Mums ir tieksme saaugt ar kaut ko tikai tāpēc, ka tā ir pierasts, kaut gan paši labi zinām, ka varam iegūt ko vairāk. Varam uzzināt vairāk. Varam justies labāk. Mēs taču varam iet, kur vien vēlamies, darīt ko vien vēlamies! Varam darīt daudz dažādu lietu, neviens to mums nevar liegt! Bet pārsvarā ir tā: Jo tu vairāk cilvēku ierobežo, jo vairāk viņš bļauj pēc brīvības. Bet jo vairāk brīvības tu cilvēkam dod, jo vairāk viņš sevi ierobežo pats… Brīvība nav visatļautība. Tā ir spēja būt atbildīgam pašam par sevi un par to, ko tu dari.

Sabiedrībā valda vispārpieņemtie ‘’likumi’’. Un ja tu atļaujies kādu no tiem pārkāpt – tu saņem nosodījumu.

Jo viens no šādiem likumiem ir – būt citādākam ir slikti. Mums jau no bērnības iedod un ieaudzina likumus, pēc kādiem mums būtu jādzīvo. Lai mēs būtu tādi kā parējie. Dumpinieciskums, teiksiet? Iespējams. Nebaidos to atzīt un nebaidos no nosodījuma tikai tāpēc, ka es nerīkojos tāpat kā rīkotos citi, vai tāpēc, ka mana rīcība nav tāda, kā to no manis kāds gaidījis. Tā ir mana dzīve, par kuru esmu atbildīga es pati. Katrs Dieva priekšā atbildēs pats par saviem grēkiem. Es par saviem, citi par saviem. Tāpēc nevienam nav tiesību nosodīt kādu, kurš ir pieņēmis kādu lēmumu, kurš nav viņam pa prātam. Kas tā par dzīvi: ‘’Always doin` it their way’’? Un ja kāds nosoda cilvēku par to, ka viņš iet savu ceļu dzīvē, tā ir tikai viņa paša problēma – nespēja pieņemt, ka pasaule negriezīsies pretēji tikai tāpēc, ka viņš tā vēlas. Un, ka otrs cilvēks dzīvo savu nevis viņa dzīvi.Ja kāds rīkojas tā, kā mēs to nevēlamies, rodas dusmas, skumjas, nereti – naids. Bet kāpēc? Ir tikai viens iemesls – bezspēcības sajūta. Mēs sakām:’’Es viņu ienīstu, jo viņš no manis aizgāja.’’ Bet patiesībā mēs ienīstam paši sevi, jo nespējām būt tas, kas šim cilvēkam bija vajadzīgs. Jo nespējām neko mainīt, lai viss būtu tāpat kā agrāk. Un kaut gan runājot ar citiem cilvēkiem, mēs šo cilvēku lamājam un nosodām, ikviens cilvēks patiesībā klusībā nosoda sevi.[..]

Advertisements

Ir ko teikt? Atstāj savu komentāru!

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s