Iepazīt sevi no jauna

Pēdējā gada laikā manā dzīvē atkal notikušas galvu reibinošas pārmaiņas. Nu jau apmēram gadu es strādāju vietā, kurā jūtos kā zivs ūdenī un darbavieta man arī likusi iepazīt daudz kā jauna, pārvērtēt līdz šim jau zināmo un galu galā – iepazīt sevi no jauna. Un – kā izrādās – izskatās, ka es nemaz neesmu tas, par ko visu mūžu biju sevi uzskatījusi. Tāda apjausma manī izraisa vienlaikus sajūsmu un bažas, vienlaikus satraukumu un pēkšņi – mieru.

Es kopš bērnības biju uzskatījusi sevi par izteiktu humanitāro cilvēku, kurā nav ne miņas no eksaktā. Ir tik ļoti interesanti apjaust, ka veselus 25 gadus esmu ļoti kļūdījusies 🙂

Mūzikas skola un mūžīgie slimnīcu apmeklējumi

Jau kopš agras bērnības dzīve visu veiksmīgi iekārtoja tā, lai es augtu būdama pārliecināta, ka esmu izteikts humanitārais tips. Vecmāmiņa man mācīja visa veida rokdarbus, mamma aizveda mani uz mūzikas skolu un ar cipariem man saskare bija visai maza. Visu sākumskolu un daļu pamatskolas es nodzīvoju ar pamatīgām veselības problēmām, kā rezultātā es katru mēnesi pa nedēļai gulēju slimnīcā. Lieki teikt, ka izpalika ļoti liels skaits matemātikas, ķīmijas un fizikas stundu. Kaut kā jau, protams, es tos eksāmenus nokārtoju, bet eksaktie priekšmeti man vienmēr sagādāja elles mocības. Tas likās savādi, jo periodos, kad man nebija jāierodas slimnīcā pat vairākus mēnešus, manas sekmes uzlabojās, vienreiz es pat dabūju 10 matemātikas kontroldarbā! Tas gan ir vienīgais matemātikas 10-nieks manā dzīvē 😀 Manā ģimenē ir arī trīs vēsturnieki, vēl viens mūzikas skolas absolvents un viens filologs, līdz ar to, mani kaut kā nemanāmi viss vilka uz to māksliniecisko un humanitāro pusi, neskatoties uz to, ka mani vienmēr dziļi un patiesi interesēja visi fiziskie, ķīmiskie un tehniskie procesi. Es augu ar mīlestību pret automašīnām, ar interesi par to, no kā sastāv elektroniskās ierīces un kāpēc ir tabletes, kas ūdenī iekrītot, sāk putot. Tomēr ļoti zemās sekmes attiecīgajos priekšmetos, mani arvien pārliecināja, ka no manis nekāds eksaktiķis nesanāks.

Mūzikas skolu es ļoti bieži ienīdu, bet mūziku, instrumentu spēli, dziedāšanu un koncertus es mīlēju 🙂 Jutu, ka mana vieta pasaulē ir pie klavieru taustiņiem, tomēr kādam tur augšā bija cits plāns – sabeidzu rokas un profesionāli spēlēt vairs nevarēju. Izmēģināju desmitiem citu dzīves ceļu, bet nekas cits tā īsti mani tomēr vairs neaizrāva.

Mākslas studijas

Pēc daudzu gadu mīņāšanās apkārt pa dažādām mācību programmām un darbavietām, iestājos Latvijas Kultūras akadēmijā. Biju par visiem 100% pārliecināta, ka tā ir mana īstā vieta.Pirmo semestri pavadīju milzu sajūsmā un mirdzošām acīm kā tāds sūklis uzsūcu sevī visu, ko vien lekcijās dzirdēju. Tomēr pēc pirmā pusgada es sāku domāt vai tikai tā eiforija gadījumā nebalstās uz tukšu gaisu. Jo principā – gandrīz nekam no tā visa, ko es tur mācījos, es būtībā neredzēju pilnīgi nekādu jēgu. Es mācījos vienā no starpkultūru sakaru programmām un tur iestājos tikai tās konkrētās valodas un valsts dēļ. Programmas apraksts jau bija fantastisks – šķita, ka visas studijas koncentrēsies ap konkrēto valsti, tomēr realitātē es nonācu dažādu mākslu vēstures studijās un konkrētā valsts jau otrajā kursā bija tikai tāda “piegarša”. Studijas man sāka sagādāt neizsakāmas mocības. Pilnīgi un galīgi man neizprotamā filozofijas vēsture, mani pilnīgi un galīgi neinteresējošā literatūras vēsture, kultūras teorija un vēl kaudze priekšmetu, kuros sēdēju ar vienu vienīgu domu: “Kā man šis viss riebjas!”. Un tā visa pamatā bija tas, ka man galvā nebeidzami griezās jautājums: “Kam, pie velna, šis viss ir vajadzīgs? Kur man šis viss noderēs? Kāds praktisks labums ir šai visai sausajai, plikajai, neizprotamajai vēsturei un teorijai?”. Un pēc 2 gadu mocībām atbilde atnāca pati no sevis: “Nekur tas nav derīgs, savu mūžu man tas nav vajadzīgs un es tam neredzu pilnīgi nekādu jēgu un praktisku pielietojumu”.

Now let me be clear – šie mani “jautājumi” un “atbildes”, ko nupat uzskaitīju – attiecas uz mani personīgi. Es nekādā gadījumā nesaku, ka mākslas studijas ir nevajadzīgas vispār, es šeit runāju konkrēti par sevi un savām izjūtām.

Otrā kursa beigās mācības bija mani novedušas tiktāl, ka es modos ar domu: “Sasodīts, pamodos. Būtu labāk nepamodusies”. Kā cēlos ar asarām, tā gāju gulēt ar tām. Bet bija taču iesākts, tik daudz jau padarīts, kā lai tagad paņem un aiziet? Likās arī, ka ģimene mani pakārs aiz zobiem pie krāsniņas par šādu lēmumu, tāpēc turpināju mocīties.

Jauna darbavieta

Otrā kursa sākumā, kāda laba drauga palīdzības rezultātā, tiku pie iespējas tikt uzaicinātai uz darba interviju kādā palielā, multikulturāla uzņēmuma ofisā. Man nebija nekādu ekspektāciju, es neko negaidīju, man nebija nekādu priekšstatu, jo ofisā es nekad nebiju strādājusi. Es vienkārši gāju, jo zināju, ka man ir vajadzīgs darbs un viņiem ir nepieciešamas manas valodu zināšanas, kā arī tāpēc, ka šķita, ka būtu noderīgi pamēģināt strādāt tāda veida darbu, ko līdz šim nebiju pat apsvērusi.

Ofiss diezgan liels, bet ļoti mājīgs un ar draudzīgu kolektīvu. Es ātri iejutos un savu darbavietu ļoti iemīlēju. Pagāja apmēram gads, kad pār mani nāca gandrīz vai apgaismība – es mīlu ekseli! 😀 Gada laikā es jau biju paspējusi izveidot sev tādus milzīgus un sarežģītus Excel failus, kuros tikai dažās ailēs ierakstot skaitļus, tas visu pārējo padarīja manā vietā. Agrāk nebiju domājusi, ka kādu dienu kļūšu par ekseļa “advanced” līmeņa lietotāju, kur nu vēl pratīšu tik veiksmīgi ietaupīt savu laiku un resursus darbā, radot tādus failus. Es sapratu arī, ka man patīk aprēķināt visādas summas, parakstīt dokumentus, radīt jaunus procesus, izvērtēt esošos un atjaunināt vecos. Sāku palēnām pamanīt izmaiņas sevī un savā domāšanā.

Praktiskums pirmajā vietā

Es pamanīju, ka arvien biežāk es sāku pievērst uzmanību praktiskajiem lietu aspektiem, procesu efektivitātei, dažādiem aprēķiniem un vēl dažnedažādām tamlīdzīgām lietām. Pirmais jautājums man bija vairs nevis “kāda šim ir vēsture, ko autors ar to vēlējies pateikt?”, bet gan “kā es šo varēšu pielietot praktiski?”. No manas lasāmvielas krātuves sāka pazust “Mākslas vēsture” un akadēmijas obligātās literatūras spāņu baroks un franču klasicisms. Tos sāka aizstāt “MS Excel Advanced”, “Tirgzinības”, “Projektu vadība” un “Procesu uzlabošanas metodes”. Es jutos laimīga darbā un divtik nelaimīga studijās. Līdz pienāca brīdis, kad man vairs nebija spēka mocīties, bija apnicis konstanti justies nelaimīgai. Vairs neinteresēja, ko kāds cits par to domās – es no skolas aizgāju. Un savu lēmumu nenožēloju ne par gramu! Es uzsāku mācības Juridiskajā koledžā – skolā, kurā līdz tam nekad nebiju varējusi sevi iedomāties, yet there I was. Un pēkšņi es savām studijām redzēju jēgu. Jo man vairs nebija jāstūķē galvā tonnām vēstures un sausas teorijas. Man mācīja kā darīt lietas, ar kurām ikdienā saskaras gandrīz visi cilvēki, pie tam – tagadnē. Šodien, rīt un parīt, nevis pirms gadu tūkstoša, gadsimta vai dekādes. Mani neinteresē, kā kaut kas gadsimtu laikā ir nonācis līdz tam, kā kaut kas ir šodien. Daudzi saka, ka vēsture tieši tamdēļ ir jāmācās – lai saprastu kāpēc tagadne ir tāda, kāda tā ir. Es, savukārt uzskatu, ka nav jēgas saprast kāpēc tā ir tāda, kāda tā ir, ja es pēc tam nezinu, ko ar to iesākt. Pagātni tāpat neizmainīt. Tad es labāk mācos apieties ar to tagadni, kāda man ir iedota.

Man vairs nebija jautājuma – “kur es šo visu pielietošu, kam man tas būs vajadzīgs?”. Es jau uzreiz zināju desmitiem pielietojumu savām jaunajām zināšanām.

The new me

Tā nu es tagad dzīvoju – no mākslas vēstures esmu pārkāpusi aprēķinos, skaitļos, ekselī, birokrātiskajos procesos. Es agrāk ne stundu nevarēju nosēdēt pie filozofijas vēstures grāmatām un ar sakostiem zobiem izlasīju kādu obligātās daiļliteratūras grāmatu. Bet tagad es varu bez jebkādām problēmām pavadīt 8 stundas pie ekseļa, rīkojoties ar formulām un skaitļiem.

Don`t get me wrong – es joprojām mīlu spēlēt klavieres, joprojām mīlu klausīties mūziku (arī simfonisko!) mīlu vērot deju, gan klasisko gan moderno, sajūsminos par apbrīnojami reālistiskām gleznām un man joprojām ļoti patīk lasīt. Bet mani neinteresē kā kāds cits to visu saprot vai interpretē. Man neinteresē to analizēt, pētīt tā visa vēsturi un tad ieslīgt pusotru stundu garās diskusijās par izanalizēto. Es gribu vienkārši darīt to, priekš kā māksla ir bijusi radīta – baudīt to. Izlasīt grāmatu, kura mani interesē, nevis, kura man uzspiesta ar varu, jo “obligāta”, vai tāpēc, ka kritiķi to uzskata par izcili vērtīgu, iztēloties to savā galvā kā filmu, gūt emocijas un, aizverot grāmatu, palikt tik vien kā ar tā stāsta radītajām emocijām, neko citu. Apskatīt gleznu un nobrīnīties – kā cilvēks spēj uzzīmēt ko fotogrāfijai līdzīgu? Un tā arī palikt ar savu apbrīnu. Noklausīties mūziku, sajūsmināties par talantīgu cilvēku instrumenta spēli, par skaņām, ko spējīgi radīt šie instrumenti un gūt sajūtas no dzirdētā. Un palikt tikai ar šo sajūsmu un izjūtām. Bez teorijām, bez analīzēm, bez vēsturēm.

Kā jau minēju – šīs ir manas izjūtas un manas domas. Es pazīstu pietiekami daudz cilvēku, kuri par mākslas vēsturi runā ar tik pat lielu aizrautību kā es par ekseli. Viņi varētu ar pilnīgu pārliecību apgalvot, ka es kļūdos. Un tas ir pilnīgi dabiski – cilvēki ir dažādi! Neviens nekļūdās un nevienam nav viena taisnība. Es vienkārši izstāstu savu personīgo stāstu.

Galu galā es nonāku pie secinājuma, ka, ja vien es nebūtu slimnīcu dēļ palaidusi garām pašus svarīgākos eksakto zinātņu pamatus, kas neapšaubāmi nepieciešami visai turpmākajai šo priekšmetu apguvei un izpratnei – es tagad pilnīgi pieļauju, ka es varētu būt bijis izcils eksaktais. Bet ko darīt – nav jēgas nožēlot to, kā bijis – jāmācās apieties ar to, kas man ticis 🙂 Katrā ziņā es šobrīd vairs nejūtos kā trijstūris, kas mēģina ieslīpēties apļa formā. Un tas mani dara mierīgu 🙂

Ja arī Tev ir gadījies kādā dzīves brīdī iepazīt sevi no pavisam citas puses – dalies ar savu stāstu komentāros! Es ļoti priecāšos uzzināt! 🙂

Advertisements

Ir ko teikt? Atstāj savu komentāru!

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s