Thumbs up for rainbows!

Šoreiz es gribētu parunāt par kādu ļoti jūtīgu tēmu, kura pamazām kļūst ar vien aktuālāka visā pasaulē. Mans viedoklis jau kopš bērnības ir nemainīgs un ar gadiem tas kļūst arvien spēcīgāks: it`s ok to be gay!

Tev, lasītāj, ir divas opcijas:

1. Ja tu esi ar smadzenēm apveltīts, domājošs indivīds, kurš ir ar pietiekami plašu redzesloku, lai nebaidītos mainīt savas domas, balstoties uz jaunu informāciju, tu vari izlasīt manu viedokli, apsvērt to racionāli, loģiski, vēlams, neiesaistot emocijas un saprast, ka patiesībā tev nav itin neviena paša personīga iemesla ienīst homoseksuāļus, biseksuāļus un citus netradicionāli orientētos cilvēkus un vienkārši turpināt savu dzīvi kā jau ierasts, tikai ar mazāk naida savā prātā un sirdī.

2. Ja tev ir pārāk liels slinkums iedziļināties uz faktiem balstītos argumentos, tad vari droši šo lapu vērt ciet un turpināt domāt un uzvesties tā, kā sabiedrība tevi izaudzinājusi. Apsveicu! Tu esi vēl viens pelēkās masas radīts produkts.

Kāpēc es vispār šo visu izlēmu rakstīt? Tāpēc, ka arvien biežāk es uzduros uz homofobismu, kas mani patiesi kaitina. Jo man ir draugi, kas ir netradicionāli orientēti un, ja manā klātbūtnē viņi tiktu aizvainoti, es būtu gatava izkauties, ja vajadzētu. Ir daudz cilvēku, kas cīnās par vienlīdzību, nešķirojot orientācijās. Un es negribu stāvēt malā un uz to noskatīties. Es gribu izteikt savu viedokli un argumentus. Ja tas mainīs kaut viena cilvēka nostāju šajā jautājumā, es jau būšu izdarījusi kaut ko lietas labā, lai mainītu sabiedrības domāšanu.

1. Black people vs white people

Reiz sensenos laikos dzīvoja baltie cilvēki. Un viņiem bija savi vergi – melnie cilvēki. Viņi tika sodīti, tiesāti, spīdzināti, paverdzināti un pazemoti. Viņi netika uzskatīti par cilvēkiem. Viņu tumšā ādas krāsa tika uzskatīta par bez maz vai iedzimtu defektu. Melnādainie cilvēki bija prece. Tas tika uzskatīts par pilnīgi normālu. Tajā laikā, ja tiktu publiski runāts par to, ka melnādainie vergi ir cilvēki, kas pelnījuši vienlīdzīgas tiesības, tāda viedokļa paudējs tiktu smagi izsmiets un sodīts. Tikai 19.gs. pašā sākumā Lielbritānija un Amerika aizliedza vergu tirdzniecību. Arī tolaik bija tādi, kas to sauca par pilnīgi pretdabisku parādību un viebās no domas, ka melnādainais tagad varēs mierīgi līdz ar viņu iet pa ielu kā vienlīdzīgs. Vai tev cilvēku šķirošana pēc ādas krāsas šķiet normāla?

2. Pilntiesīgi sabiedrības locekļi – tikai vīrieši

Reiz sen senos laikos bija arī laiks, kad sievietes bija tikai bērnu ražotājas un drēbju mazgātājas. Viņas netika ierakstītas dzimtas kokā, jo nozīmīgi skaitījās tikai vīrieši. Sievietēm nebija balsstiesību vēlēšanās un citās sabiedrībai nozīmīgu lēmumu pieņemšanās. Sievietei bija jāzin sava vieta – virtuvē ar desmit bērniem uz kakla. Arī tā bija pilnīga norma. Ja kāda sieviete izdomāja sadumpoties, saņēma smagu sodu. Mums šodien tas šķiet absurdi (vismaz rietumu sabiedrībā), bet tā tas nav bijis vienmēr. Vai tev šķiet, ka cilvēku šķirošana pēc dzimuma šķiet normāla?

3. Reliģija

Man šķiet visu reliģiju svētajos rakstos ir vismaz viens teikums, kas varētu tikt interpretēts kā viendzimuma attiecību aizliegums. Bet joprojām noris plašas diskusijas par to, vai viss, kas rakstīts pāris tūkstošus gadu atpakaļ vienmēr ir uztverams un interpretējams burtiski. Cilvēku interpretācijas par notikumiem, lietām, citiem cilvēkiem mēdz būt krasi atšķirīgas. Mēs taču labi saprotam, ka vienu un to pašu lietu trīs dažādi cilvēki var raksturot pilnīgi atšķirīgi un visiem var būt taisnība. Galvenajam reliģijas uzdevumam vajadzētu būt mācīt cilvēkus kā būt cilvēcīgākiem, labsirdīgākiem, izpalīdzīgākiem, vadīt savas dzīves pilnvērtīgi, esot laimīgiem un darot laimīgus citus, nevis kļūt par pamatu tam, lai ienīstu kādus konkrētus cilvēkus. Vai tad nē? Vai arī es garīgumu esmu uztvērusi galīgi nepareizi un reliģija ir tik vien kā ierocis, ar ko mocīt citus? Galu galā – laiki mainās, lietas mainās, vajadzētu mainīties arī mums. Agrāk bija normāli dzīvot alās un ar šķēpiem medīt mamutus. Tas tolaik bija dabiski. Kāpēc lai tas nebūtu dabiski tagad? Tāpēc, ka pasaule ir mainījusies. Mēs taču tagad nepārvāksimies visi uz alām. Tad kāpec mums ir tik grūti pieņemt, ka varētu mainīt arī savu nostāju attiecībā uz konkrētām lietām? Galu galā, principā visu nosaka sabiedrība pati par sevi. Svētie raksti tika rakstīti, vadoties pēc tā, kas tajā laikā tika pieņemts kā sabiedrības norma. Vai mūsdienās kāds aprakstītu savā blogā to, kā nupat iegādājies melnādainu vergu? Nē, jo mūsdienās viss ir mainījies un tā vairs nav norma. Esmu pārliecināta, ka arī tajos laikos pastāvēja homoseksuālisms, tikai to nepraktizēja, par to nerunāja un tas tika cītīgi slēpts. Jo pretējā gadījumā vaininieku gaidītu, visticamāk, nāve. Tad kāpēc mēs iedomājamies, ka par to varētu būt rakstīts svētajos rakstos kā par pieļaujamu lietu?

4. Homoseksuālisms NAV tikai mūsdienu ”stilīgā tendence”

[Spied šeit, lai apskatītu galeriju]

5.Homoseksuālisms pastāv arī dzīvnieku pasaulē

Vairāk kā 1500 dzīvnieku sugas praktizē homoseksuālistiskas tendences romantiskā vai seksuālā ziņā, kā arī pēcnācēju aprūpē. Starp tiem, piemēram, lauvas, žirafes, kaijas u.c. Šiet varat palasīt vairāk par šo tēmu:

[Spied šeit, lai apskatītu šo dzīvnieku TOP10]

Ķirzaku suga, saukta par New Mexico Whiptail, sastāv pilnībā no sievietēm, tāpēc tiek sauktas arī par Lesbian Lizards.

Tātad, mēs nonākam pie tā, ka tas IR dabiski. Tāpat dabiski ir hermofrodīti, kas spēj reproducēties vispār bez otra partnera. Tātad jautājums būtu jāpārformulē uz ”kas ir dabiski priekš cilvēku sugas”.

6. Vienīgais arguments dabiskuma jēdzienam – spēja radīt pēcnācējus?

No vienas puses – jā, cilvēce izmirtu, ja pēkšņi pretējie dzimumi pārstātu kopoties. Bet tā nekad nebūs. Un, ja pilnīgi visi heteroseksuālie pāri ieviestu bērnus, tad Ķīnas situācija ātri vien pārņemtu pilnīgi visu pasauli. Kāpēc tad mēs nešausmināmies, ka ir pāri (vīrietis + sieviete), kuri dzīvo kopā gadiem, bet viņiem nav bērnu? Viņi vienkārši nodarbojas ar seksu, neradot bērnus.  Ar ko tad viņi labāki par homoseksuāļiem? Svarīgāka ir spēja radīt, nevis paša radīšana? Tad sanāk, ka tas, kurš spēj, bet nedara, ir labāks par to, kurš nespēj, bet dara? (šajā gadījumā – vēlas adoptēt un audzināt bērnu mīlošā ģimenē). Dīvaini sanāk…

7. Vecāki

Pētījumi, statistikas un visādi citādi dati klāsta, ka bērniem, kas auguši ar homoseksuāliem vecākiem, vēlāk izpaužas dažādas mentālas problēmas. Lūdzu studijā pētījumu par bērniem, kuri auguši heteroseksuālu narkomānu un alkoholiķu ģimenēs! Un kā ar visām tām ”melnajām avīm”, kas piedzimušas skaistiem, gudriem, augsti izglītotiem un daudz sasniegušiem heteroseksuāliem vecākiem? Pietiekami bieži ābols no ābeles aizlido vismaz pārdesmit metru. Bet par to, protams, netiek runāts, jo mēs turpinām dzīvot gadsimtiem iesakņojušos, novecojušos standartos par to, kas ir pareizi, kas nē.

Bērns var augt pilnīgi normālā heteroseksuālu vecāku ģimenē, bet izdurt kaķēnam acis vai balodim pārgriezt rīkli. Un tik pat labi tāds var izaugt homoseksuālu vecāku ģimenē. Jo mūsdienās, diemžēl, cilvēku lielākoties audzina mūsu sabojātā un slimā sabiedrība, vienaudži, nevis vecāki. Pat lieliskiem vecākiem var izaugt ne tas labākais eksemplārs. Un tur nu ar vecāku orientāciju nav pilnīgi nekāda sakara. Vienīgais iemesls, ko redzu ir tas, ka homoseksuālu vecāku bērns iegrimst depresijā ir ne jau tāpēc, ka vecāku guļamistabā nakšņo viena dzimuma pārstāvji, bet gan nežēlīgie, šaurpierainie vienaudži un viņu vecāki, kas to bērnu par to pazemo un nosoda, paradot viņa dzīvi par elli.

Mēdz teikt, ka bērnam būs trauma, dzīvojot kopā ar divām sievietēm, vai diviem vīriešiem. Ir pietiekami daudz bērnu, kuri auguši kopā ar māti un vecmāmiņu vai tēvu un vectētiņu. Ar ko viņi sliktāki? Es uzaugu un dzīvoju kopā ar mammu un vecmammu un es nepavisam neesmu garīgi slima. Ir tādi, kas argumentē, ka mamma ar vecmāmiņu vai tētis ar vectētiņu neguļ kopā vienā gultā. Mans pretarguments būtu – homoseksuālu vecāku bērni taču neskatās kā viņu vecāki nodarbojas ar seksu. Tas būtu traumējoši jebkurā gadījumā, tur dzimumiem vairs nav nozīmes 😀

Kā ir labāk – redzēt mammu un tēti nemitīgi kašķējamies, nereti pieredzot vardarbību, vai rezēt tētus un/vai mammas vienam otru mīlot, iekļaujot tajā bērnu? Ar to es negribu teikt, ka visi homoseksuāļi ir svēti un heteroseksuāļi – nelabie. Nē. Ar to es gribu teikt, ka slikie piemēri izdalās vienlīzīgi visās grupās.

Ja runājam par bērnunamiem, kas ir pārpildīti ar bērniem, kuri īstajiem vecākiem nav bijuši vajadzīgi vai arī īstie vecāki ir gājuši bojā un nav neviena cita, kurš spētu par viņiem parūpēties. Kā tad īsti ir labāk – augt vispār bez vecākiem vai augt ar diviem viena dzimuma cilvēkiem, kuri par to bērnu rūpēsies, mīlēs, laidīs skolā, apģērbs, aprūpēs un darīs viņu laimīgu, lai viņš var izaugt par izglītotu, veselu cilvēku? Ja gribi iebilst, iesaku šo pašu 7. punktu palasīt no paša sākuma.

8. Savstarpējās attiecības

Es īsti nezināšu runāt par latviešiem, jo man ir maz Latvijā dzīvojošu draugu, kuriem būtu netradicionāla orientācija. Tomēr man tādi ir ārzemēs. Un vismaz tur tie cilvēki savas attiecības un ģimenes novērtē daudz augstāk, nekā heteroseksuāli pāri. Cik nav zināmi Latvijā pāri, kuri apprecas, uzbliež sīko, izšķīras, māte atrod citu, atkal uzbliež nākamo, apprecas, izšķiras, pie trešā vīrieša vairs neprecas, vienkārši uztaisa vēl trešo bērnu. Un vīrieši dara tāpat. No trīs dažādām sievietēm 3 dažādi bērni. Vai tā ir norma? Sabiedrība saka – jā, jā, ko padarīsi, tā dzīvē notiek, (ka tik vecāki ir pretēju dzimumu) 😀 Vai jums pašiem tas nešķiet smieklīgi? Mēdz notikt arī tā, ka puisim patīk puisis un meitenei patīk meitene. Vai arī puisim vai meitenei patīk abi dzimumi. Tā mēdz notikt. Un tas ir tik pat normāli kā tas, ka puisim patīk meitene un otrādi.

Homoseksuāļiem ir stipri grūti pat atrast sev otro pusīti, kur nu vēl oficiāli apprecēties un adoptēt bērnus, uz pasaules fona reti kur tas ir legāli. Viņiem mīlestība un ģimene nāk daudz ilgāk un grūtāk. Tāpēc nereti tas tiek vairāk novērtēts, līdz ar to vairāk sargāts un saudzēts. Heteroseksuāļiem tādu problēmu nav – gribi uzbliez bērnu, gribi appecies, kad apnīk, šķiries.

Ja homoseksuāļi sāktu likt pie vietas heteroseksuāļus (ko neesmu dzirdējusi ne no viena paša homoseksuāļa), gribētu dzirdēt, ko viņi pateiktu par pareizajiem. ”Ar ko jūs esat labāki? Krāpjat viens otru, precaties un šķiraties, taisāt bērnus un tad pametat, viņi nonāk bērnunamos, nepievēršat saviem bērniem uzmanību, kamēr viņi kļūst par pusaugu huligāniem…” Tā ir tikai viena daļa no tā, kas raksturo heteroseksuāļus. Bet smieklīgākais ir tas, ka homoseksuāļi heteroseksuāļus neapvaino, pretējais gan pastāv.

9. Kādi ir tavi personīgie iemesli?

Tev, homofob, ko homoseksuāļi ir nodarījuši? Iebaroja tavam kaķim žurku indi? Izvaroja tevi?  Izdūra tavai mašīnai riepas? Ko tieši personīgu viņi tev ir izdarījuši, ka tu viņus tik ļoti ienīsti, necieni un pazemo? Vai arī tu vienkārši varētu atzīt, ka tevi tā izaudzinājusi aizspriedumainā sabiedrība? Neesi daļa pelēkās masas! Pakustini smadzenes! Tev nav itin neviena paša iemesla, lai parādītu savu nicīgo attieksmi. Kā būtu, ja homoseksuāļi sāktu tevi pazemot, nicināt un apvainot, jo tu guli ar pretējā dzimuma pārstāvi? Viņiem taču tas nav pieņemami. Kāpēc lai viņiem nebūtu tiesību mest tev ar sapuvušām olām? Būtu! Bet viņi to nedara. Tā vietā viņi vienkārši lūdz, lai tu nebāz savu degunu kur nevajag. Galu galā – kāda tev starpība, kas notiek citu cilvēku guļamistabās? Katru gadu neskaitāmi daudz cilvēku, liela daļa pusaudžu, izdara pašnāvības, jo ir tikuši pazemoti, daļā gadījumu – savas orientācijas dēļ. Vai tu gribi būt atbildīgs par kāda cilvēka nāvi un dzīvot ar to domu visu atlikušo mūžu?

10. Ir daudz lietas, par kurām mēs pat nenojaušam

Pilnīgi iespējams, tu esi visu savu dzīvi pavadījis ar homoseksuāļiem sev blakus, bet par to neesi pat nojautis.

Iedomājies – tev ir kāds draugs/draudzene, kuru tu cieni, pret kuru izjūti cilvēciskas simpātijas, ar kuru labprāt pavadi laiku. Bet pēkšņi tu uzzini, ka tam cilvēkam patīk sava dzimuma pārstāvji. Un pēkšņi tu to cilvēku izsvītro no savas dzīves. Tieši kāpēc? Tas ir tāpat kā izsvītrot no savas dzīves cilvēku, kuram, izrādās garšo zivis, kuras tu nevari ciest. Tas, ar ko cilvēks guļ vienā gultā, nemaina pašu cilvēku.

Katram cilvēkam patīk kaut kas cits. Tu taču nedali savus draugus pēc tā, kāds sportaveids viņiem patīk, kādu mūziku viņi klausās vai kuri ir viņa mīļākie seriāli. Tad kāpēc tu nosodi cilvēku par to, kas vai kurš viņam patīk? Tikai tāpēc, ka tu to nespēj saprast, tas, ka tev ir citādāk, nenozīmē, ka tas ir nepareizi, slimi vai kaut kādā ziņā slikti.

Neviens neizvēlas savu orientāciju. Kurš labprātīgi izvēlētos dzīvot ellē = postpadomju sabiedrībā, kurā par savu orientāciju tiksi nemitīgi pazemots? Kurš to izvēlētos? Jebkurš netradicionāli orientētais pateiks, ka ir bijusi vismaz viena reize, kad viņš ir lūdzies Dievu, lai to padara heteroseksuālu.

Ar šo visu es gribēju pateikt – pilnīgi visās kategorijās ir labie un sliktie piemēri. Mēs VISI esam cilvēki. Cilvēki, kuri vēlas mīlēt, būt mīlēti un būt laimīgi! Kāpēc mēs gribam citiem to liegt?