Komunikācijas trūkums, jeb iemācīties būt par labu klausītāju ir daudz sarežģītāk, kā biju domājusi.

Kad es klauvēju pie loga, Tu vien brīnījies – kāpēc? Bet durvis tomēr neatvēri. Tu aizgāji uz istabu citu un tur sēdēdams domāji – kāpēc tā? Tā vietā, lai atvērtu durvis un pajautātu man pašai, Tu aizgāji uz citu istabu un sēdēdams tur, domāji pats. Meklēji atbildes tālu no tās vietas, kur viņas pavisam vienkārši bija atrodamas. Un ne jau Tu viens. Arī viņi – pārējie. Kam nepatīk uzdot jautājumus.

Un Tu, tāpat kā pārējie, izdarīji secinājumus, nejautājot man. Paliki savās četrās sienās ar saviem pāris jautājumiem, atstājot mani tur, pie loga ar savām pāris atbildēm, un kāds vientuļš mazs sapnis basām kājām pabradā pa peļķēm un kanālmalā kādam izlasīšanai uz soliņa atstāj zīmīti , kurā ar lietū izplūdušu tinti rakstīti pāris vārdi. Un jūrmalā uz lielā akmens atstāj uz baltas lapas ar izplūdušu melnu tinti rakstītu kādu stāstu. Un tur pie upes, izmirkuša, nolauzta zara stumbrā, ieskrāpē vārdu…

/es, 2009. gada 9. augusts/

Komunikācijas trūkums. Viena no galvenajām cilvēku savstarpējo attiecību problēmām. Mēs nekomunicējam. Mūsu starpā drīzāk eksistē tāda kā vairāk vai mazāk mierīga līdzāspastāvēšana. Un tā vien šķiet, ka mūsu kontaktos nemitīgi notiek īssavienojumi.

Mēs dzirdam, bet neklausāmies

Vai esat pamanījuši, ka patiesībā mēs esam ļoti slikti klausītāji? Es pēdējā laikā mācos būt par labu klausītāju, un izrādās – tas ir daudz sarežģītāk, kā es biju domājusi. Es, tāpat kā citi cilvēki, vienmēr domāju – kas gan tur grūts, ”mācēt klausīties”, vienkārši sēdi, klusē un klausies. Izrādās, nemaz tik vienkārši tas nav.

Esat pamanījuši, ka visbiežāk, jebkura parasta ikdienas saruna lielākoties sastāv no personīgajiem komentāriem nevis reāla dialoga? Piedāvāšu jums pāris piemērus, lai jūs varbūt mazliet aizdomātos par to pašu, par ko pēdējā laikā esmu aizdomājusies es – par to, cik patiesībā sekla ir mūsu visu savstarpējā komunikācija, un par to, kāpēc tik bieži mēs nonākam līdz situācijām, kad sev jautājam: ”Nu kā tas cilvēks varēja izrādīties tāds, ja es viņu pazīstu tik ilgi?”

Parasta ikdienas vidusmēra saruna būtu apmēram šāda:

A: ”Man patīk spēlēt bumbu.

B: ”Man arī. Es agrāk gāju uz futbola treniņiem”

A: ”Es vēl joprojām eju uz basketbola treniņiem”

B: ”Man gan basketbols tā ne visai patīk”

A: ”Es agrāk pamēģināju arī futbolu, bet dabūju vairākas traumas, tāpēc pārstāju”

B: ”Man gan šķiet, ka futbolā var dabūt mazāk traumas kā basketbolā. Man, piemēram, nekad nav bijušas nekādas traumas.

… un tā tālāk.

Savukārt, produktīva saruna, būtu apmēram šāda:

A: ”Tev patīk spēlēt bumbu?”

B: ”Jā! Es eju uz futbola treniņiem! Tu arī apmeklē kādus treniņus?

A: ”Es spēlēju basketbolu! Cik ilgi tu jau spēlē futbolu? Esi mēģinājis arī kādas citas spēles?

B: ”Es spēlēju futbolu jau vairākus gadus. Esmu mēģinājis arī basketbolu, bet futbols man tomēr patīk labāk, esi mēģinājis spēlēt?

A: ”Neesmu mēģinājis, bet gribētu. Bet vai tā ir tasnība, ka spēlējot futbolu vai iegūt daudz dažādu traumu? Tu esi kādreiz dabūjis kādu ievainojumu spēlējot?

B: ”Mēs varētu kādu dienu kopā uzspēlēt! Man nav gadījies iegūt smagas traumas, spēlējot futbolu. Bet es atceros, ka nesen manīju tevi ar apsaitētu kāju, vai tu savainojies treniņa laikā?

…un tā tālāk.

Pamanījāt atšķirību? Šie, protams, ir ļoti pārspīlēti un vispārīgi dialogu piemēri, tomēr doma, manuprāt, skaidra.

Pirmajā variantā dialoga nav. Abi runātāji vienkārši komentē viens otra teikto, reti uzdod garākus, paplašinātus jautājumus, neiedziļinoties otra teiktajā. Sanāk tāda kā nemitīga ”cīņa” – kurš par sevi pateiks vairāk.

Otrajā variantā ir dialogs, jo abi sarunas dalībnieki interesējas viens par otra teikto, uzdodot daudz jautājumu. Katram cilvēkam patīk stāstīt par sevi, tas ir mūsu visu gēnos. Tomēr komunikācija izveidojas produktīva tad, ja abas puses izrāda ieinteresētību viena par otru.

Vēl produktīvāka saruna izveidojas, ja cilvēks uzdod padziļinātākus jautājumus par kādu konkrētu tēmu. Nepietiek ar vienkāršiem jautājumiem par jebko. Vēl produktīvāka saruna veidojas apmēram šādi:

A: ”Tev patīk lasīt grāmatas?”

B: ”Jā! Es lasu daudz.”

A: ”Tiešām? Kādas grāmatas tu parasti lasi?”

B: ”Man patīk detektīvromāni”

A: ”Tas gan ir interesanti! Kāpēc tieši detektīvromāni, kas tevi tajos piesaista?”

B: ”Man vienmēr patikušas dažādas ar noziegumiem saistītas lietas. Laikam tieši tāpēc es izvēlējos studēt kriminoloģiju”

A: ”Es nezināju, ka tu mācies kriminoloģiju! Kas tieši ir tavā mācību programmā?

…un tā tālāk.

Šādā veidā tu pamudini cilvēku uz runāšanu. Un tieši par to, par ko viņam patīk runāt visvairāk – par sevi! 😀

Jūs varētu jautāt, ”nu bet kad tad es varēšu parunāt par sevi?” Tas, lūk, jau ir pirmais klupšanas akmens ceļā uz lielisku komunikāciju. Ja tu gribi izveidot ļoti veiksmīgu saziņu, aizmirsti par vēlmi runāt par sevi. Lielākoties – ja tev pretī ir sarunbiedrs, kurš nezin veiksmīgas komunikācijas pamatlikumus 😀

Savukārt, ja tev pretī ir cilvēks, kurš ir ieinteresēts uzdot simt jautājumu, lai arī tu vari pastāstīt par sevi, tad viss ir lieliski! Jūs abi paspēsiet parunāt par sevi, viens par otru, paklausīties un galu galā sarunu beigsiet ļoti apmierināti.

Pirms kādas garākas sarunas ar savu tēvu, kuram ir maģistra grāds psiholoģijā, es pat nebiju pamanījusi, cik slikts klausītājs esmu. Es nemācēju klausīties cilvēkos, būt ieinteresētai viņu teiktajā utt. Tad tēvs man piedāvāja sākt ar nelielu pašpārbaudi, kas kalpo arī kā lielisks treniņš. To jūs varat izmēģināt ar kādu ģimenes locekli, draugu, paziņu vai vienkārši jebkuru cilvēku, lai uzzinātu, vai spējat būt labs klausītājs un saprastu, cik patiesībā tas ir sarežģīti.

Uzdevums ir šāds:

Tev ir dotas 5 minūtes (uzņem laiku). Šajā laikā tev ir jāuzdod savam sarunbiedram jautājumi. Par jebko. Vienlaikus uzturot sakarīgu sarunu. Tiklīdz tu pasaki jebkādu stāstījuma teikumu (nevis jautājuma), tu esi izkritis! Pirmajā reizē es izkritu ļoti ātri, kaut gan man šķita, ka nekas vienkāršāks nevar būt 😀

Piemērs:

A: ”Tev garšo tēja?”

B: ”Jā. Visvairāk man garšo zemeņu tēja!”

A: ”Man arī!”

IZKRITI! 😀

Otrs piemērs:

A: ”Tev garšo tēja?”

B: ”Jā. Visvairāk man garšo zemeņu tēja!’

A: ”Kāpēc tieši zemeņu?”

B: ”Tāpēc, ka zemenes ir manas mīļākās ogas.”

A: ”Kādas vēl ogas tev garšo?”

B: ”Mellenes!”

A: ”Tu mēdz iet uz mežu tās lasīt?”

B: ”Jā, parasti kopā ar vecākiem.”

A: ”Ko tu vēl mēdz darīt kopā ar vecākiem?”

…un tā tālāk.

Pamēģini uzturēt sakarīgu sarunu (pat ja par vismuļķīgākajām tēmām), nemitīgi koncentrējoties uz otra teikto un trenējies sekundes laikā izdomāt jautājumu par jebko no tā, ko otrs pateicis savā iepriekšējā teikumā.

No teikuma ”visvairāk man garšo zemeņu tēja” vien var ātri vien tikt pie 3 jauniem jautājumiem – 1. Kura tēja viņam negaršo, 2. Vai viņam garšo arī viss cits, kas ir ar zemenēm (svaigas, tortēs, pīrāgos utt.), 3. Vai viņš dzer tikai tēju, vai mēdz dzert arī kafiju.

Es jau pārāk daudz pateicu priekšā, man šāda priekšā teikšana netika, tāpēc jums tas ir jau uz pusi vieglāk 😀 Bet katrā ziņā, tā pat beigās sanāk visai jautra nodarbe. It sevišķi, ja otrs sarunbiedrs mēģina dot tev tādas atbildes, uz kurām tu varētu automātiski atbildēt ar vienkāršu stāstījuma teikumu, nevis pretjautājumu. Vai arī, ja sarunbiedrs tev mēģina uzdot jautājumus, kas varētu novest pie tā, ka tu automātiski atbildi uz viņa jautājumu, nevis uzdod pretjautājumu 🙂 Jo ”slīpētāki” jūs abi būsiet, jo jautrāk un interesantāk kļūs 🙂

Sāku runāt par šīs tēmas tehnisko un teorētisko pusi un aizmirsu, kāpēc vispār sāku par to runāt.

Cilvēki bieži mēdz par kādu teikt, ka ”šķiet es viņu pat nepazīstu”. Bet vai tad mēs pacenšamies iepazīt? Ja ne iepazīt, tad vismaz uzzināt mazliet vairāk pirms izdarīt secinājumus? Tas tad sanāk gluži kā minēt matemātiska vienādojuma rezultātu un pirmo atbildi, kas iešaujas prātā, bez rēķināšanas pieņemt kā pareizo. Un kāpēc mēs brīnāmies brīdī, kad mūs nesaprot vai aizsvilstamies, kad paši esam tie, kas kādu nesaprot? Tāpēc, ka nemākam klausīties. Pilnīgi iespējams kāds cilvēks tev jau simt reižu ir skaidri un gaiši pateicis, kāda ir problēma, bet tu vienkārši to neklausījies.

Tas pats attiecas uz situācijām, kad otrs tev saka: ”Tu mani vienkārši nesaproti”, un tu to uztver primitīvi un virspusēji, ļoti bieži – ar aizvainojumu, jo neaizdomājies, ka patiesībā tāds teikums nozīmē nevis ”tu mani nesaproti”, bet gan ”tu manī neieklausies”. Starp klausīšanos, dzirdēšanu un ieklausīšanos patiesībā ir ļoti liela atšķirība. Lai klausītos, mums pietiek ar dzirdes orgāniem – ausīm. Lai ieklausītos, tas prasa arī prāta un domāšanas līdzdalību.

Tu neesi piezīmju grāmata, kas radīta, lai vienkārši pierakstītu informāciju. Mēs visi esam kā datori, kuriem saņemtā informācija ir arī jāapstrādā un jāsniedz pretī atbilstoša reakcija. Tikai tad process būs produktīvs.

Ja pamēģināji uzdevumu, ko aprakstīju, laipni lūgti atstāt komentārā kādu secinājumu par rezultātiem 🙂


Advertisements

3 thoughts on “Komunikācijas trūkums, jeb iemācīties būt par labu klausītāju ir daudz sarežģītāk, kā biju domājusi.

  1. Pameeginaaju uzdevumu – tieshaam gruuti 😀
    Bet vispaar piekriitu, mees neprotam sarunaaties. Paldies par uzdevumu, buus materiaals treninjam 🙂

Ir ko teikt? Atstāj savu komentāru!

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s