Vai mums jājūtas vainīgām par to, ka negribam? [Pavisam vecs arhīvs #6]

2008. gada 4. janvāris

Glāsti liegi kā lietus nolīst pār muguru…

Lūpas klusi raida zibeņus, nebaidoties izmētāt sabangoto kaisli pa visu galaktiku. Rokas savijas kopā kā vītenis ap drāšu žogu. Sirds iemirdzas, kūleņo un pamirst. Nav vietas vārdiem un domām, tikai alkatīgas sajūtas dejo un virpuļo… Tomēr, ak, tomēr, ne vienmēr mēs esam gatavas šīm sajūtām ļauties. Vai mums jājūtas vainīgām par to, ka negribam? Varbūt vainīgi mūsu izsapņotie, bet nepiepildītie sapņi? Par pastaigām zem zvaigžņotas debess, romantiskām sveču liesmām, klusinātas mūzikas un naksnīgām sarunām. Rožu ziedlapiņām, balto šokolādi un sausu šampanieti, kas dzirkstī glāzē kā neviltots prieks tavās acīs.

Varbūt vainīga noskaņa? Gribam ziedošas pieneņu pļavas zaļu mežu un zilu ezeru ielokā, bet sēžam padomju laika izremontētā dzīvoklī, kur no sešus kvadrātmetrus lielās lodžijas paveras gleznains skats uz tramvaja sliedēm, vecām hruščovkām un lielveikalu „Maxima”. Gribam traukties ar motociklu, just vēju matos, brīvību plaukstās un dinamītu sirdī, bet braucam ar deviņus gadus veco vectēva dāvāto auto un arī tad tikai svētdienās. Gribam zīda palagus, kamīna liesmas un vēju, kas pa atvērto logu brāžas no jūras, bet dzirdam vien kaimiņu ik vakara skandālus, trauku šķindoņu un visas apkārtnes izsalkušo kaķu koncertu.

Varbūt vainīga steiga? Vēl taču jāpagūst uzrakstīt referāts par trigonometriskajiem vienādojumiem, kas ir homogēni attiecībā pret sin x un cos x. Vai jāsastāda ikmēneša peļņas un zaudējumu aprēķins. Iespējams, ka jāsagatavo prezentācija par iespējamo dumbrcāļu populācijas izveidi Ludzas rajonā vai jāsastāda biznesa plāns agro galviņkāpostu eksportam uz Kubu.

Varbūt vainīgs sliktais garastāvoklis? Tam iemesls var būt brauciens no darba ceturtā maršruta tramvajā, kur blakus nostājās divas tantes un četras somas pilnas svaigu siļķu. Iespējams, veikalā, kur jānopērk tikai apelsīnu sula un košļenes ar arbūzu garšu, strādā tikai viena kase, turklāt pārdevēja runā tikai baltkrievu valodā un kustas lēnāk par gliemezi. Un visu vainago atkal sabojājies lifts, uz devīto stāvu jākāpj kājām, izbaudot visus mikrorajona kāpņu telpas priekus.

Bet varbūt tās visas ir tikai atrunas… Un dažkārt pietiek tikai ar otra cilvēka tuvumu. Liegu elpu blakus. Stiprajām rokām, kurās iemigt, lai redzētu krāsainus un piepildītus sapņus.

Advertisements

Ir ko teikt? Atstāj savu komentāru!

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s