Katrs izvēlas sev piemērotāko un vēlamāko [Pavisam vecs arhīvs #10]

2010. gada 1. februāris

Dzīve ir kā stafete.

Cilvēku bariņš kopīgi skrien uz pirmo mērķi (pieņemsim pamatskolas pabeigšanu) un viņiem šķiet, ka nu tik ir draudzība uz mūžu. Bet nonākot pie checkpointa, ceļš sadalās un, katrs izvēlas sev piemērotāko. Nākamā ceļa laikā cilvēks ”aplīp” ar jauniem komandas biedriem (sev līdzīgajiem) un visas izveidojušās čupiņas atkal kopīgi skrien tālāk katra uz savu nākamo mērķi (piemēram vidusskolas beigšana). Un tālāk katra no šīm izveidojušām čupiņām atkal sadalās. Un atkal veidojas jaunas. Un tas ir dabiskāk par dabisku, bet pie tā mēs vainojam citus.

Tā tas vienkārši notiek un tur pat nav ko vainot. Cilvēki nāk un iet tieši tāpēc, ka katrs ir citādāks un izvēlas sev piemērotāko ceļu. Un reti kad gadās tik ļoti ”uz viena viļņa esoši” cilvēki, kuri visa mūža garumā izvēlas vienus un tos pašus ceļus.

Kas attiecas uz attiecībām un mīlestību…

Mēs bieži vien vainojam otru pie tā, ka kaut kas nesanāk, vai nesanāca…

To savukārt varētu pielīdzināt upei ar straumi.
Divi zari peld līdzās un aplīp ar visu konkrētai straumei raksturīgo. Pielāgojas viens otram, meklē kompromisus.. Bet pienāk upes sazarojums. Viens redz sevi vienā pusē piederīgu, otrs – citā.. Un tur, lūk, ir beigu sākums, kurš ir tik pat dabisks, kā viss pārējais uz pasaules, bet ko mēs neuztveram kā dabisku un pie tā vainojam otru.

Mēs nevaram otru piespiest redzēt priekš sevis to labāko, kas šķiet labākais priekš mums. Un tāpat to nevar piespiest arī mums. Vai nu pielāgojies otram un peldi ar viņu pa viņa izvēlēto ceļu un esi nelaimīgs nebūdams tur, kur sevi ”redzēji”, vai nu arī padari nelaimīgu otru, velkot viņu uz savu pusi. Bet tie, kuri bezcerīgi mēģina pielāgoties viens otram, bet tajā pašā laikā vilkt viens otru katrs uz savu pusi, tā arī stāv šajā sazarojuma krustpunktā. Un paliek uz vietas. Un lēnām apaug ar aļģēm un vienā dienā vairs vienkārši nespēj izkustēties, lai kā gribētu. Un tā viņi tur paliek. Stāvot uz vietas. Un nekādas virzības vairs nenotiek. Tā var nodzīvot pat visu mūžu. Daudzi drosmīgākie tomēr sagaida pietiekami lielu vētru, kas palīdz izrauties un aizpeldēt sev vēlamajā virzienā.

Un tad mēs otru vainojam. Pie kā? Pie tā, ka viņš negribēja dzīvot mūsu izvēlēto dzīvi? Vai pie tā, ka paši gribējām dzīvot sevis izvēlēto?

Pie tā, ka paši nebijām tik drosmīgi sev atzīt, ka mums katram savs ceļš ejams vai pie tā, ka tas otrs bija tas drosmīgais, kurš to atzina un atrāvās? Padomāsim, cik būtībā tas ir netaisnīgi.

Ir tik daudz cilvēku, kuri grib, lai citi dzīvotu tā, kā mēs to gribam. Un, ja viņš tā nedara, tad mēs jūtamies aizvainoti. Jo redz, mēs taču esam labi cilvēki, ja viņš darītu tā, kā mēs, tad viņš arī būtu labāks. Tas, ka mēs mēģinām kādu mācīt dzīvot ir NECIEŅA. Kāpēc? Tāpēc, ka tādējādi mēs viņu ”noliekam” zemāk par mums. Jo domājam, ka ja viņš nedzīvo tā, kā mēs, tātad viņš dzīvo nepareizi. Un tad viņš automātiski ir sliktāks par mums.

Neviens, I mean – NEVIENS nedrīkst tavu dzīvi izvēlēties tavā vietā! Jo pat ja tu izvēlēsies viņu izvēli, nevis pats savējo – sekas būs tavējās. Izvēle viņu – sekas Tavējās.

Advertisements

Ir ko teikt? Atstāj savu komentāru!

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s