Dilemmām bagāts pārmaiņu periods [Pavisam vecs arhīvs #13]

[Nebrīnītos, ja reti kurš saprastu šeit aprakstītās izjūtas. Jo šis vārdu savārstījums tapa dilemmām bagātā pārmaiņu periodā. Nācās pieņemt daudz un dažādus lēmumus attiecībā gan uz skolu, gan darbu, gan cilvēkiem; nācās izvēlēties starp dažādiem variantiem, kuru sekas nevienā gadījumā nebija prognozējamas, tāpēc iekšēji ļoti mētājos un šaubījos par jebko un jebkuru; lēmumu pieņemšana nāca lēnām un smagi, tomēr viss labs, kas labi beidzas 🙂 – piez.]

2010. gada 29. jūnijs

Šodien jūtos kā citā pasaulē.

Pēc neskaitāmi daudz cīniņiem un kaujām, kuru saknēs es atsacījos pat iedziļināties, ir veltītas neskaitāmas dienas un naktis, mēģinot saprast, kas gan bija tas, kas lika rokai celties un ņemt rokās to ”šauteni”, ar kuru bliezt ”emocionālās lodes” sevī un citos cilvēkos – ar vārdiem, ar rīcību. Nebija ne jausmas. Šķita – būšu jau izdomājusi prātu tukšu un smadzenes nokūpēs kā sabojājies datora barošanas bloks.

Bet pietika vien ar brīdi kādu vakaru pirms aizmigšanas, lai dažu minūšu laikā tiktu līdz šīs ‘’šautenes’’ ‘’dzimšanas vietai’’.

Pēkšņi mainās skats aiz loga un tu stāvi kā apdullis, jo vēl nupat biji ieņēmis galvā ko citu un gatavs iznīcināt iedomāto skatu aiz loga, aizmālējot loga rūti ar melnu guaša krāsu – tā teikt – ja jāskatās uz šito, tad labāk lai ir melns pa virsu un aiziet uz kādu citu istabu pavērot citu skatu. Varbūt vēl labāk – pārvākties uz citu māju, kur pavisam citas ainavas aiz loga.

Stāvu pie loga ar to pašu ”šauteni” rokā, pilnīgi mierīga un truli blenžu ārā pa logu.

Prātā aust visi rīti ar saulesgaismas pielieto istabu, vēja smarža nāsīs pamostoties pie atvērta loga. Cik gan tas bija viegli, es pie sevis nodomāju un pavēršu skatienu nedaudz citā virzienā, turpinot domāt.

Atceros vakarus, ziemā pārnākot uz šīm mājām, siltums kas pārņēma nosalušo seju, atverot durvis. Šī īpašā smarža. Katrai istabai citādāka.

Šīs mājas iemirdzējās košākos toņos reizē ar maniem smiekliem, šķita, ka viss apkārt ir dzīvs, viss, iekš nieka hmm.. 60 kvadrātmetriem? Es saraucu pieri mēģinot ar matemātiskiem paņēmieniem apstiprināt prātā uz ātru roku aprēķināto platību. Un viss tik pat dzīvais šķita mani apskaujam ar tūkstoš neredzamām rokām brīžos, kad gribējās pazust zem zemes un dzīvot tur līdz mūža galam.

Vai tagad man būtu tiesības nomālēt visas sauleskrāsas sienas melnas? Aiziet no šejienes, atstājot istabas tukšas, klusas, nedzīvas…

Tikai tādēļ, ka pēkšņi nespēju saprast kādēļ man rokās ir šautene, kuru tā vien gribas izmantot, vai man būtu tiesības visu aptveri iztukšot sacaurumojot vietu, kas mani gaidīja, iepriecināja; vietu, kur es vienmēr varēju aizbēgt? Vai man būtu tiesības visas rūtis aizmālēt melnas, lai aiz spītības un pašlepnuma nelaistu cauri gaismu, kas ir tur ārā (vai iekšā) un grib tikt saskatīta?  Manuprāt nē.

Es samirkšķinu acis – tāda sajūta, ka izžuvušas – pārāk ilgi biju skatījusies vienā punktā, kā tas bieži ar mani mēdz notikt. Tas ir tāds brīdis, kad tu neskaties ne uz ko konkrētu, tev vienkārši acis ir vaļā, bet tu skaties nekurienē – jums drošvien arī tā ir gadījies.

Atjēdzos, ka atkal esmu ‘’uzkārusies’’ kā pārpildīts datora cietais disks, acis izžuvušas un kontaktlēcas spītīgi sāk grauzt acis. Pāris mirkļi, un esmu atgriezusies realitātē.

Sēžu uz palodzes. Saprotu, ka bez kontaktlēcām jūtos ne savā ādā – tik daudzus gadus bija pierasts dzīvot miglā, nespēt saskatīt pat 200 metru attālo ceļazīmi, kas aizliedz nogriezties pa kreisi.

Nu jau ilgu laiku pierasts skaidri saskatīt katru koka lapu un spēt izlasīt mazos burtus kādā attālā reklāmas plakātā. Bet es sāku domāt – varbūt nemaz nav vainīgas acis vai kontaktlēcas? Varbūt es arī ar visām kontaktlēcām pēdējos mēnešus esmu dzīvojusi miglā, nespējot saskatīt ne lietu īstās formas, ne ceļazīmi, kas aizliedz apstāties, stāvēt un vēl to, kura rīko braukt tikai taisni?

Pat ar visām kontaktlēcām pēdējos mēnešus neesmu varējusi saskatīt pat tik vien kā ceļazīmes, kas neļauj apstāties, neļauj meklēt apkārtceļus nogriežoties, kas dzen uz priekšu un rīko ‘’Neapstājies, nestāvi uz vietas, ej tālāk, stāvot tu uz priekšu netiksi!’’.

Bet es stāvu pie iedomātās ‘’Stopzīmes’’ un, aizmugurē stāvošo taurēm skanot, turpinu gaidīt, ka viss notiks pats no sevis, bez liekas piepūles. Ka mani sapratīs bez pagriezienu rādīšanas, bez bremžu signāllampiņām un avārijas signāla, kas ziņo ‘’Pagaidiet, man vajag nelielu atelpu, es nespēju iet tālāk, man vēl vajag laiku izdomāt, vai man pietiks drosmes ‘’pabraukt zem ‘’ķieģeļa’’ ’’.

Stāvu pie tā paša loga, atmostos un ”atlaižu dūrē sažņaugto šauteni”. ”Vairs ne”, es sev apsolos. Vairs nevērsīšu šo draņķi ne pret sevi, ne pret citiem. Es mīlu pasauli sev apkārt. Un es nekrāsošu logus melnus, un es neraidīšu lodes sienās, kas mani glābj. Es nenodošu savas mājas, cilvēkus, kuri uz mani paļaujas.

 ‘’Es neraidīšu lodes sienās, kas mani glābj,’’ es nodomāju, bet par spīti pati sev stāvu pie Stopzīmes ar ieslēgtiem avārijas signāliem un turpinu skatīties uz apaļo, sarkano zīmi, kurai pa vidu balts ‘’ķieģelis’’ – ja man ir radusies tehniska problēma, kuras dēļ es nespēju braukt tālāk un vienīgā vieta, kas mani spētu glābt, atrodas aiz ‘’ķieģeļa’’, vai tiesas zālē es tikšu ‘’norakstīta’’ vai tomēr mani sapratīs? Jeb – ja citi no manis gaida palikšanu, bet es zinu, ka man jāiet prom – vai būs kāds, kurš mani nenosodīs?

Un vispār – vai tajā servisā aiz tā ķieģeļa būs man tik nepieciešamā glābjošā rezerves daļa? Vai pārmaiņas būs tas, kas palīdzēs?

Palieku stāvam ar avārijas signāliem. Šobrīd atsakos pieņemt lēmumus. Atbildes parasti atnāk pašas no sevis.

Advertisements

Ir ko teikt? Atstāj savu komentāru!

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s