Vai esmu sevi izdedzinājusi?

Bez liekām ceremonijām teikšu kā ir – kaut kas manās smadzenēs ir sagājis uz īso. Tagad jau tas ir oficiāli – es esmu pēkšņi, bez redzamiem iemesliem zaudējusi jebkādu entuziasmu mācīties. Vairs negūstu nekādu baudījumu no studiju procesa. Pēkšņi es vairs neko negribu.

Tas ir TIK sasodīti dumji. Es taču 2 gadus gaidīju, kad beidzot būs uzņemšana LKA apakšprogrammā SKS Latvija – Itālija.

Es gatavojos iestājpārbaudījumiem veselu gadu. Es biju trešajā vietā starp reflektantiem. Pirmā semestra sesijas vidējā svērtā atzīme – 9.4. Es varēju stundām nosēdēt pie sesijai paredzētajiem mācību materiāliem. Pēc lekcijām, mājās pārnākot, es ar vismilzīgāko azartu ķēros pie lekciju pierakstu pārrakstīšanas, papildmateriālu lasīšanas un atkārtoju pat jau zināmas lietas tā, it kā tās lasītu pirmoreiz. Un tas viss man sagādāja tādu prieku, ka grūti izteikt.

Šobrīd es īsti vairs nesaprotu, ko tur meklēju. Jo galu galā – vienīgais iemesls, kāpēc es uz turieni tā rāvos bija ITĀLIJA. Visas nostaļģiskās atmiņas, izjūtas par Itālijā nodzīvotajiem 2 gadiem bija tās, kas mani dzina, vilka, stūma, grūda LKA virzienā, jo nekur citur nebija iespējams studēt ko tādu, kur galvenais uzsvars tiktu likts uz šīs konkrētās valsts studijām.

Bet tagad… Es vairs neatceros to sajūtu, kura man bija, kad es gāju iesniegt dokumentus. Un tur pat neviens un nekas nav vainīgs. Būtu vieglāk, ja es atrastu kādu vainīgo, tad ar to varētu cīnīties un kaut ko mainīt, darīt lietas labā. Bet, ja neredzi un nezini, kas ir pretinieks, tad kā lai uzvar?

Man ir foršākais kurss, kādu var gribēt. Profesori ir supersaprotoši un jauki.

Varbūt es sevi esmu izdedzinājusi?

Gāju uz pirmo sesiju kā uz pēdējo cīņu kaujas laukā, atdodot tam visu savu enerģiju un tagad man vairs nav palicis it ne druskas no tās, ko veltīt cīņai ar otro semestri? Un vēl taču priekšā 3 gadi! Sarežģītas mācību vielas ir ļoti daudz. Un šobrīd man ir sajūta, ka tā mani spiež nost. Varbūt mana vaina, ka katru lietu cenšos izdarīt uz 200 procentiem? Vienu prezentāciju taisot, metos iekšā procesā ar galvu pa priekšu, izsmēlu sevi un tagad, otro taisot, roka neceļas vērt pat Googli vaļā un kaut ko meklēt. Un, ja arī meklēju, tad ar ”gariem zobiem”.

Vai mana vaina ir tā, ka es nespēju sabalansēt savus spēkus vienmērīgi visiem pienākumiem?

Es nezinu.

Es tikai zinu, ka man gribot negribot kaut kas ir jādara lietas labā. Pagaidām tas ir kā ar mietu vicināties telpā bez logiem un lampām. Nezinu jau, kur tēmēt, kur sist. Bet es pārāk ilgi un pārāk cīnījos par šo iespēju, lai tagad visam atmestu ar roku. Jāmēģina audzināt raksturs. Jo nav pilnīgi nevienas citas lietas uz pasaules, kuru es gribētu studēt. Bet bez augstākās izglītības palikt es arī negribu.

Man joprojām nav ne jausmas, ko iesākt. Un nezinu, kad būs.

Advertisements

3 thoughts on “Vai esmu sevi izdedzinājusi?

  1. Es jutos līdzīgi! Tieši LKA. Ļoti gribēju tur studēt. Tā arī iestājos. Patika viss – atmosfēra, cilvēki, viela.
    Tad pienāca otrais kurss… Viss bija noriebies, nebija nekāda vēlmes kaut ko mācīties, visu darīju pa roku galam, lai tikai būtu izdarīts un miers. Vai arī vienkārši nedarīju neko. Bet prom iet arī negribējās, jo sapratu, ka arī neko citu man negribas studēt.
    Mani “izglāba” erasmus. Tas bija tik forši tikt prom no akadēmijas, no visa, kas tik ļoti bija noriebies. Atbraucu atpakaļ ar kaut kādu mistisku jaunu spēku. Nebija gluži tāds pats, kāds pirmajā kursā, bet pietiekams, lai būtu vēlme pabeigt un vienkārši dabūt papīru.

    Cerams, ka Tev izdosies! : )

Ir ko teikt? Atstāj savu komentāru!

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s