Mākslas izpausmju analizēšana, teorijas un to radīšana

Sēžu virtuvē pie galda, dators priekšā un gatavojos latviešu literatūras vēstures eksāmenam.

Tiklīdz mājās no darba pārrodas mamma, manās acīs iemirdzas ”Yes! Beidzot ir kāds, kuram pasūdzēties, ”pacepties”” dzirksts, un no manis plūst kā no pārpilnības raga. Un mans ”cepiens” ir tik liels, ka nepietika vien ar izsūdzēšanos mammai, vajadzēja arī ierakstīt blogā 😀

Jau vairākkārt esmu ar citiem cilvēkiem (tostarp, pāris no saviem kursabieriem) diskutējusi par to, ka pilnīgi iespējams mākslinieks, radot savu mākslas darbu, nedara neko citu, kā vienkārši izpaužas. Tieši tik vienkārši. Brīvs domu lidojums. Savas iekšējās pasaules attēlošana.
Nekad nebūs tā, ka viena cilvēka iekšējā pasaule būs pilnībā un līdz galam saprotama kādam citam. Tāpēc savā ziņā katrs cilvēks piedzimst un nomirst vientuļš. Jo mūsu ķermenī un galvā neviens cits nekad neielīdīs.

Tomēr ir radīta vesela kaudze zinātņu, kas nodarbojas ar šo izpausmju pētīšanu, analizēšanu un iegūto atziņu mācīšanu citiem.

Kur vien esmu mācījusies – visur valda pilnīgi viens un tas pats princips – kāda zinātnieka vai zinātnieku grupas pieņemts secinājums tiek mācīts veselam baram ”zaļu” cilvēciņu kā patiesība, kura jāiemācās, jāatcerās un jāspēj atkārtot pēc pieprasījuma.

Viens piemērs, kurš pirmais ienāca prātā – kultūras teorijā pilns internets ar cilvēku esejām par Kasīreru, kā redzams, viņš tiek atzīts par tik gudru, ka viņa pārdomas un secinājumi par to, kas īsti ir kultūra, ir obligāti iekļaujami kultūras teorijas mācību programmā. Arī manās eksāmena biļetēs veselas divas bija par Kasīrera teorijām.

Mūzikas skolā bija mūzikas literatūras priekšmets, kurā mūs mācīja par to kas ir kurš komponists un kā saprotami viņa skaņdarbi.

Literatūrā jau kopš pamatskolas laikiem mūs mācīja, ka, ja autors darbā rakstījis, ka ”aizkari ir zili”, tad autors rakstīšanas brīdī pilnīgi noteikti bija depresīvi noskaņots, nepieļaujot iespēju, ka aizkari vienkārši bija zili un punkts.

Es zinu, ka izsakos abstrakti un vispārināti, bet, pieļauju, ka doma ir skaidra – kaut kādā brīdī cilvēka eksistences vēsturē tautai aptrūkās, ko darīt un tika ieviesta jauna profesija – pētnieks, kurš pēta kāpēc debesis ir zilas un ko tās vēlas pateikt ar savu krāsu.

Kas manā uztverē ir mākslinieciska izpausme?

Manā uztverē mākslinieciska izpausme – mūzikas radīšana, atskaņošana; grāmatas, stāsta, dzejoļa uzrakstīšana; gleznas uzgleznošana utt. – ir veids, kā, pirmkārt, izpaust savu iekšējo pasauli, parādīt citiem kaut daļu no tās. Un tās uzdevums ir, vai arī tam būtu jābūt, tikai vienam vienīgam – radīt kaut ko jaunu skatītājā, lasītājā, klausītājā. Viena cilvēka mākslinieciskai radīšanai ir uzdevums sekmēt cita cilvēka iekšējās pasaules atraisīšanu.

Radīšana rada radīšanu.

Mākslas uzdevums ir radīt estētisku baudījumu, izjūtas, emocijas, pārdomas. Kāpēc izglītības sistēma dara tieši pretējo, mācot mūs viena cilvēka pieņemto, nemācot mums domāt pašiem, raisīt pašiem savas emocijas, pārdomas? Kāpēc mums tiek mācīts no kā sastāv katrs vārds dzejolī, cik katrā rindā zilbju un kāds ir tā ritms? Kāpēc mums neuzdod, pēc dzejoļa vai grāmatas izlasīšanas vienkārši pārdomāt to, piefiksēt savas izjūtas un domu lidojumu, secinājumus, lai pēc tam tās atklātu un ar tām dalītos?

Nekad viena un tā pati lieta nenozīmēs vienu un to pašu pilnīgi visiem. Kā mēs varam teikt, ka romantisms latviešu literatūrā nozīmēja visiem vienu un to pašu? Ja viens Veidenbauma dzejā saskatīja nolemtību un bezizeju, tad cits varbūt tajā saskatīja vienkārši realitātes attēlojumu šajā konkrētajā brīdī, kam varētu sekot kas pavisam cits? Kā mēs varam tik droši pieņemt kāda autora darbu raksturojumu, ja rez neesam spējīgi ielīst viņa ādā, viņa galvā un patiešām dziļi izprast viņa domas tieši tādas, kādas tās bija?

Uz vienu un to pašu gleznu divi cilvēki nekad neskatīsies pilnīgi vienādi. Kāpēc mūs māca skatīties vienādi?

Jānonāk pie secinājuma, ka mūsdienās mēs visi tiekam programmēti masveidā tā, lai īpaši neatšķirtos viens no otra. Un tur nav vainas vienā konkrētā valstī, skolā, augstskolā vai pasniedzējā. Goda vārds, es esmu īsts savas Latvijas Kultūras akadēmijas patriots, kuram savā mācību iestādē ļoti patīk itin viss. Tā ir civilizācija un masu kultūra, masu domāšanas veids, kas mani neapmierina.

Mans ideālais variants būtu nevis analizēt mākslas darbus (mūziku, gleznas, literatūru utt.) pēc vienota standarta un likumiem, ko pieņēmis kāds cilvēks vai cilvēku grupa, bet šo procesu stipri individualizēt, uzsvaru liekot uz to, kā kurš šo mākslas darbu uztver personīgi. Tīri virspusēji tā it kā notiek. Tomēr ja iedziļinamies – jorpojām mums tiek uzspiesti mākslas standarti, pēc kuriem mums jāspēj raksturot kāds autors, laikmets, darbs.

Manī laikam mīt kāds revolucionāra gēns, jo es reti kad piekrītu man piedāvātajiem standartiem un teorijām, vienmēr gribas oponēt :)) Tomēr personīgās domas izglītības sistēmā īsti netiek pieņemtas, ”jo ir taču pieņemts un atzīts, ka bija tieši tā un nekā citādi”.

Pie tam – man gribas mākslu uztvert vienkārši – tā nav domāta pētīšanai, analizēšanai. Tā domāta estētiska baudījuma gūšanai, emociju raisīšanai, savas personīgās nostājas radīšanai. Mums pasaulē pietiek lietu, kurām nepieciešamas formulas, teorijas, speciālas zināšanas. Kāpēc mākslu nevarētu atstāt vienkārši savas iekšējās garīgās, nemateriālās pasaules bagātināšanai, neiesaistot sausu teoriju?

Joprojām atsakos ticēt, ka mākslinieki, radot savus darbus, turējuši pa rokai mākslas (literatūras, mūzikas utt.) teorijas rokasgrāmatu, izveidojuši ”rāmīti”, kurā tad centās izpausties, pieturoties pie likumiem.

Es pati esmu mākslinieks. Un lielākās problēmas man mūzikas skolā ar saviem klavierspēles pasniedzējiem radīja tieši tas, ka es gribēju skaņdarbus atskaņot tā, kā tos jūtu, nevis tā, kā to prasa standarts. Kur gan Bēthovens ir publicējis savas prasības savu skaņdarbu atskaņošanai? Kur Šopēns uzrakstījis pamācību kā tieši viņa valši atskaņojami? Vai varbūt viņi vienkārši radīja mūziku, vadoties pēc savas iekšējās pasaules? Kāpēc mākslu nevarētu vienkārši baudīt un apbrīnot?

A: ”Kāpēc skaņdarbs jāatskaņo tieši šādi?”

B: ”Tāpēc, ka tādi ir likumi”

Kurš izgudroja šos likumus? Cilvēks. Kaut kāds cilvēks vai cilvēku grupa, par kuriem man nav ne mazākās nojausmas. Kāpēc viņu viedoklis ir svarīgāks par manējo? Kāpēc es nevarētu citiem mācīt, ka pareizi ir tā, kā es uzskatu par pareizu? Tikai nez kāpēc tas tiktu saukts par sava viedokļa uzspiešanu.

Kāpēc jāmācās mākslas, literatūras, mūzikas teorija? Saka, ka tādēļ, lai saprastu autorus un mākslas darbus.

Jāsaprot visiem vienādi?

Māksla nav eksaktās zinātnes, kurās, lai saprastu kāpēc lampiņa deg, jāzin teorijas, formulas un jāveic aprēķini. Jo lampiņa deg visiem vienādi. Tā vienkārši deg, lai dotu praktisku labumu – gaismu. Mākslu nevajag mēģināt saprast. Vajag vienkārši baudīt 🙂

Bet tā diemžēl notiek – tas, ko par pareizu atzīst lielākā daļa cilvēku (vai arī cilvēki, kuri tiek uzskatīti par tiem zinošākajiem un gudrākajiem), tiek pieņemts kā likums. Individuāla personības iekšējā pasaule vairs nav no svara. Skumji. Bet diemžēl ar šo man nāksies sadzīvot, iespējams, ka pat visu mūžu. Un iespējams, ka es nekad tā īsti nespēšu pieņemt masu domāšanu un sevī saglabāšu šo mazo revolucionāru, kurš labprāt gāztu visu pastāvošo pasaules kārtību.

Advertisements

One thought on “Mākslas izpausmju analizēšana, teorijas un to radīšana

  1. Tas, kas ir teorija tā sauktajās cilvēkzinātnēs nebūt nesakrīt ar to, kas ir teorija dabaszinātnēs. Teorijas ir vienmēr nepieciešamas, jo, lai arī mēs šajā gadījumā necenšamies izskaidrot, tomēr mēģinām saprast. Bet sapratne nevar rasties vakuumā – ir vajadzīgs satvars, priekšspriedumi utt.
    Par to, kāds ir mākslas “uzdevums” var strīdēties, tas nav tik pašsaprotami, ka tai vispār ir kaut kāds uzdevums, un vēl mazāk pašsaprotami ir tas, ka mākslas sfēru un mākslas darbu radīšanu asociē ar absolūtās brīvības sfēru, un te es domāju brīvību visādās nozīmēs, piemēram, ekonomisko neatkarību, gan, piemēram, pilnīgu spontanitāti improvizācijā.
    Tevis piedāvātais aicinājums atstāt mākslu nesaprastu un necensties cilvēkiem iemācīties interpretēt, šķiet, nozīmē atsacīšanos no būtiska materiāla cilvēka pašizziņai, t.i. mēģinājumiem saprast, kas ir cilvēks un ko nozīmē būt cilvēkam. Ja Tu mākslu uzskati par absolūti subjektīvu izpaušanos, kura tātad diez vai ir saprotama citiem, tad nav skaidrs, kāpēc vispār publiskot mākslu – tad prātīgāk būtu rakstīt atvilknei un spēlēt vienatnē, un tomēr cilvēki šīs izpausmes publisko, un, ja vien Tu nedomā, ka šī izpaušanās ir reducējama uz vēlmi pievērst uzmanību – paskatieties, cik es oriģināls un nepieradināms, tad pastāv iespēja, ka cilvēki caur mākslu meklē atbildes uz fundamentāliem jautājumiem – dzīvību un nāvi, patiesību utml. Bet ja tā, tad baudot mākslu mēs varam transcendēt sajūtu līmeni, kurš ļauj mums tikai reaģēt uz kairinājumu ar “patīk”/”nepatīk” spriedumiem, un ieraudzīt sfēru, kas cilvēkus vieno nevis atšķir – un tie varētu būt manis minētie jautājumi, caur kuriem cilvēks vispār var identificēties kā cilvēks. Mākslu var ne tikai patērēt, bet to var arī interpretēt, tādējādi iesaistoties dialogā ar mākslas darbu, mākslas darba autoru, galu galā – vēsturi un tradīciju. Un tā ir mākslas paradoksālā raksturiezīme, ka tā viemēr saistīta ar juteklisko, un tomēr tāda veida juteklisko, kas satur norādes uz kaut ko pārjuteklisku. Šī spēja nebūt jutekliski determinētiem tad ir spēja, kas cilvēkus padara par cilvēkiem.

Ir ko teikt? Atstāj savu komentāru!

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s