Senfranču eposs “Rolanda dziesma”

Šovakar tāda īsā un nestrukturētā pārdoma pirms gulētiešanas.

Galu galā, izlasot vecfranču eposu “Rolanda dziesma”, sapratu, ka nebiju palaidusi garām it neko vērtīgu, to nelasot.
80% tur rakstītā ir kaut kas šāds:
“No ķermeņa tam iekšas ārā izkritušas un visa seja notašķīta smadzenēm” (168., 2246.,7.rinda).

Viss eposs ir lepošanās ar to, kurš kuram vairāk iekšu izārdījis un vairāk smadzeņu izravējis no galvaskausiem. Un šķiet, ka autori mēģinājuši sacensties, kurš pretīgāk aprakstīs šo ķermeņu šķaidīšanas maratonu.

Ja man jākomentē faktors, ka šis skaitās slavens un leģendārs eksemplārs pasaules literatūras vēsturē, tad es saku, ka es neredzu nevienu iemeslu, kāpēc šis “vemjamdarbs” (jo lasot metās šķērmi no tām “redzes gleznām”) skaitās vērtīgs un kādēļ man tas bija jālasa.

Ja mērķis bija palīdzēt izprast agro feodālismu un tā laika bruņniecības ideoloģiju, tad esmu pārliecināta, ka to izdarīt bija iespējams arī kādā citā veidā. Man būtu pieticis ar to, ja mani painformētu, ka “bruņinieki tajā laikā bija deģenerētas, nežēlīgas, bezsirdīgas kaujas mašīnas, kuru lielākais gods un lepnums bija nogalināt pēc iespējas vairāk cilvēku”. Es negribēju detalizētu procesa atainojumu.

Man jau kopš pamatskolas laikiem dziļi riebjas jēdziens “obligātā literatūra”. Jo tas ir kas tāds, ko es neesmu izvēlējusies pati. Un, ja es ko neizvēlos, tad tam parasti ir nopietns pamats.
Es labprāt būtu savai izteikti vizuālajai domāšanai aiztaupījusi vīziju par izkritušajām iekšām un smadzenēm notašķīto seju…
Un, ņemot vērā, ka man gandrīz nekad nepatīk jebkas, kas patīk lielākajai daļai un jebkas, kas ticis atzīts par izcilu “by default”, tad šī visa padarīšana man kārtējo reizi sagādā milzu mocības…

ES TIK ĻOTI GRIBU LASĪT! Bet man neļauj. Mani spiež lasīt to, ko negribu, tādējādi manī lēnām un nežēlīgi nogalinot jebkādas prieka paliekas, ko gūstu lasot.
Pēc pirmā semestra beigām nopriecājos, ka beidzot varēšu ķerties klāt grāmatām, kuras gribu lasīt. Bet še tev, klāt nāk “Pasaules literatūras vēsture”.

Bet pie šīs bēdīgās nots es apstāšos. Jo par šo obligātās literatūras mocību tēmu es jau sāku atkārtoties pārāk bieži un pārāk gari.

Advertisements

Ir ko teikt? Atstāj savu komentāru!

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s