Pa mammas bērnudienu takām

Mums ar mammu vakar sanāca spontānais izbrauciens uz Kurzemes pusi. Gala rezultātā nonācām vietās, kurās mana mamma pavadīja savas dzīves pirmos gadus – Remte, Blīdene, Pilsblīdene un citas vietas Brocēnu novadā.

Stundām es ar ieplestām acīm, stūrējot auto, klausījos mammas stāstos par to, kur kas tajā laikā atradies un kā kas ir bijis. Tomēr, klausoties viņas stāstos un, pielīdzinot tos redzamajiem “attēliem”, manī iezagās manāmas skumjas un vilšanās – man maz zināmas tādas vietas Latvijā, kur vienuviet atrodas tik daudzi cilvēka nolaidības rezultātā ļoti īsā laika posmā bojā aizgājuši kultūrvēsturiski arhitektūras pieminekļi.

Mamma rāda uz nobrukušām, no akmeņiem mūrētām sienām. Nu tādām, kādas parasti izskatās kaut kādas viduslaiku piļu paliekas. Bet šis ir bijis veikals, kur strādājusi mana vecmamma. Pirms cik – 60 gadiem? Un palikuši vien knapi sienu pārpalikumi.

Vecmammas veikals

No 19.gadsimtā celtas skaistas ēkas, kurā darbojies Pilsblīdenes spirta brūzis, palicis pāri mazliet vairāk kā no manas vecmammas kādreizējā veikala, tomēr arī tas nu jau ir tik vien kā sienveidīgā krāvumā vēl pagaidām nenobrukuši akmeņi.

Vecmammas veikals

Neskaitāmās vietās mamma rāda – lūk, šeit bija tāda un tāda māja, ar tās ģimenes bērniem kopā uz skolu gājām, spēlējāmies, bet gandrīz nevienā no tām vietām nav pat sienas vairs saglabājušās.

Remtes pamatskola

Nonākam pie mammas vecās skolas. Tā laikam ir vienīgā senā ēka, kura, paldies visiem svētajiem, nav tikusi aizlaista postā.

a20160521_162005

Remtes muižas pils celta 1800. gadā Berlīnes klasicisma stilā. Remtes muiža bija veidojusies blakus viduslaiku pilij, kas mūsdienās, diemžēl, vairs nav saglabājusies. Remte dokumentos pirmo reizi minēta 1506. gadā, kad Livonijas ordeņa mestrs to nodevis grāfa Butlara īpašumā. Muiža gandrīz 200 gadus atradusies viņa dzimtas īpašumā, vēlāk – fon Brinkenu  un fon Brukenu dzimtu īpašumā, bet pēdējais muižas īpašnieks bija Johans Fridrihs fon Medems. Viņš bija muižas īpašnieks līdz pat 1920. gada agrārajai reformai, kad muiža tika sadalīta saimniecībās un pilī ierīkoja Remtes skolu, kur tā darbojas vēl šodien. (Attēlā skola no pagalma puses)
3239-r1

Skolas pagalma pusē atrodas liels parks, kurā izvietots arī sporta laukums.

a20160521_160454

Mamma rāda uz puķudobēm un atceras: “Kā mēs te visu ravējām…”. Direktora sieva esot kā uz vakts kārusies ārā pa logu, lai skatītos ravētājiem uz pirkstiem, līdz kāds apķērīgs jauneklis, salasījis sliekas, iemetis tās mutē un imitējis košļāšanu, kā rezultātā direktora sieva beidzot aši pazudusi no loga un vairs nav vaktējusi strādātājus.

Jokam – ja es būtu mācījusies šādā skolā ar šādu apkārtni, pieļauju, ka manas atzīmes būtu bijušas maķenīt augstākas 🙂

Turpinām ekskursiju pa grunts ceļu, kura abās pusēs mijas vēl apdzīvotas mājas ar pussabrukušiem graustiem. Manu uzmanību viegli noķer krūmos un kokos ieaugušas kolonnas. Nedomājot griežos iekšā un meklēju iespēju piebraukt ēkai tuvāk.

Pilsblīdenes muižas pils

dok_0004

Šī ir viena no ēkām – bēdu stāstiem, par kuriem patiešām ir skumji ap sirdi.

Muižai piegulošās teritorijas ir visai iespaidīgas – 20 hektārus aizņem zeme un parks, 13 hektārus – mežs. Tāpat pie muižas ticis izveidots mākslīgs ezers 4 hektāru platībā ar salu pa vidu un mākslīgs dīķis viena hektāra platībā. Pils parka teritorijās atrodamas tuvu pie 200 augu sugas un pasugas.

dok_0001

Pašreizējo ēkas izskatu tai piešķīris vācu arhitekts Johans Berlics, kurš grāva Medema vajadzībām veidojis gan Elejas pili, gan Jelgavas pievārtē esošo Villa Medem, gan par pili pārveidojis Durbes muižu pie Tukuma. Pēdējais muižas īpašnieks bija barons Otto Līvens, kurš pēc grāfa Medema nāves muižu ieguvis no viņa mantiniekiem.

Pilsblīdenes pils celta ap 1820. gadu, klasicisma stilā. Muižas komplekss bijis milzīgs, ietverot dzirnavas, pārvaldnieka un saimes mājas, klēti, staļļus un citas ēkas, kuru jau arī vairs nav. Padomju gados ēkā atradās veco ļaužu pansionāts, līdz 1993. gadā tas pārvietots uz Remti un ēka palikuši tukša, neapsaimniekota un nekopta – līdz ar to sākusi iet bojā, neskatoties uz to, ka tai piešķirts vietējās nozīmes arhitektūras pieminekļa statuss.

Varu tikai mēģināt iedomāties šīs vietas kādreizējo burvību, kas drošvien licis elpai aizrauties. Bet tagad? Tagad komplekss tiek pārdots par 250 000 eiro, bet pircēju tā arī nav, jo…

This slideshow requires JavaScript.

Ir skumji, patiešām skumji, redzēt cik ļoti, burtiski 23 gadu laikā, ir aizlaista postā šī skaistā ēka. Ir pierasts šādā stāvoklī redzēt 19. gadsimtā celtas ēkas, tomēr, ne jau tās, kurās vēl līdz 20. gadsimta sākumam dzīvojuši cilvēki.

Pilsblīdenē darbojušās arī skaistas, Līveniem piederošas dzirnavas, bet kādā brīdī barons noskaities par to, ka spārnu radītais troksnis traucē viņam gulēt, un viņš licis tos nozāģēt. Tagad no dzirnavām palikuši vien pussabrukuši sienu veidojumi.

pilsblidenes2bvejdzirnavas2b2015

Blīdenes (Mazblīdenes) muiža

10708207

…kuru piemeklējis tāds pats liktenis kā Pilsblīdenes pili. Arī šajā gadījumā ēka celta ap 1820. gadu pēc grāfa Medema pavēles un tāpat kā Pilsblīdenes pils, arī šī muižas māja bija firsta Līvena īpašums. Tiek uzskatīts, ka arī šīs ēkas projekta autors bijis Berlics un to veidojis iedvesmojoties no itāļu renesanses arhitekta Palladio celtajām villām.

Kārtējo reizi par ēkas nāves sākumu var uzskatīt 1920. gada agrāro reformu, kuras rezultātā visu muižu zemes tika sadalītas ap 220 vienībās. Muiža ir pamesta un izpostīta. Šeit gan kāds ir mēģinājis kaut ko labot, jo divās vietās ieliktas jaunas, metāla durvis un vietām manāmas gāzbetona/ģipšbetona vai kāda tamlīdzīga materiāla pa jaunam būvētas sienas. Kāpēc gan lai kāds to būtu darījis gan man nav zināms, un izskatās arī, ka visi darbi apstājušies vēl lāgā neiesākušies.

This slideshow requires JavaScript.

Blīdenes stacija

Dzelceļa maršrutā Rīga – Liepāja, starp Jostas un Brocēnu stacijām ir atrodama arī neizmantota pieturvieta Blīdene ar vecu stacijas ēku, kura tika atvērta līdz ar līnijas Jelgava – Liepāja atklāšanu 1927. gadā (attēlā pa vidu).

1

Šeit vilcieni nepietur kopš 2001. gada, bet ēka ir daudz sliktākā stāvoklī kā varētu domāt, ja ņem vērā, ka vēl pirms 15 gadiem tajā ritēja dzīvība.

1920px-blc4abdenes_stacija


Vārdu sakot – šī apkaime ir pilna ar skaistām, bet izpostītām ēkām.

Man arī vēl līdz šim pašam brīdim nav skaidrs, kāpēc tieši cilvēkiem sagādā baudu sist, dauzīt, plēst, demolēt un ārdīt. Kāpēc nevarētu kopīgi nevis iet dedzināt un postīt, bet mēģināt kopīgiem spēkiem sakopt un saglabāt?

Šeit gan esmu jums parādījusi tikai pavisam nedaudzas ēkas, kas visspilgtāk raksturo šīs apkārtnes skumjo stāvokli. Bet visa šī Remtes – Blīdenes – Pilsblīdenes teritorija šobrīd varētu būt patiešām unikāla un neatkārtojama Latvijas daļa, ar neskaitāmiem senatnīgiem arhitektūras pieminekļiem. Ja būtu saglabātas un uzturētas visas šajā apkaimē esošās muižas, pilis, mājas un zemes, tā būtu brīnišķīga vieta, kurā dzīvot, attīstīt saimniecisko darbību, pat tūrismu! Blīdene pirmoreiz dokumentos pieminēta jau ap 1200. gadu un vietas vēsture ir pietiekami gara un daudzveidīga. Šeit agrāk darbojās gan ūdensdzirnavas, gan vējdzirnavas un tvaika dzirnavas, vairākas pienotavas ar krejotavām, kokzāģētava, daudzi pārtikas veikali… Un muižu pilis! Tik daudzas, tik skaistas! Ņemot vērā, ka šajās vietās notika liels skaits Otrā pasaules kara kauju, arī vide, protams, tika pamatīgi izpostīta, tomēr, šķiet, ka karš pat nenodarīja tik lielu ļaunumu kā vienkāršā cilvēku nolaidība, bezatbildība un pilnīgā neieinteresētība saglabāt kaut ko vērtīgu un skaistu.

Līdz ar mežizstrādes iecirkņa pārvietošanu aptuveni 70-tajos gados, liels skaits iedzīvotāju aizplūda uz Saldu, atstājot aiz sevis tukšas vietas, mājas un saimniecības. Kaut kāda dzīvība vēl tur pastāvēja, kamēr Pilsblīdenes pilī bija pansionāts, bet pēc tā pārvietošanas 1993. gadā dzīvība apstājās gandrīz pavisam. 24 gadu laikā Brocēnu novada iedzīvotāju skaits sarucis par 32% līdz aptuveni 5 tūkstošiem iedzīvotāju, kas, protams, smagi skāris arī Remti, Blīdeni un Pilsblīdeni.

Neskatoties uz visu, Brocēnu novads, kā jau minēju, ir bagāts ar arhitektūras pieminekļiem – 17 no tiem valsts nozīmes, bet vēl 37 – vietējās nozīmes (kuri, diemžēl, ir tie, kas iet bojā). Man nav īsti saprotams, kāpēc tādi objekti kā muižu pilis netiek iekļauti valsts nozīmes pieminekļu sarakstā, varbūt tad vara būtu spiesta kaut ko darīt lietas labā, nevis atstāt to uz finansiāli novārtā pamesto lauku novadu vadību pleciem. Tas ir vairāk kā skaidrs, ka novads ar savu stipri ierobežoto budžetu nespēj parūpēties par milzīgas muižas kompleksa atjaunošanu un uzturēšanu, bet valsts palīdzēt arī negrib.


Pa ceļam piestājam pie mākslīgi izmūrēta dīķa, kurā mamma bērnībā peldējusies, un satiekam kungu, kurš atpazīst manu mammu (kura, starp citu, bērnībā pa vasarām viņu auklējusi) un man ir iespēja pieredzēt sarunu starp diviem cilvēkiem, kas nav tikušies savus gadus piecdesmit. Viņš, manas vecmammas labākās draudzenes dēls, vēl viens no retajiem, kurš visus savus spēkus un līdzekļus iegulda savā saimniecībā un apkārtējās vides kopšanā un uzturēšanā. Tādi cilvēki tur vēl patiešām ir. Bet, kad viņu vairs nebūs? Kas notiks tālāk? 19. gadsimta vienreizējās pilis turpinās brukt akmeni pa akmenim, dīķi un ezeri turpinās aizaugt un ceļi vairs nebūs ne tik vien kā ar transportlīdzekli, bet arī ar kājām veicami.

Bet tikmēr Rīgā un tās apkaimē tiek būvēts viens lielveikals pēc otra, tiek bruģēta Barona iela un pēc pavisam neilga laika jaunieklātais bruģis tiek ārdīts nost, lai kaut ko zem zemes paremontētu, valsts vara kašķējas par partnerattiecību likumu, bēgļu jautājumu un krievu integrēšanu, kamēr milzīgas mūsu pašu valsts skaistās teritorijas un īpašumi visai ātri iet bojā.

Apciemojot šādas vietas, manī nemanāmi iezogas riebums pret materializēto un industrializēto mūsu valsts vadības un arī galvaspilsētas aparātu, kurš griežas ap naudu, muļķīgiem kašķiem, konsumāciju, materiālismu un citām līdzīgām lietām.

Tikmēr man gribētos ievākties nelielā lauku mājā ārpus pilsētas, ar zaļu pagalmu, vējā šalcošiem kokiem, putnu dziesmām, mierā un klusumā. Iekopt, uzturēt un veidot vidi sev apkārt, nevis to postīt. Un reizi pa reizei apciemot kādu senatnīgu muižas pili, ieiet tajā, cerībā, ka man uz galvas neuzgāzīsies iegrūstošs starpstāvu pārsegums vai pat viss jumts, un iztēloties kā būtu, ja būtu… Ja man būtu iespēja to atjaunot, atgriežot vietai dzīvību un dodot tai iespēju uz jaunu elpu.

Karti ar pieminētajām vietām vari aplūkot šeit.

 

Advertisements

Ir ko teikt? Atstāj savu komentāru!

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s