Par bailēm un sevis radītiem iedomu tēliem – 1. daļa [Pavisam vecs arhīvs #2]

2008. gada 26. janvāris

Redziet, tāpat kā sabiedrības un reliģijas visur pasaulē ir radījušas neticamas mitoloģijas, mēs radām savējās. Mūsu personīgajā mitoloģijā mīt varoņi, eņģeļi un dēmoni, karaļi un vienkāršās tautas pārstāvji. Mēs veidojam tēlus, ko noteiktos apstākļos izmantojam. Mēs kļūstam par izlikšanās un tēlu demonstrēšanas meistariem un šādi rīkojamies, neņemot vērā to, kam ticam un kas mēs esam.

Kad satiekam cilvēkus, mēs viņus tūlīt klasificējam un piešķiram viņiem kādu lomu savā dzīvē. Mēs radām tēlu citiem saskaņā ar to, par ko viņus uzskatām.

Mums ir spēja radīt. Mūsu spēks ir tik stiprs, ka viss, kam mēs ticam piepildās! Mēs radām paši sevi, lai par ko mēs sevi uzskatītu! Mēs esam tādi, kādi mēs esam, jo mēs ticam, ka esam tieši tādi! Visa mūsu realitāte, viss, kam mēs ticam, ir mūsu pašu radīts! Neviens cilvēks nav tāds, kā tu par viņu domā! Tas ir tikai tevis radīts tēls, ko pielīdzini šim cilvēkam! Patiesībā viņš ir pilnīgi citādāks!

Mūsu jūtu pasaule ir pilna ar brūcēm, un tās ir pilnas ar saindētām emocijām. Dusmas, naids, skumjas, skaudība, liekulība. Šīs slimības rezultāts ir viss tas, kas cilvēkiem liek ciest. Visi cilvēki sirgst ar vienu un to pašu slimību. Mēs pat varam teikt, ka visa pasaule ir viena liela psihiatriskā slimnīca. Bet šī ‘’slimība’’ pasaulē ir bijusi jau no laika gala. Medicīna, psiholoģija utt šīs nepatīkamās izjūtas apraksta kā dabisku stāvokli, viņi uzskata to par normālu. Bet es jums varu pateikt – tas nav normāli.

Cilvēki dzīvo pastāvīgās bailēs no sāpēm un tas rada lielu dramatismu it visur, lai kur mēs ejam.

Veids kā cilvēki kontaktējas cits ar citu, emocionāli ir tik sāpīgs, ka bez jebkāda acīmredzama iemesla mēs kļūstam dusmīgi, greizsirdīgi, skaudīgi, skumji. Pat pateikt ‘’Es tevi mīlu’’ var būt biedējoši.
Baidīdamies no sāpēm un sargādami savas emocionālās brūces, cilvēki savā prātā veido kaut ko ļoti sarežģītu – lielu noliegumu sistēmu.

Mēs valkājam sociālu masku, jo ir pārāk bail ieraudzīt pašiem sevi un ļaut citiem ieraudzīt, kas mēs patiesībā esam! Mēs uzceļam šīs barjeras aizsardzībai, lai turētu tālāk citus, bet šīs barjeras tur iekšpusē arī mūs pašus, ierobežojot mūsu brīvību. Cilvēki slēpj un aizsargā sevi. Kāds saka: ‘’Tu krīti man uz nerviem.’’ – tā gluži nav patiesība. Patiesība ir tas, ka tu esi aizskāris brūci viņa prātā un viņš reaģē, jo tā sāp.
Kas citiem ir liela drāma, tev kļūst par komēdiju. Tu redzi cilvēkus ciešam par kaut ko nesvarīgu, par kaut kas, vispār nav reāls. Bet mums nav izvēles. Mēs esam piedzimuši šajā sabiedrībā un iemācāmies būt tādi paši kā citi – nodarboties ar niekiem un sacensties par tiem!

Kaut mēs visi spētu dzīvot tā, kā dzīvo mazs bērns! Kad viņš piedzimst, viņa jūtu pasaule, emocionālais ķermenis ir pilnīgi vesels! Viņš visu laiku rotaļājas, viņš smejas. Ja kaut kas ir slikti, viņš reaģē – aizstāv sevi, bet pēc tam uzreiz to aizmirst un atkal pievērš uzmanību konkrētajam mirklim! Viņš dzīvo šajā mirklī. Viņam nav kauns par pagātni, viņš neuztraucas par nākotni. Viņš izpauž ko jūt, un nebaidās mīlēt! Bērnībā mēs esam naivi un gluži dabiski izrādām mīlestību. Bet kas ar mums tagad ir noticis?

Mēs baidāmies par visu. Bailes nedabūt ‘’balvu’’ pārvēršas par bailēm tikt atraidītam. Bailes nebūt gana labam cita acīs ir tās, kas liek mums mainīties, veidot tēlu. Mēs cenšamies izveidot šo tēlu saskaņā ar to, kā citi vēlētos mūs redzēt, lai tiktu pieņemti. Mēs vingrināmies tik ilgi, kamēr iemācāmies, kā būt tiem, kas neesam.

Drīz mēs aizmirstam, kas patiesībā esam un sākam dzīvot tēlos. Mēs radām ne vienu vien tēlu, bet vairākus! Vienu mājām, vienu skolai, vienu darbam. Tāpat arī notiek attiecībās starp vīrieti un sievieti. Katram ir ārējais veidols, ko viņš parāda citiem, bet vienatnē ir pavisam cits tēls. Pa to laiku, kamēr mēs pieaugam, iekšējais un ārējais tēls ir kļuvuši tik atšķirīgi, ka tik tikko vairs sader kopā. Pat ja esam sagatavojušies atbalstīt un aizstāvēt savus tēlus, pasaule pretojas, tiklīdz mēģinām to darīt. Ārējā pasaule sāk mums pierādīt, ka ne tikai personiski, bet arī publiski – mēs neesam tie, par ko izliekamies!

Bērnībā mēs iemācāmies, ka ikviena cilvēka viedoklis ir svarīgs, un dzīvojam saskaņā ar šiem uzskatiem. Mūs var iegrūst dziļāk ellē kāda cita nepatiesais viedoklis: ‘’Tu esi neglīts. Tu maldies. Tu esi muļķis’’. Tāpēc mēs vēlamies dzirdēt, ka esam labi, skaisti utt. Lai apstiprinātos, ka mūsu izveidotais tēls veiksmīgi ‘’iedarbojas’’ uz apkārtējiem! Mēs pārdzīvojam, ja tā nenotiek! Kāpēc mēs tik ļoti ietekmējamies no citu teiktā?

Advertisements

Ir ko teikt? Atstāj savu komentāru!

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s