Dzīve nav TV seriāls. Un labi, ka tā.

Es te pēdējos vakarus pēc labi padarītiem darbiem kārtējo reizi uz pāris stundām biju iekritusi savā seriālu skatīšanās atkarībā. Tieši tas lejuplādētos seriālos man patīk visvairāk – vari skatīties savu mīļāko seriālu bez jebkādām reklāmas pauzēm, pie tam, ”negraužot nagus” veselu nedēļu, lai beidzot sagaidītu nākamo sēriju savā TV ekrānā un uzzinātu, kā tad viss turpināsies.

Principā tas, par ko es gribēju runāt, sen vairs nav nekas jauns, jūs visi to paši būsiet pamanījuši, tomēr man kārtējo reizi prasās izteikties par tipiskajām seriālu ”štellēm”, kuras šķiet pilnīgi neloģiskas. Laikam jau tāpēc seriālam nav paredzēts būt ”reālam”. Citādi tā vairs nebūtu izklaide.

Jā, starp citu, rakstot, es klausījos šo te:

Lieliska Oasis dziesmas kaverversija, kas pēdējās dienās pārņēmusi mani savā varā 🙂 

1. Seriālu personāži varonīgi pacieš visas sāpes, neraudot.

Spilgts piemērs – pārītis, kuru visi skatītāji uzskata par teju ideālo savienību, jo šķiet, ka divi cilvēki viens otru nespētu mīlēt vairāk kā tie abi, izšķiras diezgan sāpīgos apstākļos, bet neviens neraud. Labākajā gadījumā tās ir pāris asaras pār vaigu, nekomfortablas atkaltikšanās, kuru laikā abi tikai saskatās ar lielām acīm un tad turpina savas ierastās ikdienas gaitas tikai mazliet īgnākā noskaņojumā kā parasti.

Bet kā tad paliek ar tām sirdi plosošajām sāpēm? Tām, kuras, šķiet, plēš tevi uz pusēm. Kad šķiet, ka kāds sadūris tevī simtiem adatu un ir sajūta, ka tu nespēj elpot? Kad katra sīkākā nianse, kas atgādina par to cilvēku, tevi momentāni noved līdz nevaldāmām un nekontrolējamām asarām, kuras šķiet nekad netaisās rimties? Tie brīži, kuros tu negribi vairs ne iet ārā, ne kādu satikt, ne ar kādu runāt. Un katra kustība, katra skaņa, katrs moments, ko tu pavadi nomodā, šķiet, sagādā neizmērojamas mocības. Kā tad ar to nemitīgo vēlmi paņemt telefonu un piezvanīt, uzrakstīt, to nemitīgo vēlmi uzskriet tam otram virsū, ieraudzīt, parunāt, uzdot jautājumus par to, vai tiešām tās ir beigas?

Te, no otras puses sanāk ”iebraukt” pretrunās ar visrakstu, jo vai tad nebūtu labi, ja arī dzīvē tā varētu – nemocīties, kad laimīgam posmam dzīvē pienākušas beigas? Vai tad nebūtu labi notraust vien pāris asaru un dzīvot tālāk, jau pēc pāris nedēļām ieskatīties kādā citā un atkal justies labi? Nenoliedzami, ja pret to otru neesi neko īpašu jutis, tā arī notiek. Tomēr ne abām pusēm. Viena puse gandrīz vienmēr mocīsies kādu laiku, īsāku vai ilgāku. Un tādos brīžos gribas tiem seriāla varoņiem pajautāt – nu iemāciet taču, lūdzu, man arī tik varonīgi turēties, nenoraušot ne asaras! Tomēr man laikam jāsaka, labi, ka dzīvē tomēr ir citādāk. Citādi mēs visi dzīvotu kā auksti, nejūtīgi akmeņi, kuriem šķiršanās nesagādā nekādas problēmas. Mums nebūtu sajūtas, ka mums ir ko zaudēt. Līdz ar to, pasaulē valdītu vēl lielāka necilvēcība, kā tas jau, diemžēl, ir.

2. Seriālu personāži ne uzdod jautājumus, ne mēģina paskaidrot. Un pie katras izdevības, dramatiski izskrien no telpas.

Tiklīdz divi vai vairāki personāži nonāk domstarpībās, divdomīgā situācijā, neviens neuzdod jautājumus. Visi momentāni izdara savus secinājumus pēc redzētā. Un pretējā puse, pat ja mēģina ko paskaidrot (jo mēs, skatītāji, taču ļoti labi zinām, ka tas tiešām nemaz nebija tā, kā izskatījās), tad viss paliek aprauts pusvārdā. Pašas nozīmīgākās detaļas tiek noklusētas.

Bet dzīvē? Dzīvē mēs taču gribam zināt – kas pie velna notiek? Ko tas nozīmē? Problemātiskā situācijā taču gribas uzdot simtiem jautājumu. Tu taču neaizskriesi prom, nepajautājis – ko, sasodīts, tu tagad dari? Un otrs, visticamāk, mēģinās nerimstošā vārdu plūsmā skaidrot kā tas patiesībā ir, kas īsti notiek. Cilvēki sarunājas, komunicē, ja vajag – kašķējas, strīdas, izskandalējas, bet nonāk pie kaut kāda rezultāta. Seriālos – viss tā arī apraujas, bez īsta izskaidrojuma un domastarpības paliek starp cilvēkiem kā milzīga aiza. Pie šī paša punkta varam piesaukt arī slaveno prom skriešanu – tiklīdz kāds ierauga, izdzird vai atrod ko nepatīkamu, momentā izskrien pa durvīm un pazūd. Es nezinu, kā ar citiem, bet man vienmēr ir ”prasījies” uzdot jautājumus un dzirdēt skaidrojumu, pat, ja tas nemaina jau esošus faktus. Bet seriālos – personāžs momentā metīsies ārā pa durvīm, neļaudams neko paskaidrot. Un pretējā puse, ļoti iespējams, nemaz neskries pakaļ un vienkārši pieņems, ka  ”viss ir salaists dēlī” un atstās visu kā ir. Tajās epizodēs tā vien gribas kādam personāžam uzbļaut – ”nu ej, taču, izrunājies, paskaidro! Palūdz piedošanu, salīgstiet mieru, tas viss galīgi nebija tā, kā izskatījās! Vai arī – tas viss ir labojams, tikai nestāvi uz vietas kā tāds sētas miets un dari kaut ko lietas labā!” Bet pārsvarā viņi neko nedara lietas labā.

Labi, ka dzīvē mēs (protams, ne visi), tomēr uzdodam jautājumus un/vai paskaidrojam, citādi pēc pāris mēnešiem mums vairs nebūtu neviena, ar kuru mēs nebūtu sastrīdējušies par kaut ko.

3. ”Svētā trīsvienība” – naivais, dumjais skuķis, ļaunais, viltīgais attiecību jaucējs un patiesību redzošais, bet par paranoītiķi uzskatītais attiecību sargātājs.

Tipiskais variants – starp diviem attiecībās esošiem cilvēkiem uzrodas trešais, kurš nemitīgi cenšas iejaukties. Un tas trešais, kā izrādās, ir sasodīti ļauns un viltīgs un atrod vismazāko iespēju radīt problēmas tā, ka naivais skuķis to pat nepamana, bet viņas draugu ved ārā no pacietības. Viena puse, visticamāk, tas būs skuķis, kurš naivi tic, ka šis jauniegūtais draudziņš ir tikai labs draugs un nekas vairāk. Tāpēc ar viņu ir jāpavada ļoti daudz laika, jāvelta viņam daudz uzmanības un jākļūst par superdraugiem, jo viņam  taču ”nav nekādu citu nolūku”. Savukārt meitenes džeks – patiesību redzošais, pamana katru viltīgā ļaundara skatienu, ko viņš velta viņa draudzenei un viņam pašam. Tad nu viņš cenšas par katru cenu pierādīt, ka šī jaunizceptā drauga nodomi nemaz nav tik tīri. Tas, savukārt, skuķim liek domāt, ka viņas džeks ir paranoītiķis, kaut gan patiesībā, viņa pati vienkārši ir pilnīgi naiva, akla un, atvainojos, stulba. Un galu galā, viltīgajam nelietim izdodas izjaukt viņu attiecības, jo meitene no sava ”jukušā” drauga aizbēg pie jauniegūtā ”superdrauga”. Tomēr, kad izrādās, ka viņš tomēr ir kretīns, skuķis raudādams skrien atpakaļ pie sava džeka. Tomēr viss jau ir mainījies. Un izdarīto pat nebijušu padarīt vairs nevar.

Runājot par reālo dzīvi – ir jabūt tiešām stulbai, lai neredzētu kāda cita mēģinājumus izjaukt attiecības. Un ir jābūt tiešām dumjai, lai nepamanītu intrigas, kuras dzīvē nemaz nav tik viegli ”savērpt”, tā, lai tās būtu ticamas un nepamanāmas. Tomēr, seriālos meitenes tic visam un visiem. Un pārsvarā – tiem, kas ir vismazāk uzticami. Tomēr savām otrajām pusēm – diemžēl vismazāk. Katrs strīds beidzas ar ”tu man neuzticies” vai ”es vairs nespēju tev uzticēties” vai ”kas ar tevi notiek, tu uzvedies kā jucis, mēs esam tikai draugi” un tamlīdzīgi. Tikai tāpēc, ka cilvēks akli tic kaut kādam svešiniekam, nevis savam tuvākajam cilvēkam. Intrigas, kuras šādi ”viltīgie” personāži savērpj, pielīdzinātas reālajai dzīvei, šķiet pilnīgi nereālas, tas vienkārši nebūtu realizējams. Jo paldies Dievam – reālajā dzīvē cilvēki mēdz nebūt tik stulbi kā seriālu personāži, kuriem brīžiem tā vien gribas iešķelt pa frontālo plakni un pajautāt ”tu tiešām esi tik dumjš vai dumja, ka nesajēdz?”

And it goes on and on…

Šādi sarakstu varētu turpināt ar tādām lietām kā savas neapmierinātības nemākulīga slēpšana un otras puses tik ļoti dumjā nespēja redzēt, ka otrs tiek sāpināts, mētāšanās no viena cilvēka pie otra utml.

Ja tā loģiski domā – ko seriāli māca mūsdienu jauniešiem? Ka ir pavisam ”ok” nepārdzīvot ne par ko? Vai, ka ir pavisam ”ok” neuzdot nekādus jautājumus, neprasīt nekādus paskaidrojumus, pašam arī neko nepaskaidrot un pat necensties visu savest kārtībā? Vai māca to, ka ir labi būt vai izlikties dumjam, neredzot, ka kādu sāpinām? Vai, ka ir pavisam pieņemami klusēt, ja tieši tu esi tas, kurš ticis sāpināts? Ehh… Seriāli, protams, ir bijuši domāti priekš izklaides. Tomēr mūsdienās, kad jaunākā paaudze par katru cenu cenšas savu dzīvi padarīt pēc iespējas līdzīgāku kāda seriāla personāžu dzīvei, nedomāju, ka tās ir tās lietas, kuras būtu jāpārņem un jāiemācās.

Seriāli ir pilni domstarpību, pilni pārpratumu, ļoti šauras un ”šķidras” komunikācijas, neieklausīšanās, neuzklausīšanas, pilni attiecību trijstūru, pilni intrigu… Vārdu sakot – jo samudžinātāk, jo labāk. Arī dzīve, protams, nav nekāds rožu dārzs. Un pilnīgi noteikti ne seriāls. Bet skatoties no šīs puses – jāsaka – LABI, ka dzīve nav seriāls. Jo reālajā dzīvē mēs tomēr varam pieņemt savus lēmumus un varbūt pat mācīties no citu kļūdām. Un būt savas dzīves režisoriem, veidojot to tā, lai cilvēku starpā valdītu patiesa un veiksmīga komunikācija, kas ļoti samazinās iespēju izveidoties pārpratumiem, domstarpībām un sirdssāpēm.

Par tiem seriāliem runājot – es neskatos tikai Hausu, CSI un Simpsonus. Manā kontā ir arī ”Gossip Girl” un ”The O.C.”, kuru rezultātā arī tapa šīs pārdomas 😀 Es tomēr esmu skuķis, after all, es skatos arī tādus seriālus 😀 Pēdējie divi manis pieminētie, no vienas puses, ir izcili dumji seriāli, kuros ir pa pilnam no manis aprakstītajiem faktoriem, tomēr tajos ir arī sava ”rozīnīte”. 

Labi, šai riezei pietiks vārīties.

Foršu jums svētdienu! 🙂

Advertisements

Ir ko teikt? Atstāj savu komentāru!

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s