Kad neviens nespēj sniegt atbildi uz taviem jautājumiem

Katram no mums ikdienā ir savi konkrēti jautājumi, kas nodarbina mūsu prātus – citam vairāk, citam mazāk. Ir jautājumi, uz kuriem ir atbildes, un ir tādi, uz kuriem atbilžu nav.  Kā atrast atbildes, kurš tev spēs atbildēt ko darīt konkrētā situācijā, kurš pateiks priekšā?

Vieglākas ir tās situācijas, kurās varam ”pašpikot” no pagātnes pieredzes, no tā, ko esam novērojuši citu pieredzētajā. Situācijas, kurās varam kādam pajautāt pareizo atbildi un mums tā tiks pateikta, jo iespējamie risinājumi ir zināmi un sekas tiem – paredzamas. Tomēr ir pietiekoši daudz situāciju, kurās pilnīgi un galīgi nav paredzams kādi ir risinājuma varianti, kā vajadzētu rīkoties un kādas tam būs sekas. Mēdz teikt, ka dzīve jau pati par sevi ir sarežģīta. Tomēr, ja palūkojamies uz to mazliet no ”augšpuses” – nemaz tik ”traģiska” tā situācija nav un, ja vien cilvēks pats nemitīgi necenšas visu sarežģīt, viss ir pavisam vienkārši – esi tas, kas tu esi, priecājies par labo, novērtē to, kas tev ir un esi laimīgs! Bet gadās situācijas, kurām risinājumu domādams neizdomāsi. Tu varbūt esi veiksmīgi atradis atbildes uz simts jautājumiem, bet tas simtu pirmais pagadās neatbildams. ”Tukša kopa”. Atbildes nav. Zinātnieki par to vēl diskutē.

Es domāju, ka katrs no jums, šī raksta lasītājiem, ir izjutis to sajūtu, kad esi iedzīts stūrī. Jo vairs nezini, kurp iet, ko darīt, kā rīkoties, un galu galā – ko vispār domāt? Kā uztvert radušos situāciju, kā pret to attiekties?

Nereti šādās situācijās mēs pārvēršamies līdz nepazīšanai – mierīgie kļūst nervozi, pašpārliecinātie – nedroši, drosmīgie – bailīgi… Tie gan tādi virspusējie, vispārīgie piemēri. Tīri vispārīgi runājot – mēs vairs nejūtam pamatu zem kājām, vai arī pamats sācis stipri grīļoties. Jebkuram cilvēkam patīk būt kontrolē par savā dzīvē notiekošo. Tiklīdz jūtam, ka kaut kādi lēmumi vai notikumu gaita vairs nav mūsu rokās, lai to vadītu pēc saviem ieskatiem tā, kā ”būtu drošāk”, mēs jūtamies apdraudēti. Līdz ar to – sāk pamazām izpausties mūsu primitīvā daba – censties izdzīvot par katru cenu. Censties paturēt to, kas slīd ārā no rokām, censties atgūt kontroli par pašplūsmā aizgājušajām lietām, censties atgūt pazaudēto… Bet tajā pašā brīdī mēs nesaprotam, ka šī ‘‘primitīvā daba” visu padara tikai sliktāku. Mēs sākam par daudz ”forsēt”, par daudz ”aizsvilties”, par daudz uzspiest. Līdz ar to pielejam eļļu ugunij. Jebkurš, kas bijis tādā situācijā, vēlāk, ar vēsu prātu visu apdomājot, saka, ka pats nesaprot, kas ar viņu bija noticis. Arī es esmu izjutusi kā ir pēkšņi kļūt par lauvu mātīti, kas ar zobiem un nagiem, rūkdama aizstāvēsies, pati nezinot pret ko.

Ir cilvēki, kuri spēj tomēr savākties agri vai vēlu un ”apdzēst” savu aizsvilušos ”ugunskuru”. Tomēr ir tādi, kuriem līdz tikai ”bomis pa pieri”, lai apstātos uz brīdi un padomātu – ko man dod šī panika? Vai tas risina situāciju? Nerisina. Tomēr brīdī, kad jūti, ka tūliņ, tūliņ kritīsi, ir grūti neķerties pie pēdējā salmiņa, lai tikai noturētos. Tomēr ļoti bieži ar savu ”tirināšanos” (stresošanu, krišanu panikā utt), mēs arvien vairāk sagrīļojam to jau tā nestabilo pamatu sev zem kājām, kas visu krišanas procesu stipri paātrina. Tāpēc prātīgāk būtu nomierināties un ar vēsu prātu novērtēt situāciju, apskatīt tuvākos stabilos ”atbalsta punktus” pie kā pieturēties, kamēr apsver labāko ”glābšanās ceļu”.

Galvenais jautājums ir – ko iesākt, ja atbilžu nav? Ja neviens nevar pateikt priekšā – kā labāk rīkoties?

”Samierināties” nebūtu īstais termins. Drīzāk – spēt pieņemt esošo situāciju un to, ka neviens, uzsvaru – neviens, tev nepateiks ko darīt. Neviens tev nesniegs pareizo atbildi, kā šajā situācijā vajadzētu rīkoties un kāds tam būs iznākums. Katram, kuram jautāsi, būs savs viedoklis, bet neviens no tiem nebūs objektīvs. Jo katra situācija ir pilnīgi citādāka. Neviens tavā ādā neielīdīs un neviens tavu dzīvi nedzīvos. Protams, lielākā daļa paļausies uz to cilvēku ieteikumiem, kuri pašam ir vistuvākie, kurus ciena visvairāk un uz kuru domām paļaujas visdrošāk – vecākiem, vīriem/sievām, labākajiem draugiem utt. Tomēr vajadzētu paturēt prātā, ka ir situācijās, kurās pat tie vistuvākie, visuzticamākie cilvēki būtībā ir tādā pašā ”līmenī” kā visi pārējie – arī viņi visu tavu situāciju nezin un neizprot visā pilnībā. Jo viņi nav tu. Ja arī gadās, ka viņi ir bijuši vai ir tādā pašā situācijā, tad tā vienalga nav identiska. Jo viņu situācijās ir iesaistīti viņi, kas neesi tu, un citi cilvēki, kas nav tie, kas ir iesaistīti tavā situācijā. Līdz ar to mēs atgriežamies sākumpunktā – ka tikai tevis paša rokās ir izlemt kā rīkoties, ko darīt.

Vienīgais, ko tu vari darīt ir – darīt to, kas tev visvairāk patīk, rīkoties tā, kā uzskati par vispareizāko, tā, kā pats uzskati par sev piemērotāko un izlemt par labu tam, ko visvairāk vēlies.

Protams, tas nenozīmē nerēķināties ar citiem, kurus varētu ietekmēt tavi lēmumi. Mēs nedzīvojam kā vilki vieni paši mežā, ko jau vairākkārt esmu rakstījusi. Tāpēc vienmēr vajadzētu apdomāt arī to kā tava rīcība ietekmēs cilvēkus, kuri tieši vai netieši ir iesaistīti tavā konkrētajā situācijā un dzīvē vispārīgi. Tomēr, visiem tu nekad neizpatiksi. Un tu nekad nespēsi pieņemt tādu lēmumu, kurš būtu labākais priekš pilnīgi visiem. Tu vari vienīgi pieņemt tādu lēmumu, kurš būtu cilvēcīgs tādā līmenī, lai apzināti nenodarītu pāri kādam citam.

Ja atbildes nav – izveido viņu pats. Tādu, kāda ir vislabākā un pareizākā priekš tevis paša. Jo cits tavā vietā tavu dzīvi nedzīvos. Un ar sekām galā jātiek būs tev, nevis kādam citam. Labi, atsevišķos gadījumos, ar sekām būs jācīnās arī citiem, tāpēc jau minēju, ka nevajadzētu aizmirst par rēķināšanos ar to, kā tavi lēmumi ietekmēs apkārtējos.

Bet galvenais ir – darīt to, kas tev vislabāk patīk, būt ar tiem, ko mīli, pēc labākās sirdsapziņas pildīt savus pienākumus un būt tam, kas tu esi! Vienmēr kāds būs labāks, vienmēr kāds būs stiprāks, kāds būs gudrāks, kāds pelnīs vairāk, vienmēr kādam būs skaistāka māja un vienmēr kāds skaitīsies labāks par tevi. Bet tie ir tikai relatīvi salīdzinājumi. Vienmēr tu ar kaut ko būsi labāks par tūkstoti citu cilvēku. Vienīgais, ko var darīt ir – NESALĪDZINĀT sevi ar citiem. Viņi ir viņi, tu esi tu. Un tu esi pietiekami labs tieši tāds, kāds esi! Ne priekš visiem. Priekš tiem svarīgākajiem. Un tas arī ir pats nozīmīgākais 🙂

Prieku, veiksmi, pozitīvismu un apņēmību!

Advertisements

Ir ko teikt? Atstāj savu komentāru!

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s