Kad tu iemaini savu beznosacījumu mīlestību pret pliku vienaldzību…

Pēdējā laikā mani bloga ieraksti kļuvuši tādi visnotaļ… Hmm… Nomācoši? Es to īsti neuztveru kā kaut ko nomācošu, bet viens mans paziņa izteica tādu secinājumu.

Es gan vairāk to saucu par pārmaiņām dzīvē. Jo tikai caur kaut kāda veida pārbaudījumiem un grūtībām mēs kaut ko iegūstam, kaut ko iemācāmies un par kaut ko veidojamies.

Es šobrīd esmu dzīves periodā, kad mainos. Mainās mana domāšana, kārtējo reizi mainās mani uzskati par to kā jābūt, kā nē. Par to ko es gaidu no cilvēkiem, kas man jāsniedz pretī; par to ko es gribu no dzīves un kas man jādara, lai to panāktu.

Līdz ar to – ir vairākas lietas, kuras manī izraisa pretrunas, kuras es līdz galam joprojām nesaprotu, kuras es cenšos savā prātā sakārtot, bet pagaidām laikam īsti nesanāk.

Kāpēc ir tik grūti pāraudzināt sevī tendenci mesties palīgā cilvēkiem, kuriem pret tevi ir nekas vairāk kā vienaldzība?

Laiks iet uz priekšu, tavā dzīvē ienāk cilvēki, paliek tajā, citi pēc laika aiziet, cits ātrāk, cits vēlāk. Un tu nemitīgi centies. Centies būt labs draugs, labs kompanjons, labs cilvēks, galu galā – centies izpelnīties kādu konkrētu cilvēku cieņu, uzticību un atzinību, vienalga vai tie ir draugi, vecāki vai radinieki. Tomēr brīžiem tu saproti, ka viss, ko tu dari atduras pret sienu. Nekas nelīdz. Lai ko tu darītu, lai kā tu censtos, tas viss šķiet bezjēdzīgi un ar katru reizi iedragā tevi arvien vairāk. Jo tu joprojām nesaproti, kāpēc, nu kāpēc nav nekādas jēgas nekam no tā, ko tu dari un kur tu ieguldi tik sasodīti daudz pozitīvu emociju, savas vislabākās domas, cerības un vissirsnīgākos nolūkus.

Katru reizi tu zvani un jautā: ”Kā tev klājas? Vai viss kārtībā?”. Un, kad otrs atbild – ”nav īsti kārtībā”, tu esi gatavs mesties palīgā, bet atkal atduries pret sienu. Jo tev neļauj. Iemesli var būt daudz un dažādi kāpēc neļauj. Un tu lauzi smadzenes, mēģinādams izdomāt, kā lai palīdz šim tev svarīgajam cilvēkam. Tomēr tajā pašā brīdī tu aizmirsti, ka ne reizi, ne vienu pašu reizi tu klausulē neizdzirdi pretjautājumu: ”Bet klau, kā iet tev? Kā tu tiec galā ar savām lietām? Vai nav kas tāds, ar ko es varu palīdzēt TEV?”.

Vienā brīdī tu atjēdzies, ka tik ļoti gribas pastāstīt, ka arī tev nebūt viss nav kārtībā. Ka tu uztraucies par to, ka darbā viss neiet kā vajadzētu. Par to, ka kādam no radiniekiem ar veselību nepavisam nav labi. Par to, ka dažbrīd tu jūties tā, it kā visas problēmas, kurām ir tendence sakrist uz galvas pilnīgi reizē, šķiet, nospiedīs tevi kā tādu knisli. Tomēr tajā brīdī tu saproti, ka nevari pastāstīt. Jo principā – neviens tev nav jautājis. Jo vienīgais jautātājs esi bijis tu pats.

Un tajā brīdī ir tik ļoti dumja sajūta – saprast, ka vienīgais, kam kaut kas uztrauc, esi tu pats. Jo otram no tā ne silts ne auksts, vai arī viņam ir citi cilvēki, kas viņu uztrauc vairāk. Vēl stulbāks ir fakts, ka cilvēka gēnos laikam ir ierakstīts tas, ka cilvēku vienmēr vairāk uztrauks kāds, kurš pret viņu ir vienaldzīgs, nekā tas, kurš izrāda interesi un piedāvā iespēju uz viņu paļauties jebkurā situācijā.

Ieaudzināt sevī tieksmi nebūt tādam, kāds ir bijis tas, kurš tevi apbēdinājis.

Es negribu, ka šis mans raksts ir no sērijas, ka katrs cilvēks ir nabaga cietējs, kuram visi dara pāri, bet kurš pats ne pie kā nav vainīgs.

Tāpēc es  gribētu šo tēmu apskatīt arī no otras puses. Periodā, kad tev pašam ir smagi, noteikti ir cilvēki, kuri gatavi tev palīdzēt, gatavi atbalstīt, runāt ar tevi stundām, lai tikai  tevi kaut nedaudz nomierinātu, iepreicinātu un liktu tev uz situāciju  paskatīties kaut nedaudz no labās puses. Svarīgi ir to neaizmirst arī pēc tam, kad viss ir vai nu nokārtojies, vai vienkārši nomierinājies ar tevis paša situāciju, kā arī vēl svarīgāk – tad, kad šim cilvēkam, kurš vienmēr bijis tev blakus, pašam neiet tik viegli. Saprotams, ka tad, kad pašam ir viegli, ir grūtāk saprast tos, kuriem ir grūti. Tomēr mums  ir jāpāraudzina sevī šis neempātiskums un šī vienaldzība pret tiem, kas mums ir apkārt.

Cilvēkam, protams, ir tendence vēlēties pieņemt palīdzību un palīdzēt tiem, kuri pašiem labāk patīk. Savā ziņā visai pretīga īpašība, egoistiska. Tomēr mēs nedrīkstam būt nepateicīgi par cilvēkiem, kuri izrādījuši patiesu interesi par mums un piedāvājuši savu roku brīdī, kad mums nācies krist.

Būsim cilvēki!

Apzinoties, ka paši neesam bijuši vienmēr ideāli, vienaldzība tomēr sāp.

Vislabākais ”sods” par pašu vienaldzību ir saņemt tādu pretīm no kāda, ar kuru esam apgrieztās lomās.

Tomēr pat, ja es izpildījis ”savu pusi pienākumu” un neesi bijis klaji vienaldzīgs pret kādu, kurš tev bijis blakus grūtā brīdī, mēdz gadīties, ka tu atkal un atkal saņem pliku ”neko”.

Un vienā brīdī nākas sev jautāt – kāda velna pēc mani vēl interesē kas notiek ar to cilvēku? Kāda velna pēc man vēl gribas mesties viņam palīgā katru reizi, kad uzzinu, ka viņam atgadījies kas ne tik patīkams? Kāda velna pēc man tas viss vēl ir svarīgi? Saprotam, ka atbildes laikam īsti nav. Ja cilvēks tev ir svarīgs, viņš vienkārši ir svarīgs, neskatoties uz to kāds viņš ir, kā rīkojas un kā attiecas pret tevi. Tāda ”beznosacījumu mīlestība” sanāk… Par kuru laikam cilvēciskākas un skaistākas nav. Tomēr ehh, kā tas ”pats skaistākais” mēdz reizē būt arī pats ”neglītākais”…

Jo skaisti ir uztraukties par kādu, kurš tev svarīgs. Skaisti ir mīlēt. Skaisti ir justies atbildīgam par kādu. Skaisti ir būt blakus, kad kādam tas visvairāk nepieciešams. Bet ir ak, cik neglīti, tikt atstātam vienam brīdī, kad tev visvairāk nepieciešams kāds blakus. Tāpat ir ļoti ”neglīti” atstāt karājamies mata galā kādu, kurš kādreiz bijis tavs lielākais atbalsts palīgs grūtā brīdī.

Ko mēs varam darīt? Atbilde ir – neko. Mēs varam tik vien kā mēģināt mainīt savu uztveri par to visu.

Mums jāmēģina pieņemt to, ka patiesībā uz pasaules labākajā gadījumā ir 5 cilvēki, kuri pret Tevi jūt beznosacījumu mīlestību un pārsvarā tie cilvēki ietilpst kategorijā ”ģimene”. Papildus tam varētu varbūt pieskaitīt vienu vai maksimums divus tuvākos draugus. Tomēr, ja esi savācis šādu kombināciju – tu jau esi pamatīgs veiksminieks. Lielai daļai šajā  sarakstā nav vairāk par vienu cilvēku.

Varam arī atcerēties, ka pastāv tāda lieta kā karma  – labais, ko darām citiem, negaidot neko pretī, atgriezīsies pie mums agri vai vēlu un par to no mums nekāda ”samaksa” netiks prasīta. Esot labiem cilvēkiem, nesavtīgiem cilvēkiem, mūsu ceļi krustosies ar mums līdzīgajiem. Bet kā jau es teicu – būt nesavtīgam nozīmē darīt citiem labu negaidot neko pretī. Ja dari ko labu tikai cerībā saņemt ”algu”, tas vairs nav nekas tuvumā jēdzienam ”nesavtīgs”. Līdz ar to – neskaitās.

Mēs varam skumt, raudāt un ļaut sāpei sāpēt. Par to kāpēc mēs tikai dodam, dodam, bet nesaņemam neko pretīm. Varam lepni paceltu galvu novērsties un iet taisnīgāku cilvēcīgo attiecību meklējumos. Arī tas nav nepareizs variants. Tomēr mēs varam vienkārši darīt labu, negaidot neko pretī.

Tomēr  tam visam ir arī otra puse – vai dzīve ir pietiekami gara, lai tērētu savu beznosacījumu mīlestību uz kādu, kuram tā nepavisam nav nepiesiešama?

Šis, lūk, ir otrs jautājums – cik ilgi tu tērēsi savu laiku, uzmanību un emocijas uz cilvēku, kurš gluži vienkārši negrib, nevar vai nespēj sniegt to pašu pretīm? Cik ilgi tu cerēsi, ka kādu dienu tas mainīsies? Ka varbūt tu beidzot ieraudzīsi savā telefonā ienākošu zvanu un paceļot klausuli izdzirdēsi: ”Varbūt atnāc ciemos uz tasi tējas un pastāsti kā tev iet?”.

Teorija ir teorija. Prakse ir pavisam cita lieta…

Smieklīgi jau sanāk, jo būdama tik ”gudra”, es pati nespēju palaist vaļā cilvēkus, kurus sen jau bija laiks atlaist un ļaut tiem turpināt savas dzīves bez manis.

Time goes on enough to let me move on past
But every little now & then it creeps on back to shade my smile

Jo arī es esmu tik pat ”gudra” kā liela daļa no jums – arī es joprojām turpinu cerēt, ka kādu dienu tas mainīsies. Ka kādu dienu citiem varētu nebūt vienalga. Turpinu dzīvot ar domu, ka es daru vislabāko ko varu, lai būtu vislabākais draugs, vislabākais kompanjons dzīvei, vislabākais palīgs un atbalsts. Neko negaidot pretīm. Bet brīžiem apjēdzu, ka nesaņemt neko pretīm mēdz būt sāpīgi.

Es gan nesaku, ka nemitīgi turpināšu tā dzīvot. Tāpat arī nemēģinu dot citiem padomus, ka brīdī, kad esi saņēmis pļauku pa vienu vaigu, vajag pagriezt otru un ļaut sist arī pa to. Šīs drīzāk ir pārdomas. Lai mēģinātu saprast – kā būtu labāk priekš manis pašas? Jo domāt nemitīgi tikai un vienīgi par citiem arī cilvēku ne pie kā laba nenoved. Šobrīd man sāk šķist, ka mans laiks ir pārāk vērtīgs, lai to tērētu uz tiem, kam tas nav vajadzīgs.

Es izvairos no jēdziena ”nav pelnījuši”. Jo neuzskatu, ka es būtu kāda augstdzimusi dāma, ka citiem būtu mans dārgais laiks jāizpelnās ar nez kādiem upuriem. Tāpēc es vairāk lietoju jēdzienu ”nav vajadzīgs”. Jo es labprāt savu laiku un uzmanību piedāvātu arī tiem, kas nav neko īpašu darījuši, lai to ”nopelnītu”, jo tas principā sanāk diezgan stulbi un iedomīgi. Varbūt es savu laiku un uzmanību viņiem gribu dāvāt tāpēc, ka vienkārši tā gribu? Varbūt tāpēc, ka tie cilvēki man šķiet simpātiski un patīkami?

Bet varbūt vienkārši man jāpārstāj mēģināt dot viņiem to, ko viņi negrib un kas viņiem nav vajadzīgs? Ja viņi negrib manu palīdzību un viņiem nav vajadzīgs mans atbalsts, varbūt jāpārstāj mēģināt būt varonei zelta zirgā? Es vēl nespēju izlemt – kā būtu labāk. Tāpēc līdz brīdim, kad būšu tikusi skaidrībā, es turpināšu vadīties pēc konkrētu brīžu konkrētām izjūtām un ļauties savai intuīcijai – tā mani nekad vēl līdz šim nav pievīlusi. Es vienkārši ļoti bieži to nemāku ”iztulkot”.

Tomēr ir jātur deguns augšā, jābūt pateicīgiem par tiem cilvēkiem, kuri atbalsta mūs, kuri ir blakus grūtā brīdī, kuri atbalsta tad, kad visvairāk nepieciešams un vienkārši dalās ar tevi priekos, kad viss ir kārtībā! Un jāmēģina pašam būt cilvēcīgam. Labestīgam. Izpalīdzīgam. Sirsnīgam.

Advertisements

Ir ko teikt? Atstāj savu komentāru!

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s