”Man vajag laiku”, jeb ”Ieklausīties, atliekot malā visas personīgās emocijas”

Es domāju, ka lielākajai daļai no mums, vismaz reizi dzīvē ir nācies nonākt situācijā, kad saprotam – mums jālūdz otram, lai dod mums laiku. Vai, kad laiks tiek lūgts mums. Tieši tajā brīdī arī izšķiras – vai viss būs ”norakstāms” vai nē. Un lielākoties, mēs esam pārāk egoistiski, lai spētu domāt ar vēsu prātu, atliekot malā personīgās emocijas.

Protams, lielākoties vidējais cilvēks otra teikto uztver vispirms ar savām emocijām un tikai vēlāk ar prātu, ja vispār tiek līdz tai otrajai ”daļai”. Pie tam – momentāni spriežam pēc sevis. Otra rīcību un teikto uztveram ar – nu bet, ja es tā neteiktu un nedarītu, vai, ja es teiktu vai darītu tā, tātad arī tam otram ir jāsaka un jādara tāpat. Ja tas nenotiek, nesaprotam, un otra izdarīto vai pateikto gaužām pārprotam.

Tipisks piemērs ir pretējie dzimumi. Vai jums nav gadījies tā, ka vērojat no malas kādu pārīti, kuri nu nekādi nespēj saprasties un jums sāk nākt smiekls par to, nu kur var būt tik muļķīgi divi radījumi? Vai nu arī viens muļķīgs, otrs vienkārši nesaprasts? Tad nu lūk, brīdī, kad paši nonākam tādā situācijā, nepamanām, ka esam tieši tādi paši. Tikai atšķirība tāda, ka pašiem par sevi smiekls nenāk. Jo ”ar mums taču ir pavisam citādāk”! Kaut gan patiesībā tieši tāpat vien ir.

Viens cilvēks otram pasaka: ”Man vajag laiku”. Otrs uzreiz krīt panikā un atbild ar histēriskiem ”Kādu laiku? Par ko tev vēl jādomā? Ja negribi, vienkārši pasaki!”. Bet nemaz neaizdomājas, kas slēpjas aiz teikuma ”man vajag laiku”. Cilvēks automātiski spiež pēc sevis – ”man taču tas cilvēks patīk, man ne par ko nav jādomā, ja reiz viņam ir jādomā, tātad es viņam nepatīku un viņš vienkārši stiepj gumiju, jo nevar saņemties visu izbeigt”. Nenoliedzu, ka tādi gadījumi pastāv, jo kā sievietes, tā vīrieši ļoti bieži nespēj otram atteikt un darīt zināmu, ka emocijas nav abpusējas. Tomēr šoreiz es vairāk gribētu runāt par gadījumiem, kad jūtas tiešām ir abpusējas.

Mums katram ir savas pagātnes rētas, savi ”tarakāni” galvā, kā mēdz teikt viena mana ļoti laba draudzene. Ar to ir jārēķinās. Un nereti tieši šādi ”tarakāni” ir par pamatu teikumam ”man vajag laiku”. Tikai mēs aiz sava daļējā egoisma uzreiz metamies spriest pēc sevis, nevis apdomāt, ko tieši cilvēks ir gribējis ar to pateikt.

Gan sievietes, gan vīrieši ļoti bieži, izdzirdot teikumu ”man vajag” laiku, ar vēsu prātu neapdomājot situāciju, krīt tādā panikā, ka visu vēl vairāk sabojā un beigās piebeidz pavisam, ja nepaspēj laikā tikt pie ”apgaismības”, pirms viss vēl nav nokavēts un tas otrs cilvēks nav aizbiedēts. Saprotams, ka, it sevišķi, ja attiecībās būts pietiekami ilgi, cilvēki to uztver ļoti personīgi un sāpīgi. Tā laikam cilvēks ir uzbūvēts. Tomēr svarīgi būtu laicīgi apjēgt, ka mēs strēbjam karstu. Tas, ka tu vai otrs ir apzinājies, ka problēma pastāv, jau ir milzīgs solis ceļā uz tās risināšanu.

Tik pat sarežģīti ir atlikt malā visas personīgās emocijas un situāciju apsvērt ar vēsu prātu. Lielākā daļa cilvēku kā prioritāti automātiski izvirza vainīgā meklējumus. Viena daļa vainos sevi, otra daļa – otro no iesaistītajām pusēm. Tomēr pietiekami bieži mēdz būt situācijas, kad vainīgā vienkārši nav. Un mums jāspēj tas pieņemt. Protams, ir vieglāk, ja ir ko vainot pie notikušā. Tomēr labākais tas noteikti nav.

Ja cilvēks lūdz tev laiku – tam ir savs pamatojums. Un, jo ātrāk tu sapratīsi to pamatojumu, izvērtējot -objektīvi- visus apstākļus un konkrēto situāciju, jo labāk.

Pamēģini iztēloties sevi tā otra cilvēka vietā! Vai tev pašam tiešām nav lietu, no kurām tu baidies? Kuras tevi biedē tā, ka esi gatavs laisties lapās pie pirmajām sajustajām briesmām? Cik viegli tev ir tādas bailes pārvarēt? Vai tu līdīsi alā, domādams, ka ieeja aizbruks un tu mocīsies? Vai tu iesi pār tiltu, kurš turas uz ”diegiem”, nezinot, kritīsi vai nē? Tad kāpēc tu domā, ka tam otram cilvēkam ir citādāk? Vienkārši ir jāspēj pieņemt, ka mēs visi baidāmies no dažādām lietām. Vienam ir bail, ka viņu piesies par daudz, otram bail, ka viņš to pirmo nepiesies pietiekami stipri un viņš aizmuks, trešajam bail kādu piesiet, jo negrib sāpināt, ceturtajam bail, ka nebūs nevienam piesiets. Cilvēki ir dažādi, tik pat dažādas ir viņu problēmas. Tāpēc pastāv ļoti liela iespēja, ka cita cilvēka problēma ir pilnīgi citādāka kā tavējā. Un tas ir jācenšas saprast, nespriežot pēc sevis.

Brīdī, kad pirmais šoks ir pāri, kad esi izbļaustījies, izārdījies, varbūt pat izbimbājies, svarīgākais ir apsēsties un vienkārši apdomāt visu. Atrast pamatojumu tam, kāpēc otrs ir izteicis lūgumu pēc laika. ”Normāli” cilvēki parasti pasaka ”es negribu”, ja viņi negrib. Ja lūdz dot laiku, tad tas nebūt nenozīmē ‘‘es negribu”. Tas nozīmē, ka vajag laiku. Lai apdomātu, lai tiktu galā ar kaut ko. Viss nenotiek uz knipja sitiena. Ir lietas, ar kurām tikt galā ir pat ļoti sarežģīti. Un nereti mēs jūtamies vainīgi, ka nespējam palīdzēt. Ļoti bieži tādās situācijās mēs ar paniku gribam mesties tam otram palīgā, sak`: ”Saki, kas ir par problēmu, es to atrisināšu un viss būs labi”. Bet nereti mēs nespējam atrisināt cita cilvēka problēmu. Ir situācijas, kurās viņš vai viņa var tikt galā tikai un vienīgi pats saviem spēkiem. Tu vari vienkārši būt līdzās, kaut kur tuvumā, ja tevi sauc, bet pārējā laikā vienkārši ļaut cilvēkam cīnīties un tiklīdz viņš tevi sauks, piedāvāt savu roku un drošo plecu, pret kuru atbalstīties.

Pārsvarā gan cilvēki pēc šāda gadījuma pieprasa tūlītēju atbildi – vai nu jā, vai nu nē, nekādus vidusceļus. Bet tā jau sanāk tāda ”jaunības maksimālisma” domāšana – vai nu balts, vai nu melns. Pasaule un cilvēku savstarpējās attiecības ir ne tikai miljons melnbalto krāsu sajaukuma gamma, bet pat pavisam krāsaina! Tas nozīmē, ka nevajag prasīt melnu vai baltu. Vajag pagaidīt, kamēr noskaidrojas visas pārējās krāsas. Nevajag pieprasīt tūlītēju atbildi, kas parasti ir cēlonis ļoti daudzām turpmākām sekām, pie tam – ne visam patīkamām. Jo lielākā daļa cilvēku, saņēmuši tādu ultimātu, visticamāk izvēlēsies ”drošāko” no variantiem – pateikt ”nē” uzreiz. Jo par ”jā” tas otrs vēl nejūtas drošs. Un galu galā – kādu iespaidu cilvēks par sevi rada tādā situācijā? Kā par izmisušu histēriķi. Un kuru gan tas neatgrūstu?

Man visu laiku ir licies, ka es sevi pazīstu. Bet te nu pēkšņi manī atklājas kaut kāda dīvaina īpašība, par kuras eksistenci nenojautu līdz tās uzrašanās brīdim. Brīdī, kad es sāku just, ka zeme man zem kājām sāk kļūt nestabila un nedroša, manī ”ieslēdzas” pavisam cits cilvēks, kurš domā, runā un rīkojas pavisam citādāk, kā ”īstā” es. Un tā ir ar lielu daļu cilvēkiem – mēs esam tādi, kādi esam, kamēr no kaut kā sākam baidīties. Tad izpaužas mūsu ”dvīnis”, kurš krīt panikā un rīkojas pavisam neracionāli, domā visnotaļ egoistiski un runā visai neloģiski. Svarīgākais būtu to ”dvīni” izslēgt, neaizmirstot, kas mēs patiesībā esam. Jo, kā jau minēju kādreiz vienā no saviem rakstiem – negatīvās emocijas ir nepatiesas, nepastāvīgas un ļoti mainīgas. Tā nav mūsu reālā būtība. Un cilvēki nereti savāra trakas ziepes, ļaujoties šīm muļķīgajām negatīvajām emocijām.

Spilgts piemērs – uzrakstīt vēstuli vai īsziņu un, nesaņemot atbildi pirmajās 5 minūtēs, krist panikā. Uzrakstīt vēl vienu īsziņu. Kad arī uz to netiek saņemta atbilde, seko zvans, kurš netiek atbildēts. Tad vēl viens zvans, kurš saceļ vēl lielāku traci, līdz nonāk pie lēmuma zvanīt, kamēr paceļ, respektīvi, zvanīt, kamēr nelabi paliek. Un, ja vēl tas nenostrādā – aizbraukt pie paša personīgi uz mājām un dauzīties pie durvīm līdz pusnaktij 😀 Bet izrādās, cilvēks vienkārši aizmirsis pēc darba ieslēgt mobilajam telefonam skaņu 😀 Ok, šis nav piemērs no manas personīgās pieredzes, tomēr tādu gadījumu ir daudz. Jāatzīstas, ka arī man pagātnē tā ir gadījies ”aizsvilties” 😀

”Terorizētājam” vienmēr būs pilnīgi saprotams attaisnojums savai rīcībai. Bet kā tas izskatās no otras puses? Tā, ka es vienkārši pēc smagas darbadienas, atbraucis mājās, aizmirsu mobilajam telefonam ieslēgt skaņu. Un tas otrs nu izskatās kā histēriķis – ”ārprāts, es taču vienkārši aizmirsu ieslēgt skaņu telefonam! Par ko tā jāstreso?

Vēl viens diezgan tipisks piemērs – divi cilvēki, no kuriem viens grib pēc iespējas ātrāk otru sev ”piesiet”, un otrs, kuram ir bail tikt ”piesietam” pārāk ātri. Galīgi nelaba kombinācija. Tomēr iedziļinoties situācijā, varam tīri labi saprast, ka abiem no šiem cilvēkiem ir sava ”trauma”. Viens grib visu sasteigt, jo varbūt baidās, ka kārtējais svarīgais cilvēks no viņa aizies, otrs, savukārt baidās sasteigt, lai ”neieķertos” pārāk traki, jo baidās varbūt tieši no tā paša – ka no viņa aizies. Bet viens otru īpaši neizprot. Viens ”forsē”, otrs ”bēg”. Viens lūdz laiku, otrs krīt vēl lielākā panikā, kas pirmo aizbiedē vēl vairāk, bet otrajam atkal liek ”forsēt” vēl vairāk. Un tā tas turpinās pa apli, kamēr viss pašķīst un izjūk kā tāds kāršu namiņš. Un tad viens vai abi domā – nu kas bija par vainu? Sāk vainot vai nu sevi, vai otru vai dzīvi, bet joprojām neko nemācās no savām kļūdām. Pienāk nākošā reize un cilvēks, neko neapguvis, rīkojas tieši tāpat. Un vēsture atkārtojas atkal un atkal, kamēr neapgūst savu mācību. Un viena no šīs mācības sastāvdaļām ir komunikācija. Jo vistrakāk cilvēkus biedē neziņa.

Tātad secinām, ka visa vaina ir tajā, ka  mēs nespējam atlikt malā savas emocijas, un apdomāt visu ar vēsu prātu; tajā, ka neieklausāmies otrā cilvēkā pietiekami kā arī tas, ka nespējam saprast, ka cilvēki ir dažādi un visiem ir kaut kas no pagātnes, kas velkas līdzi.

Tāpēc – ja tev lūdz laiku – dod to! Nekrīti panikā, neļauj savam ”neīstajam dvīnim” uzdarboties – atceries, kas tu esi patiesībā! Savukārt, ja tu esi tas, kurš lūdz laiku – mēģini izstāstīt otram kas par vainu, mēģini to grīļīgo pamatu zem kājām padarīt kaut nedaudz vairāk stabilu, tad arī ir ļoti liela iespēja, ka otras puses stresošana izpaliks un jums tomēr izdosies kaut ko savest kārtībā.

Ir jāstrādā no abām pusēm. Viena puse neko nepanāks un nesalabos.

Bet svarīgākais ir – pie pirmajām problēmām, vai strupceļa, nevis mest ārā un ņemt vietā jaunu, bet mēģināt salabot. Jo ”jauns” nenozīmē ”labāks”. ”Salabots” nenozīmē ”ar esošiem vai bijušiem defektiem”.

Es piedzimu laikā, kad vēl cilvēki laboja, nevis meta ārā un ņēma vietā jaunu. Un kā ar jums?

Priecīgus, mierīgus un pozitīvus jums visiem šos Ziemassvētkus! Ir īstais brīdis apdomāt vecos ”grēkus” un tos labot  🙂

Advertisements

Ir ko teikt? Atstāj savu komentāru!

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s