Beznosacījumu teorija un pat ļoti nosacītā prakse

Ir kaut kāds tāds teiciens ”Teorētiski jā, bet kā sanāks praktiski, tas jau ir cits jautājums”.

Problēma ir tajā, ka praksē visas teorijas mēdz izgāzties, turklāt ar skaļu blīkšķi. Un brīdī, kad analizē un vērtē savu praksē paveikto, domā – nu kā var ”iebraukt tādās auzās? Ja man būtu vēl viena iespēja, es pilnīgi noteikti tā nedarītu vairs”’. Bet, ja otrā iespēja ir, visticamāk, ka izdarīsim tieši tāpat kā pirmajā reizē. Jo teorijas ir teorijas. Ar smadzenēm un apziņu saistītas. Bet prakse ir vairāk saistīta ar emocijām un ļoti atkarīga no cilvēka sajūtām.

Nereti cilvēki atzīst manas teorijas un manu filozofiju par labu esam. Prātīgi, sakarīgi, loģiski un noderīgi. Tomēr man jāatzīstas – ar to, ar ko es varu palīdzēt citiem, es nu nekādi nevaru palīdzēt pati sev. Ļoti bieži manas teorijas ”strādā” uz visiem, izņemot mani pašu. Tīri teorētiski ņemot, vienmēr esmu uzskatījusi un citiem teikusi, ka vajag saglabāt mieru, ka nevajag ”aizdegties” pārāk ātri, ka nevajag strēbt karstu. Esmu teikusi, ka nevajag lēkt kaut kur iekšā ar galvu pa priekšu. Un arī man pašai tas visu laiku ir izdevies – dzīvot saskaņā ar šādām teorijām. Tomēr pienāk brīdis, kad kaut kas nonāk līdz manīm dziļi personiskā līmenī un visas manas teorijas izgāžas ar pamatīgu blīkšķi. Un tikai pēc tam es sēžu un, atkal jau atgriezusies pie savām teorijām, domāju – nu kāda velna pēc es to izdarīju tieši tā, kā izdarīju – pilnīgi pretēji visām savām filozofijām? Un man apkārt esošie, savukārt, neizpratnē man jautā – kas ar tevi notiek? Un man pat nav lāgā ko atbildēt, raustu plecus un nezinu ko teikt.

Kāpēc teorijas strādā līdz brīdim, kad tev tās jāievieš praksē?

Tāpēc, ka tad tās jau skar tevi personīgi. Tieši tā ar mani noticis vairākkāt pēdējo mēnešu laikā.

Man vienmēr bija skaidri zināms, ka nu NEDRĪKST strēbt karstu, NEDRĪKST mesties ar galvu iekšā kādā lietā, kas ir riskanta. Nedrīkst pārāk ”aizdegties” attiecībās ar citiem cilvēkiem, jo, kas ātri uzliesmo, bieži vien tik pat ātri izdeg un apdziest. Bet sekas tam ir daudz ilglaicīgākas kā tā padarīšana pati par sevi. Tomēr tiklīdz tā ”aizdegšanās” notiek ar tevi personīgi, pēkšņi visas teorijas pagaist un paliec tik vien kā ar savām personīgajām emocijām, garastāvokļiem, cerībām, secinājumiem un vēl visādām lietām, kurām nav pilnīgi nekāda sakara ar veselo saprātu.

Vienmēr esmu teikusi cilvēkiem, ka visas lietas ir tādas, kādas mēs tās uztveram, ka ir iespējams kontrolēt savu prātu, domāšanu un līdz ar to – rīkoties saskaņā ar apziņu, nevis instinktiem. Tomēr praksē pati mēdzu izgāzties kā veca sēta. Un sāku pati maldīties savās domās, kā rezultātā mana rīcība mēdz kļūt neloģiska. Un tad atkal apkārtējie ir nesaprašanā – bet tu taču teici tā un šitā… Un es atkal raustu plecus un atbildu – jā, zinu, ka tā teicu un joprojām tā domāju.

Un it kā jau vienmēr, kad personīgi nonāc pretrunās pats ar saviem uzskatiem par to kā vajadzētu un kā nē, jebkurš, arī es, mēģina sevi attaisnot, ka ”tagad tas ir citādāk, šis ir izņēmums, blā….”, bet patiesībā – viss ir tieši tāpat, kā bija. Jo kārtējo reizi tu nonāc pie secinājuma – jā, man tiešām bija taisnība, kad domāju, ka tā nevajag darīt. No pozitīvās puses skatoties – šādas ”mācības” var pagadīties sāpīgas, tomēr – izglītojošas. No tādām situācijām iegūto vajag pieņemt kā mācību, nevis sodu.

Tomēr mans jautājums joprojām paliek neatbildēts – kāpēc cilvēka gudrās teorijas izgāžas brīdī, kad tas skar viņu pašu jau tīri personīgā, nedod dies` dziļi emocionālā līmenī?

Cik reizes citiem esmu teikusi – neuzņemies par daudz skolā, darbā, mājās, jo vienā brīdī tu to visu vairs nespēsi vilkt? Bet, tiklīdz man parādās iespējas, es krauju pati sev virsū arvien vairāk un vairāk, un vairāk, lai tikai sasniegtu vairāk un vairāk. Tāpēc gadās tādi periodi kā šis – pēdējo 7 dienu laikā esmu gulējusi aptuveni 20 stundas, miegu ciet kājās stāvot un vienalga kavēju, kavēju, kavēju mācības un darbā, šķiet, nevaru no sevis izdabūt visu maksimumu, izpausties savās prasmēs visā krāšņumā kā gribētos. Es gan redzu produktīvu un rezultatīvu progresu visā tajā, tāpēc vismaz mierinājums, ka visas tās mocības nav bezjēdzīgas, un šis periods drīz beigsies. Bet ne par to bija runa…

Cik reizes esmu draudzenēm teikusi – nu ”neaizsvilsties” komunikācijā ar to otru cilvēku, neidealizē, nesasapņojies, nepieķeries, nevelc uzreiz tā klāt. Bet gadās, redz, viena pati reize, kad es pati ”aizdegos” un metos iekšā ar galvu pa priekšu. Un pēc tam brīnos – nu ko es daru? Ko dod spiest bremzes tad, kad avārija jau notikusi un tu atrodies grāvī? Tieši tā – neko.

Ja salīdzinām ”mešanos ar galvu pa priekšu” iekšā attiecībās, vienalga cilvēcīgās vai romantiskās, ar kādu personu un braukšanu ar auto, tad laikam jānonāk pie secinājuma, ka varbūt mēs paši pārvērtējam savus spēkus? Brīdī, kad labi zinām, ka ceļš ir slidens, nesamazinām ātrumu, par spīti tam, ka zinām, cik daudz avāriju notiek. Jo uzskatām, ka tas viss notiek ar visiem citiem, tikai ne ar mani pašu. Uzskatām, ka mūsu filozofijas ir pietiekami ”gudras” un paši esam pietiekami spēcīgi un inteliģenti, lai dotu pamācības citiem, tad arī paši tiksim cauri sveikā. Tomēr, ja ceļš ir slidens, tad tas ir slidens visiem vienādi. Tāpēc pa slidenu ceļu vajadzētu braukt lēnām un prātīgi. Nevis lidot vēja ātrumā un tad čīkstēt, ka notikusi avārija, pēc kuras jau visi gudri ”vajadzēja braukt lēnāk, vajadzēja tā un vajadzēja šitā…”, bet skāde ir jau nodarīta! Un tad nu ceri, ka automašīnu būs iespējams saremontēt.

Tur jau tā lieta, ka automašīnu pēc ne pārāk smagas avārijas vēl būs iespējams salabot. Bet kā ar cilvēku savstarpējām attiecībām?

Kā ar pārslodzi skolā, darbā? Kā ar šādām lietām? Ja iekavēto var pagūt, darbus izdarīt, tad vai iespējams salabot cilvēku savstarpējās attiecības, kas ir pilnīgi netaustāma lieta? Vai tas ir labojams?

Kas attiecas uz cilvēku savstarpējām attiecībām, tad noder teiciens, ka tās ir kā ”pavediens, kuru pārraujot, var sasiet, tomēr mezglu ārā nedabūsi”. Tad kāpēc, ja mēs to apzināmies, nespējam palikt pie savām teorijām un ”palaižam slūžas vaļā”? Varbūt tāpēc, ka mēs joprojām esam tikai cilvēki… Mums patīk pārvērtēt sevi, jo lai vai kā – mēs pilnīgi visi patiesībā esam par sevi labās domās.

Tā nu mēs nonākam pie virsraksta – beznosacījumu teorija, kurai nav nekādu nosacījumu, lai to savā prātā pieņemtu – tu tā vienkārši domā, esi par to pārliecināts. Tomēr prakse jau ir stipri nosacīta lieta – tās izdošanās ir balstīta uz kādiem konkrētiem nosacījumiem, no kuriem primārais ir tas, cik dziļi personīgi un emocionāli tevi skar konkrētā lieta. Arī praksei vajadzētu būt beznosacījumu – ”es tā rīkojos, jo es tā teicu. Es tā dzīvoju, jo es tā domāju.” Bet traki bieži mūsu domāšanai nav sakara ar mūsu rīcību. Sanāk tiešām dumji, jo beigās, kad Tu esi teicis ”es nekad nelecu”, Tu lec, pie tam, kā jau vairākkārt esmu minējusi – ar galvu pa priekšu, lauz sprandu un sajūties kā muļķis beigās, jo esi rīkojies pretēji visam, ko uzskatīji par pareizu vai nepareizu un apjēdz, ka esi kļūdījies savās rīcībās.

Kādi tam visam var būt secinājumi? Es nezinu. Šis ir no tiem jautājumiem, uz kuriem atbildes es tā arī neatrodu. Va pareizaak sakot – atbildes uz visu to esmu atradusi jau sen. Tikai gadās brīži (pārsvarā diemžēl ļoti bieži tie svarīgie), kuros teorijas aizmirstas un palieku praktizējot pavisam muļķīgas lietas.

Advertisements

Ir ko teikt? Atstāj savu komentāru!

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s