Nāvessods/Mūža ieslodzījums?

Man ir kāds paziņa, ar kuru šad tad mēdzam diskutēt par dažādām diezgan dziļām tēmām. Viņš nereti man uzdod jautājumu ar tikai diviem variantiem, no kuriem man jāizvēlas viens. Un šoreiz diskusija sākās ar ”Nāvessods/Mūža ieslodzījums?”

Es gandrīz vienmēr sevī iekšēji ļoti cīnos, lai nosvērtos par labu vienam no šiem variantiem. It sevišķi, ja runa ir par smagiem noziegumiem – slepkavībām, nežēlīgu spīdzināšanu, izvarošanu, pedofīliju utt.

Pirmajā brīdī man vienmēr prātā iešaujas doma ”Nošaut tādu izdzimteni un miers”. Bet, iedziļinoties mazliet vairāk, es nonāku pie secinājuma, ka nāvessods patiesībā nav sods. Tas ir atvieglojums. Atrbīvojums no soda. Pavadot cietumā atlikušo mūžu, viņš no pārējiem biedriem saņems sevis pastrādātajam atbilstošu sodu visdažādākajos veidos. Un būs pietiekami daudz laika apdomāt savu rīcību.

Un otrais faktors – ja viņš kādu ir nogalinājis, kurš mums, pārējem dod tiesības izdarīt to pašu ar viņu, pat, ja viņš ir smags noziedzinieks? Labi, tas tā kā būtu sekundārais iemesls. Jo principā, kādas viņam ir tiesības uz žēlastību, ja pats pastrādājis pilnīgu necilvēcību?

Tomēr te atkal jautājums no mana sarunbiedra puses – vai tādam būtu tiesības izvēlēties turpināt dzīvot ieslodzījumā vai izvēlēties tikt nošautam? Fakts arī, ka daudzi cietumā izdara vai vismaz mēģina izdarīt pašnāvības. Vai viņiem ir tiesības uz izvēli?

Mana atbilde ir – nē. Viņiem ir tiesības uz dzīvību, pat, ja viņi ir noziedzinieki. Tomēr tiesības uz dzīvību neatbrīvo viņus no pienākuma uzņemties atbildību par savu rīcību. Ja izdari noziegumu – uzņemies atbildību par sekām. Ja negribi uzņemties atbildību par sekām, respektīvi – saņemt sodu, neizdari noziegumu!

Vai pašnāvība ir cilvēktiesības? Tiesības lemt par savu dzīvi? Un vai aizliegums pašam no brīva prāta izbeigt savu dzīvi ir cilvēktiesību pārkāpums? Te nu jāsaka, ka es stipri apšaubu, vai cilvēkam, kurš pastrādājis smagu noziegumu, ir kaut kas vairāk par tiesībām palikt dzīvam. Tādam cilvēkam ir pienākums atbildēt par savas rīcības sekām un izciest sodu.

Tas laikam šim brīdim arī viss. Jo tēma izvērtās vēl plašāka, ka es vairs nespēju aprakstīt visas tās domas un secinājumus, kas šaudās manā galvā.

Bet galvenais secinājums ir tāds, ka nāvessods NAV sods. Tā ir atbrīvošana no atbildības uzņemšanās, kas ir katra cilvēka pienākums. Jo tiesības vienmēr iet komplektā ar pienākumiem.

Advertisements

Ir ko teikt? Atstāj savu komentāru!

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s