Šīrīta cīņa ar sevi

Domājams, ka es tāda ne vienīgā, kas nepēj gulēt, ja nākamajā dienā kaut kas vairāk vai mazāk svarīgs paredzēts. Nebija jau tā, ka nespētu pārstāt domāt par to, kas šodien paredzēts vai būtu pārāk sastresojusies vai pārāk sapriecājusies. Viekārši… Man katastrofāli nāca miegs līdz brīdim, kad nonācu gultā zem segas. Tad sākās apmēram 3 stundu gara vārtīšanās no vieniem sāniem uz otriem, jo gluži vienkārši nekādi nevarēju aizmigt. Rezultātā, gulēt šonakt tikai 3 stundas, mājās ir sasodīti auksti un pie tam jau pamodos ar galvassāpēm. Nu kur vēl labāk?Kad atvēru acis un sapratu, ka jāceļas, gandrīz jau paspēju sevi šodien norakstīt. Tomēr tad izdomāju, ka nepadošos bez cīņas.

Līdz pat brīdim, kad brokastoju, biju īgnuma kalngals, nezināju, kur sevi likt un ko ar sevi iesākt. Gribējās līdzcilvēkiem uzšņākt par katru sīkumu vai vēl labāk – vienkārši nedzirdēt nek, nevienu un nerunāt ne par ko. Tomēr tad es mazliet paskatījos uz sevi no malas – nu nelaimes čupa, skats pabriesmīgs. Kaut kas jādara. Es nedrīkstu šīm negatīvajām emocijām ņemt pārsvaru un sabojāt savu dienu.

Pirmā doma: vājprāts, cik auksti.

Satinos segā un nemaz negribu domāt par brīdi, kad nāksies iet ārā, aukstumā un sēsties aukstā mašīnā. Par laimi, man salonā vienmēr mētājas vilnas sega, ko uzsegt uz ledusaukstās, atsalušās ādas, ar ko apvilkti sēdekļi. Tie, kas mēģinājuši aukstā rītā apsēsties automašīnas ādas sēdeklī, zinās cik nepatīkami ir apsaldēt muguru un vietu, kurā mugura zaudē savu cienīgo nosaukumu.

Tomēr cīnos ar savu īgnumu par aukstumu ar domu, ka sega būs silta, auto ātri uzsilst un līdz brīdim, kad būšu tikusi līdz Rīgai, diena jau būs kļuvusi siltāka. Tā parasti ir. Tad kāpēc ”besīties”?

Otrā doma – vājprāts, cik maz gulēts.

Izberzēju acis un nodomāju – ka` varētu iet atpakaļ gultā un izgulēties. Tomēr tad atgādinu sev, ka gulēdama neko daudz nepanākšu un neizdarīšu. Nav tak` ne pirmā, ne pēdējā reize, kad kaut kur dodos pagulējusi vien dažas stundas. Un tādas dienas parasti izdodas. Ieslēdzu labu mūziku un cenšos ”pazust” pacilājošos progressive house ritmos…

Trešā doma – kādā sakarā es atkal pamostos ar galvassāpēm?

Vēl taču nesen kā biju uz tādu interesantu medicīnisku pārbaudi, kas saucas ”kompjūtertomogrāfija”, kurā manu galvu ”sašķērēja plāksnēs” ar rentgenstaru palīdzību, lai mēģinātu saprast, kāpēc man jau kopš pamatskolas laikiem tik bieži sāp galva. Tomēr neviens nekādu problēmu tā arī neatrada. LOR`s tik vien pateica, ka ir tādi cilvēki, kuriem gava mēdz sāpēt bez jebkādiem iemesliem. Laikam  es esmu no tiem cilvēkiem.

Agrāk biju kategoriski ”pret” pretsāpju zāļu lietošanu. Kad sāpēja galva – pacietos un gaidīju līdz pāries, ja vien nepienāca brīdis, kad vairs nevarēju izturēt, jo no galvassāpēm jau pat metās nelaba dūša. Tomēr LORs (tāds galvas dakteris) mani norāja un piekodināja atmest savu nostāju un, ja sāp galva – jādzer zāles. Viņa to skaidroja ar faktoru, ka galvassāpes pamadīgi ”dod” pa nervu sistēmu, kas ir ļoti nelāgi.

Tad nu šorīt mana brokastu sastāvdaļa bija arī pretsāpju līdzeklis.

Negatīvās emocijas ir ļoti nepastāvīga parādība…

…tādēļ būtu muļķīgi tām ļauties. Dusmas, aizkaitinājums, nomāktība u.c. negatīvās emocijas ir tik nepastāvīgas, ka tās parādās dažu mirkļu laikā un atkal pāriet pēc neilga brīža. Tās uzrodas un pazūd ārēju apstākļu rezultātā. Tās nav ne ar ko vērtīgas, tās nekam neder. To uzdevums ir vienkārši sabojāt dienu un pārbaudīt, cik ļoti ietekmējama es esmu. Es NEESMU ietekmējama. Tieši to es esmu stingri apņēmusies pierādīt tām dumjajām negatīvajām emocijām. Tās atnāk un aiziet. Tāpēc būtu muļķīgi rīkoties un runāt saskaņā ar tām. Mans aizkaitinājums ātri vien pazudīs. Bet skumjas, ko iespējams radīšu līdzcilvēkos, īgni atbildot vai tamlīdzīgi, saglabāsies ilgāk. Tāpēc katru reizi, kad man gribas atcirst kaut ko savu dusmu rezultātā, es cenšos paskatīties uz sevi no malas – nu lelle, kas lelle, kuru savā kontrolē tur un aiz aukliņām dancina tās nomācošās emocijas. Es NEESMU nekāda lelle. Pati esmu sava garastāvokļa noteicēja, pati esmu savu emociju kontrolētāja. Pati esmu par savu rīcību un vārdiem atbildīga.

Pozitīvās domāšanas rezultāts…

…ir tāds, ka uz dienas turpinājumu skatos ar pozitīvu skatu – viss ir labi. Viss būs labi. Šī ir pirmā manas atlikušās dzīves diena – es to neatdošu kaut kādām dusmām, aizkaitinājumam un naidam, kurš ātri vien pagaisīs.

Rezultāts ir tāds, ka rīta gaitā man ir palicis silti, galvassāpes ir atkāpušās un jūtos pat ļoti labi! Priecīgs satraukums… 🙂

Priecīgu un pozitīvu jums visiem atlikušo nedēļas daļu! 🙂