Kāda saule spīd, tādā jāsildās

Vakar bija visai interesanta diena. Tīri nejaušā kārtā mans ceļš krustojās ar svešinieci, no kuras ieguvu diezgan vērtīgu vielu pārdomām.

Pirmdienas rīts. Radās nepieciešamība aizvest vienu draugu uz Pļavniekiem pie zobārsta.

Sēžam uzgaidāmajā telpā, pļāpājam, gaidām, kad viņam vajadzēs iet iekšā pie zobu daktera, un stomatoloģijas klīnikā ienāk īsa auguma, sirma sieviņa ļoti glītā apģērbā un ar ļoti labsirdīgu seju. Viņa pamazām noģērbj virsdrēbes, bet mēs ar N-Jay turpinām pļāpāt par to, cik gan tas ir dīvaini, ka viņš pirmo reizi saņēmies atnākt pie zobārsta vēl tad, kamēr zobs nav sācis neizturami sāpēt 😀 Vecā sieviņa mums atvainojas, ka iejaukusies sarunā un ar smaidu sejā dod padomu, ka savi zobi ļoti jāsaudzē, lai vecumdienās tie nesagādātu milzu problēmas.

Tā nu arī sākās mūsu saruna, vārds pa vārdam, līdz N-Jay iegāja ”moku kambarī”, bet es paliku sēžam ar kundzīti.

Saruna nonāca līdz tam, ka viņa atklāja, ka 15 gadus savas dzīves pavadījusi Sibīrijā, tikusi izsūtīta astoņu gadu vecumā kopā ar māti un vēl māsām. Vēl pavisam nesen viņai bijis palūgts kādā vidusskolā atnākt uz vēstures stundu, lai atbildētu uz vidusskolnieku jautājumiem.

Kāda meitene uzdevusi jautājumu: ”Kā jūs to visu izturējāt?

Tad nu vecā sieviņa, kurai drīz apritēs veseli 80 gadi, man pateica atziņu, par kuru labāku reti kad esmu dzirdējusi.

Viņas māte visiem saviem bērniem bija ieaudzinājusi moto:

”Kāda saule spīd, tādā jāsildās. Tas arī ir vienīgais veids kā izdzīvot smagā situācijā”

Šeit man jau sanāks vilkt paralēles ar vienu no saviem iepriekšējiem rakstiem – ”Visu cilvēka problēmu sakne – Salīdzināšana” (spied uz nosaukuma, ja gribi izlasīt). Jeb šoreiz es to varētu arī saukt par ”Cilvēkam nekad nav gana”.

Dzīvē ir pietiekami daudz situāciju, kad mums vienkārši ir jāspēj pieņemt situācijas, lietas, cilvēkus. ”Samierināties” skan diezgan depresīvi un tas gluži arī nav tas, kas nepieciešams, lai justos labi vienmēr un visur.

Cilvēks nemitīgi salīdzina sevi ar citiem, savu auto ar kaimiņu auto, savu dzīvokli ar kāda paziņas dzīvokli, savu sievu vai vīru ar bārā satikto ”svaigo gaļu”, savus bērnus ar citiem bērniem, savu darbu ar citām profesijām utt. Salīdzināt, salīdzināt, salīdzināt. Tā cilvēkam ir kā slimība, no kuras, tā vien šķiet, nekādi neizdodas atbrīvoties jau paaudžu paaudzēs. Un vēl trakāk – cilvēks vienmēr grib vairāk, vairāk, vairāk, lai cik daudz viņam arī būtu.

Tāpēc pārāk bieži sanāk, ka mēs nesildāmies tajā saulē, kas spīd, jo tā mums nepatīk. Un speciāli, it kā par spīti, nolienam ēnā, lai sagaidītu ”labāku sauli”. Bet lieta ir tāda, ka saulei no tā nebūs nekāds sliktums un arī citādāka viņa uz sitiena nekļūs. Viņa jau nebūs tā, kam būs tumšs un auksti. Tas ir cilvēks, kurš pats apzināti nolien aukstā, tumšā ēnā, tikai tāpēc, ka viņam nepatīk šodien spīdošā saule.

Runa principā ir par nespēšanu pieņemt esošo situāciju, lai vai kāda tā būtu, tādējādi sagādājot problēmas lielākoties pašam sev un nereti arī visiem apkārtējiem.

Te jāpiemin arī tas, ko es vienmēr skandinu par pozitīvo domāšanu. Situācijas pieņemšana vienmēr saistās ar pozitīvo domāšanu un mēģinājumiem jebkur atrast kaut ko, par ko priecāties un būt pateicīgiem.

Ja tev darbā nepatīk priekšnieks – pieņem viņu tāds, kāds ir. Necenties ”iespringt” uz to ko un kā viņš pasaka, ko un kā dara. Tev ir savs darbs darāms (priecājies, ka ir darbs, jo tas tev nodrošina pārtiku un jumtu virs galvas) – dari to pēc labākās sirdsapziņas un vienkārši pieņem to, ka tu savu priekšnieku neizmainīsi, pārstāj par to ”cepties”!

Tas pats attiecas uz skolotājiem skolā. Gadās ne tik forši skolotāji, ar kuriem nu nekādi nav iespējams cilvēcīgi saprasties. Bet kāda tev daļa gar skolotāja personību vai raksturu? Viņš nolasa tev lekciju, tu saņem/pieraksti/uzsūc sev nepieciešamo informāciju, nokārto darbus un miers! Viss! Nepāraudzināsim mēs citus cilvēkus. Varam vienīgi censties paši sevi pāraudzināt. Tad ko dos pusstundu garā ”cepšanās” pēc lekcijām par to, cik pasniedzējs nejauks. Uztver viņu tāpat kā visus pārējos – kā vienkārši cilvēku, kurš tur pilda savus pienākumus. Tāpat kā tu esi vienkārši viens no tūkstoš studentiem.

Sabiedriskais transports kavējas? Par to nevajag ”besīties”. Ja tu kavē kaut ko tiešām svarīgu, tad varbūt vajadzēja padomāt par variantu braukt ar kādu transportu, kurš izbrauc ātrāk. Būtu bijis uz vietas mazliet ātrāk, bet labāk pagaidīt, nekā nokavēt, vai ne? Tātad – no vienas puses pats vainīgs. Bet ja reiz ir sanācis tā, kā sanācis – ar savu dusmošanos tu autobusu/trolejbusu/vilcienu vai jebkuru citu transportu ātrāk nesasauksi. Tā tu tikai sabojāsi sev garastāvokli. Tu tur neko neizmainīsi. Tāpēc labāk pārstāj par to domāt. Cikos ieradīsies, tikos arī ieradīsies. Pat, ja nokavēsi un pazaudēsi kādu iespēju, tad der atcerēties arī to, ka visam, kas notiek, ir savi iemesli. Un tieši tie iemesli saliek visu pa plauktiņiem agri vai vēlu, un tici vai nē – uz labu, pat ja no attiecīgajā brīdī tā nešķiet. Nepaspēji uz darba interviju? Pieņem domu, ka pilnīgi iespējams, ”nebija lemts”, jo drošvien ”kāds” tevi pasargāja no darba, kurš tevi pāris mēnešu laikā būtu fiziski un garīgi ”izsūcis sausu”, vai varbūt tā darba dēļ tu būtu nonācis kaut kādās nepatikšanās… Jo ”tāpat vien” nekad nekas nenotiek 🙂 Tev vienkārši jāiemācās to -pieņemt- ar pozitīvu attieksmi.

Atceros kā bērnībā es ļoti gribēju vienu rotaļlietu no vietējā veikala. Nu ļoti gribēju. Naudas mums nekad nebija pārāk daudz, tāpēc es necentos dīkt mammai kāroto rotaļlietu, jo vienkārši apzinājos, ka mēs to visticamāk nevaram atļauties. Tomēr uz vārda dienu mamma tomēr man nopirka rotaļlietu! Lielu, skaistu, jauku, bet… Tā nebija tā, kuru biju tik ļoti gribējusi.

Atceros kā pirmajā brīdī izjutu nelielu vilšanos uz pāris sekundēm. Tomēr, izsaiņojusi dāvanu, paskatījos māmiņas priecīgajā sejā un atplauku smaidā – paskatījos vēlreiz uz to lielo, mīksto, pūkaino zvēru, ar lielajām, labsirdīgajām acīm un tajā pašā momentā pēkšņi šis mīlīgais dzīvnieks man asociējās ar to, cik mamma smagi strādājusi, lai nopelnītu mums naudiņu. Asociējās ar to, ar kādu prieku viņa bija atlicinājusi naudiņu un nopirkusi šo rotaļlietu, lai mani iepriecinātu, cik nu tas bija viņas spēkos. Un pēkšņi šis lielais, pūkainais zvērs man bija simtreiz mīļāks par pilnīgi visām pārējām rotaļlietām un iepriekš kārotā manta no prāta pagaisa.

Šis zvēriņš bija no māmiņas. No sirds dāvināts. Un man pat prātā neienāca žēloties par to, ka gribēju ko citu, vai atteikties no dāvanas vispār, sak` ja nav tas, ko gribēju, lai nav vispār. Varbūt es tāda jau piedzimu, vai varbūt vienkārši mamma mani audzināja par labu cilvēku.

Galvenā doma ir tāda – mums vienkārši jāiemācās vienreiz un par visām reizēm – pieņemt situācijas, kurās mēs neko nevaram mainīt, pārstāt domāt par to ”kā būtu ja būtu” vai ”kā būtu varējis būt” – jābeidz salīdzināt vēlamo ar esošo!!! Jābeidz niknoties par to, ka nav tā, kā gribējām, un jāsāk meklēt lietas, par kurām varam priecāties un būt pateicīgiem.

Ja spīd saule – ej ārā un sildies! Neskaties uz to, ka Tev saules krāsa vai novietojums debesīs neiet pie sirds. Izbaudi siltumu. Nelien ēnā, tas sauli neizmainīs. Ņem to, ko dzīve tev dod, nevis paliec vispār bešā, tikai tāpēc, ka biji par lepnu, lai pieņemtu iespējas tikai tāpēc, ka gribēji kaut ko citu. Tādējādi tu nodari pāri pats sev un daudzos gadījumos – arī cilvēkiem, kam tu esi svarīgs.

Pieņem – nesalīdzini – neniknojies – priecājies = priecīgas un mierīgas ikdienas zelta formula 🙂

Advertisements

Ir ko teikt? Atstāj savu komentāru!

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s