”Es eju visur tur, kur tu ņem mani līdzi un atnāku vienmēr, kad tu mani sauc”

Savādi… Šķiet, ka nupat tikai aizvēru acis, lai laistos miegā. Bet ir jau rīts. Un nesaprotu kā varēju palaist garām to laika periodu, kad pamodos, izkāpu no gultas un nokāpu lejā pa kāpnēm, lai nomazgātu seju ar remdenu ūdeni. Tas kaut kā nemanāmi paslīdējis garām manai uzmanībai. Jūtos mazliet kā no laivas, aukstā ūdenī iesviesta, jo vēl neesmu gatava uzsākt jaunu dienu. Bet šķiet, ka šodien ierastie darbi izpaliks…

Satinos ciešāk savā siltajā mētelī – vējš pārāk nežēlīgs šodien.

Pa kuru laiku attapos ārā un ko šeit daru, joprojām īsti nezinu. Šķiet, ka kādu gaidu. Tepat vien vecās pilsdrupas. Pasperu pāris soļus uz priekšu, piešķiebju galvu un vērojot vecās, iespaidīgās pils paliekas, pie sevis nodomāju, cik gan ļoti visu izbojā mūsdienu modernā renovācija, kas aizņem jau gandrīz pusi ēkas. Ceļš uz to ved no kalna lejā, tūlīt pēc tam atkal stāvā kalnā augšā. Šķiet, ka vēl vakar te pēdējoreiz gāju. Tik atšķirība tāda, ka nebiju viena, kā šobrīd.

Vaigi piesārtuši, nezinu vai tas no vēsā vēja, vai no kāpšanas diezgan stāvajā kalnā. Dziļa ieelpa.

Tu kavē,” viņš pasniedz man koši sārtu kļavas lapu un pasmaida.

Es zinu… Man…” apklustu pusvārdā, jo saprotu, ka īsti neatceros, kas mani bija aizkavējis. Piere saraucas nelielās krunkās.

Tas nekas! Man jau vairs īsti nekur nav jāsteidzas,” viņš paceļ vēl kādu lapu un pasviež to gaisā, vērodams, kā vējš to aiznes upes virzienā.

Es atspiežos pret milzīga, veca koka stumbru un mēģinu saprast, ko no visa tā, kas skan manā galvā, teikt skaļi. Cik liela daļa no tā vispār ir patiesa? Pēkšņi man šķiet, ka es dzirdu balsis. Pēkšņi es izdzirdu kā viņa balss manā galvā čukst ”Tu taču apsolīji… Kāpēc tu padevies… Kāpēc tu pieļāvi…. Es paskatos uz viņu un pārliecinos, ka tas bija izskanējis tikai manā galvā – viņš lūkojas uz mani un smaida.

Tu tiešām tā domā? mēģinu vēlreiz pārliecināties, ka tās tikai manas iedomas, jo kā gan citādi viņa balss manā prātā varēja izklausīties tik patiesa un reāla?

Nē! Tā esi tu, kas to ieņēmusi galvā,‘ viņš atbild un pakāpjas uz nogāzes pusi. Tajā brīdī fakts, ka viņš spēj sadzirdēt to, kas skan manā prātā, likās pilnīgi normāla parādība, nekas pārdabisks.

Viņš sper soli vēl uz nogāzes pusi, upes virzienā un pazūd kaut kur aiz garajiem zāles stiebriem.

Es atkal biju viena un tas mani bija izbiedējis. Kājas periodiski pinās zāles stiebros un smilgās, elpa mazliet aizraujas… Esmu nogurusi. Bet turpinu meklēt ceļu turp, kur pēdējo reizi viņu redzēju. Šaura taka lejup pa stāvo nogāzi mani atved pie pašas upes. Pietupstos  lai pataustītu ūdeni. Tas šķiet tik pat silts, kā toreiz vasarā, kad te sēdējām uz tiem lielajiem akmens bluķiem. Un mani nepavisam nepārsteidz šis fakts, neskatoties uz to, ka ir jau oktobris. Savādi…

Savācu plaukstā vairākus mazus akmentiņus. Izdzirdu skaņu, kas raksturīga ūdenī krītošam akmenim, paskatos plaukstā – tur joprojām visi manis salasītie akmentiņi, neviena paša netrūkst. Ja nu es kļūdos? Ja nu tur bija vairāk? Sabīstos, ka pati sevi vairs nesaprotu.

Kurš aizmetīs tālāk?” viņš stāv tepat blakus un iesmejas, iemetis kādu nelielu akmentiņu pašā upes vidū.

Tu atkal pazudi. Tu vienmēr pazūdi. Un atkal uzrodies. Atkal aizej un atkal nāc atpakaļ…” es pieceļos kājās, sabāžu rokas kabatās un mazliet saraujos no aukstuma. Bet tuvāk viņam neeju.

Es nekur nepazūdu. Es aizeju tad, kad tu mani sūti prom un atgriežos, kad tu mani sauc…‘ viņš rāmi atbild.

Es… Nesūtu tevi prom…” man aptrūkstas vārdi, jo ļoti labi zinu, ka nesaku patiesību. Pieklustu, jo ļoti labi zinu, ka tik pat bieži, cik atvados, tik pat bieži saucu atpakaļ. Vai tas kādreiz beigsies? Šī skriešana kā vāverei ritenī. Šurpu turpu, prom un atpakaļ…’ es noplātu rokas bezspēcībā.

Es eju visur tur, kur tu ņem mani līdzi un atnāku vienmēr, kad tu mani sauc,‘ viņš paskatījās uz mani ar savām spožajām, labestīgajām acīm. Es noduru galvu, jo saprotu, ka viņam taisnība.

Vai man vajadzētu pārstāt sūtīt viņu prom? Atvadas nav mana stiprā puse. Pagājis jau tik ilgs laiks, bet es joprojām neesmu iemācījusies atvadīties. Vai šis apburtais loks nāk par labu, vai par sliktu?

Neņem to visu līdzi. Atstāj. Lai paliek.” sajūtu kādu draudzīgu roku uz pleca.

Nolieku zemē, blakus akmenim balto, aprasojušo ziedu un pakratu galvu: ”Es nezinu vai vispār to māku. Pārāk ilgi tas bijis kopā ar mani ik uz soļa”. Pēkšņi šķiet, ka atkal pagājuši vairāki gadi. Asaras nebirst. Nekāda dramatisma. Tik vien kā mazliet, mazlietiņ duroša sāpe ik pa brītiņam, kā jau pierasts. Paveros uz koku galotnēm.

Kad atkal paskatos uz priekšu, atrodos jau atkal citur. Pilsēta. Liela, haotiska, tomēr skaista. Cilvēki traucas man garām vēja ātrumā. Kāds vīrietis uzvalkā, ar melnu portfeli, skaļi diktē instrukcijas telefona klausulē kādam citam… Uz soliņa pāris vecas sieviņas jautri tērzēdamas pie rokas tur mazbērnu pārīti… Jauniešu bariņš gandrīz nogāž mani no kājām… Iela pilna cilvēku. Šķiet, ka viņi mani neredz. Man garām paiet bariņš jaunu sieviešu košās drēbēs, visas kā viena koncentrējušās uz kādu skumīga paskata meiteni viņu vidū. ”Pārstāj sevi vainot, tu tur neko nevarēji izdarīt, viņš…” balsis pieklust attālinoties no manis.

Pārstāj sevi vainot...” skan klusām, bet uzmācīgi, nepārtraukti. Visdažādākās cilvēku balsis man visapkārt. Meklēju ko pazīstamu, bet tā arī neatrodu. Cenšos saklausīt kādus konkrētus vārdus, bet nesaprotu. Dažnedažādākie skati peld man gar acīm neticamā ātrumā tā, ka nepaspēju ar vārdiem nosaukt vienu, kad to nomaina jau nākamais.

Pilsdrupas… Vecpilsēta… auksti, bet salūts skaists… silta plauksta cieši saņēmusi manējo… uz bruģa izlijis šampanietis… Tās čīkstošās durvis… mēdza vienmēr iestrēgt… Upe… vecā lauku māja… tur ziemā vienmēr ļoti auksts… Aukstāks kā citur… neomulīgi… Centra lielais puķudārzs… mašīnas rūkoņa… prom… aizbēgt uz kādu laiku… divatā… ”Atbrauksi?”… nē… nevaru… daudz darāmā… Uzrakstīšu… jā, to gan var… Nebrauc uz turieni!… viņš tiešām brauks?… viens?… ”Brauc tu arī”… neprāta darbs… nē… ”Atnāksi”?… Jā. Tiklīdz tu būsi atpakaļ, es atnākšu… Nē… Viņš aizsūtīs mani prom… Nē… Nebraukšu… Pagaidīšu… Pagaidīšu… Pagaidīšu… vienmēr jau var pagaidīt…

Es paskatos vēlreiz uz balto, aprasojušo ziedu uz zemes un ar pirkstu galiem noglāstu akmenī kaltu fotogrāfiju. Pār vaigiem atkal pēc seniem laikiem norit pāris asaras…

…un es pamostos.

Advertisements

One thought on “”Es eju visur tur, kur tu ņem mani līdzi un atnāku vienmēr, kad tu mani sauc”

  1. man arii meedz shaadi sapnji uzmaakties pa retam, bet taisniiba, jaabeidz sevi vainot, tas neko nedos jo laiku jau atpakalj nepagrieziis..! taadas lietas mums seko, bet varbuut tas nemaz nav tik slikti…! 🙂

Ir ko teikt? Atstāj savu komentāru!

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s