Kārtējais pierādījums tam, ka mums jāspēj ieklausīties savās priekšnojautās un paklausīt tām, lai izvairītos no nepatikšanām vai pat nelaimēm.

Neieslīgšu garos ievados, jo šī gan nebūs nekāda lielā filozofija. Lai gan – kļūdos. Sanāks gan filozofija. Bet par to vēlāk. Vispirms par to, kas ar mani notika vakar vakarā, kas lika man aizdomāties par to, cik svarīgi ir ieklausīties savās iekšējās sajūtās un paklausīt tām.

Kad CSDD tehniskās apskates inspektors, pabeidzis pētīt manu Mitsu, skaļi un skaidri paziņoja ”Viss kārtībā!”, no priekiem iekliedzos. BEIDZOT! Gandrīz 2 mēnešus vadāju mašīnu uz servisu, atstāju tur vājprātīgu naudas summu, bet jēgas nekādas. Līdz beidzot savu auto uzticēju pazīstamiem mehāniķiem Rīgā, kas man 4 dienu laikā saveda kārtībā visu, ko dažs labs cits nevarēja izdarīt mēneša laikā. Bet ne par to es gribēju runāt.

Par cik skaista, jauna tehniskās apskates uzlīme nu rotā stiklu, izdomāju, ka tas kaut kā jāatzīmē, pat, ja tīri simboliski. Izdomāju, ka jāaizbrauc uz Brīvkalniem, uz manu iemīļoto ezeru. Paķēru līdzi čipsus, foršu kompanjonu, dvieli un devāmies ceļā vēlu vakarā. It kā jau normāli cilvēki brauc uz ezeru dienas karstumā, bet tas nekas – 22:00 vakarā arī der, ja nupat izieta tehniskā apskate un, pēc nedēļu ilgas sēdēšanas vieuviet, ļoti, ļoti, ļoti gribas kaut kur braukt 😀

Biju netālu aiz Salu tilta, izbraucu Mūkusalas apli, kad pēkšņi mans sabiedrotais man palūdz apstāties ceļa malā uz pāris minūtēm. Es gandrīz jau gribēju teikt, ka šeit pārāk publiska vieta ”zaļajai pieturai”, bet pēc brīža sapratu, ka šis nav tas gadījums. To, ka viņam ir spēcīgi attīstīta priekšnojauta par dažādām situācijām, es zināju arī pirms tam, tomēr nebiju to pieredzējusi pati. Es apstājos turpat, sabiedriskā transporta pieturā, ieslēdzu avārijas signālus un atgādināju savam kompanjonam, ka te tā gluži stāvēt es gan nevaru. Gribēju tak zināt iemeslu, kāpēc mēs te esam apstājušies. Viņš man neko nepaskaidroja, tikai atkārtoja, lai mēs vienkārši pasēžam pāris minūtes, kad turpināsim braukt, viņš paskaidrošot.

Pagāja apmēram pāris minūtes, un mēs turpinājām ceļu. Es smējos, jo man tas likās kā joks, joprojām nevarēju saprast, kāpēc tāda ākstīšanās. Viņš tikai atbildēja, ka tagad viss esot kārtībā, ”mēs esam izjaukuši to, kam vajadzēja notikt, lai vai kas tas būtu.”

Es joprojām īsti nesapratu. Viņš sāka stāstīt, ka šī bija no tām reizēm, kad viņš vienkārši jūt, ka briest kaut kas nelabs. Un šī sajūta kļuva spēcīgāka ar katru brīdi, kad braucu uz priekšu. Šīs viņa priekšnojautas vienmēr piepildās. Pati klāt neesmu bijusi, bet zinu, ka piepildās. Tāpēc nebija tā, ka neticēju. Ticēju, bet nodomāju – ”kāda gan starpība, 3 minūtes”.

Es pa 3 joslu šoseju braucot, vienmēr izvēlos vidējo joslu. Gan tāpēc, lai labo atstātu gliemežiem, kreiso reaktīvajiem lidotājiem, bet pati mierīgi uz saviem 90km/h brauktu pa vidējo; gan arī tāpēc, ka, ja nu kāds zvērs izdomā lēkt uz ceļa, ir vairāk laika pamanīt, noreaģēt un ir, kur likties, tā teikt. Tieši tas pats attiecas uz Jūrmalas šoseju. So far, so good. Viss kārtībā. Nodomāju – būs mazliet kļūdījusies mana kompanjona sliktā priekšnojauta. Apgriezos braukšanai pretējā virzienā, lai aiz kafejnīcas ”Vērdiņš” nogrieztos pa labi. Bet līdz turienei vēl bija tāds gabaliņš ko pabraukt uz priekšu, pēc tam, kad apgriezos. Braucot tālāk, redzu, ka mašīnas masveidā bremzē, pa abām pusēm kaut ko apbrauc, līdz redzu – uz ceļa sarkanais avārijas trijstūris.

Samazinu ātrumu līdz apmēram 30km/h un tuvojos garām, ogļu melnām bremzēšanas ”sliedēm”. Daļēji labajā joslā uz asfalta guļ makana, beigta stirna, bet manā vidējā joslā – samīcīts auto, no kura izkāpusi raudoša sieviete, izlikusi trijstūri un nu zvana attiecīgajiem dienestiem.

2-3 minūtes. Pirms apmēram tik ilga laika vidējā joslā tā mašīna samīcījās ar to lielo dzīvnieku. 2-3 minūtes. Apmēram tik ilgu laiku es aizkavējos savā plānotajā maršrutā.

Jā, tik pat labi, tas varēja nenotikt tieši ar mani, par spīti tam, ka es būtu bijusi tieši tajā vietā un tieši tajā laikā. Varbūt man būtu noveicies. Bet morāle, ko es beidzot saprotu, ir tāda, ka mans vakar vakara sabiedrotais nav gaišreģis, pat ja jums šķiet, ka tas ir tas, ko es ar šo savu rakstu gribēju pateikt, viņš vienkārši māk un dara to, ko mēs, lielākā daļa cilvēku, nemākam un/vai nedarām – atšifrēt ziņojumus, ko mums sūta mūsu zemapziņa, un paklausīt tiem. Šajā gadījumā – viņš spēja laikā ”saklausīt” to, ka vajag mazliet apstāties un pagaidīt. Un mēs veiksmīgi izvairījāmies no pamatīgas avārijas, kas manu, nupat tehnisko skati izgājušo mašīnu, visticamāk, būtu aizsūtījusi uz ”citiem medību laukiem”.

Ja tā padomā, man, tāpat kā, pieļauju, ikvienam no jums, pirms kaut kādām ķezām, gandrīz vienmēr ir bijusi sajūta ”varbūt nevajag tur braukt’‘, ”kaut kā ļoti negribas iet uz turieni”, ”man sajūta, ka tas īsti labi nebeigsies” vai vienkārši jebkura sajūta, ka nevajag darīt to, ko tu esi nodomājis. Ja tu to ignorē – viss saiet dēlī.

Pieņemsim, ka tev ceturtdienas vakarā bijis plānots paliels ”tusiņš”, kuru tu it kā gaidīji jau ilgu laiku, bet pēkšņi, ceturtdien no rīta, pa dienu vai pirms paša pasākuma sāk rasties aizdoma, ka ”tur nebūs, ko darīt”, ”tur drošvien būs kaut kādi cilvēki, ar kuriem es galīgi negribu pavadīt laiku”, ”kurš normāls cilvēks ballējas ceturtdienā, pirms darbadienas, varbūt labāk palikt mājās” un tamlīdzīgas domas. Bet tu savā prātā tās visas atspēko ar to, ka ”vienkārši nerunāšu ar tiem cilvēkiem, ko negribu redzēt”’, ”gan jau kaut ko atradīšu, ko darīt”, ”kad būs vairāk iedzerts, tad gan jau būs jautri”, vai ”nav jau ne pirmā, ne pēdējā reize, kad iešu uz darbu paģirains un neizgulējies”, ignorējot savas sajūtas. Rezultātā ballīte izvēršas pavisam nejauka, iespējams, tu pilnīgi sadzēries piezvani vai uzraksti ne tam, kam vajag, varbūt kādam ”uzkāp uz nerva” un dabū pa ”šnobeli” tā kārtīgi, varbūt vēl kaut kas cits. Šis ir tikai tāds diezgan sekls piemērs, bet doma skaidra.

Pagājušā gada rudenī, pēcpusdienā, man piezvanīja pāris paziņas un pasauca uz Rīgu. Nodomāju – nu kāpēc ne, paķeršu pie reizes vienu riepu, ko aizvest uz servisu salabot pārdurto caurumu. Tomēr, kad sāku taisīties, man radās uzmācīga sajūta, ka nevajag braukt. ”Ir jau vēls”, ”vajadzētu braukt darbadienas rītā, nevis pēcpusdienā”, ”mašīna nav īsti sagatavota braukšanai” kā arī citas domas un vienkārši sajūta – ”nevajag”.

Bet par spīti tam, es ignorēju to sajūtu, un devos ceļā. Jo tālāk braucu, jo spēcīgāka kļuva sajūta, ka kaut kas nebūs labi. Tomēr es pasmējos pati par savām nepamatotajām bažām un vienkārši braucu tālāk. Līdz brīdim, kad atskanēja blīkšķis, mašīna sāka drebēt, kā pa veļas dēli braukdama, un mani rāva uz grāvja pusi. Man paveicās, ka es šādās situācijās spēju saglabāt vēsu prātu, nekrist panikā un joprojām domāt loģiski. Ar visu spēku turēju stūri, lai neielidotu grāvī un mēģināju apturēt auto. Izkāpu ārā un ieraudzīju savu priekšējo, pārsprāgušo riepu. Tas vēl nebūtu tik briesmīgi. Tomēr, ņemot vērā, ka es tolaik vairāk braukāju ar otru auto, un Mitsu bija tikai nesen iegādāts, tajā nebija ielikts ne avārijas trijstūris, ne pacēlājs, ne atslēga, ar ko noskrūvēt un nomainīt rezerves riteni. Tātad – man bija rezerves ritenis, bet pilnīgi nekādu līdzekļu, lai to nomainītu. Stāvēju šosejas malā, starp Ķekavu un Baložiem, neviena mašīna nestājās apmēram pusstundu. Atceros, ka toreiz vēl laikam ”draugos” rakstīju, ka laikam mums nav vīriešu Latvijā, jo meitene viena pati ar cauru riepu šosejas malā var nostāvēt pusstundu, bet neviens pat neiedomāsies apstāties.

Mašīna īsti nav sagatavota braukšanai”, bija viena no domām, kas manā galvā uzpeldēja pirms došanās ceļā. Tobrīd nodomāju – nu kā, ”nav īsti sagatavota”, kas tad tur var būt gatavojams, auto tehniskā kārtībā, degviela bākā ir, braucam tik! Un pavisam aizmirsu, ka pirms pāris dienām mamma vēl man bija atgādinājusi pārlikt visus ”instrumentus” no vienas mašīnas otrā, ja gribu ar to kaut kur braukt. Tikai stāvot šosejas malā, sapratu, ka ”sagatavot” nozīmēja – ielikt mašīnā kaut vai tik daudz, lai varētu nomainīt riteni un nedabūt sodu par stāvēšanu aiz nepārtrauktās līnijas bez avārijas trijstūra. Labi, vismaz sodu nedabūju. Bet tikai pēc apmēram pusstundas pie manis apstājās mašīna ar diviem labsirdīgiem, paveciem opīšiem, kas labprāt izkrāmēja no sava bagāžnieka visus instrumentus, nomainīja man riteni un novēlēja veiksmīgu ceļu.

Te nu lūk ir – mūsu priekšnojautu spēks. Ja mēs spētu laicīgi saklausīt to, ko mūsu zemapziņa,gars,dvēsele, sauc kā gribi, mēģina mums pavēstīt, kā arī – paklausīt tam, esmu pārliecināta, ka mums izdotos izvairīties no ļoti daudz nepatīkamām situācijām, vai pat no kādas nelaimes.

Līdzīgi priekšnojautām – tāpat ir arī ar ”zīmēm”, kas mums tiek dotas, ja nu gadījumā tiešām esam stūrgalvīgi aunapieres un nedzirdam padomus domu veidā. Piemēra pēc varu pastāstīt par diviem personīgajiem atgadījumiem.

Pirmais notika vēl tad, kad dzīvoju Romā. Decembrī ar draudzeni bijām Florencē, braucām ar manu darba auto, jo tas sanāca lētāk un neapšaubāmi ērtāk. Brauciens izdevās lielisks. Tāpēc izlēmām, ka pavasarī gribam tieši tādā pašā veidā braukt uz Neapoli. Plānojām braucienu, bijām priecīgas, tomēr arī toreiz man īsti nebija gribēšanas braukt. Vai pareizāk sakot – viņa pārgāja. Galvā radās visas tipiskās domas par to, ka kaut kas nav kā vajag, un labāk braucienu pārcelt vai atlikt pavisam. Tomēr draudzene bija traki priecīga par to ideju un divi no maniem Romas draugiem – amerikāņi Teilors un Maika, par kuriem iepriekš biju rakstījusi, arī labprāt bija piekrituši doties kopā ar mums, tāpēc neredzēju iemeslu viņus visus trīs apbēdināt un atteikties no braukšanas, jo tieši no manis viss bija atkarīgs, kā nekā – auto bija man, nevis viņiem, un es biju vienīgā ar vadītāja apliecību.

Tāpēc es izlēmu – nē, es tomēr braukšu. Bet tad, pēkšņi, maniem priekšniekiem kaut kas uznāca un viņi pateica, ka ar darba auto braukt nevaru, esot pārāk bīstami. Man tas likās šausmīgi dīvaini, jo Neapole no Romas bija mazāk kā 300km attālumā, kamēr Florence, kur bijām ar manu darba auto, atradās vairāk kā 300km attālumā, biju pirms tam pierādījusi, ka man var uzticēt auto. Tomēr kaut kāda mistiska iemesla dēļ man tomēr neļāva braukt ar auto uz Neapoli. Kāpēc – viņi tā arī nevarēja paskaidrot.

Lieki teikt, ka pārējie bija sarūgtināti, Maika un Teilors izlēma braukt ar vilcienu un aicināja mūs ar Karīnu līdzi, bet es atteicos – mani kaut kā pārņēma doma – ja izjuka, tātad nebija lemts. Un labi vien ir. Jo abi puiši no brauciena atgriezās bez mobilajiem telefoniem, bez dzīvokļu atslēgām, bez naudas makiem un citām svarīgām lietām – tika apzagti.

Otrs atgadījums bija pavisam nesen, jūlija sākumā. Uzrakstīju kādu garu un atklātu vēstuli cilvēkam, ar kuru man bija palikuši ”nenokārtoti rēķini”, saņēmu arī pozitīvu atbildi un beidzot bija sajūta, ka viss ir nokārtots, nekas nav palicis nepateikts un netiek glabātas naidīgas sajūtas. Mēs gan vienojāmies, ka komunikāciju neturpināsim. Gluži vienkārši tāpēc, ka, fakts, ka esam aprakuši ”kara cirvi”, nenozīmē, ka varēsim būt draugi. Tomēr tās pāris vēstules, viena no manas puses, otra no otra cilvēka puses, izvērtās tiešām pozitīvas, tāpēc, par spīti sajūtai, ka nevajag vairs neko rakstīt vēlreiz atpakaļ, es tomēr nospiedu ”atbildēt” un uzrakstīju (pozitīvas) lietas, par kurām man bija  pamatīga nojausma, ka tām jāpaliek pie manis. Ilgi sēdēju un domāju – sūtīt vai nesūtīt, šaubas bija milzīgas. Tomēr es aizžmiedzu acis un nospiedu ”Nosūtīt”.

Parasti pēc jebkura e-pasta nosūtīšanas, es pārbaudu nosūtītajās vēstulēs, vai ziņa ir piegādāta. Arī šoreiz. Tomēr tās tur nebija. Nodomāju – nu nekas, ”gmail” vienmēr saglabā melnrakstus katrai vēstulei, kuru iesāc rakstīt. Pārbaudu ”melnrakstus” – arī tur nav! Tāds gadījums, teikšu godīgi, man bija pirmo reizi pa visiem vairāk vai mazāk 10 gadiem, kopš sāku lietot tādu lietu kā e-pasts – kad vēstule nenosūtās un arī melnraksts nesaglabājas. Lielākā daļa teiktu – ar ”tehniku” visādi gadās. Turpiniet tā domāt, mans mērķis nav nevienu pārliecināt.

Nosmējos par šādu joku, atvēru saņemto vēstuli no otra cilvēka, vēlreiz spiedu ”atbildēt” un sāku rakstīt teikumu: ”Zini, smieklīgi, es nupat Tev uzrakstīju vēl vienu garu atbildi, bet tā nenosūtījās un melnraksts arī nesaglabājās…” un tieši tad es kārtējo reizi pieķēru sevi pie domas, ka nekas nenotiek vienkārši tāpat. Viss notiek ar savu iemeslu. Secinājums bija viens – lai vai kā es būtu gribējusi kaut ko pateikt, tai vēstulei nebija jātiek nosūtītai un manam sakāmajam bija jāpaliek pie manis. Un šodien es ļoti labi saprotu, ka tā tiešām bija labāk. Tāpat kā es zinu, ka, ja es nebūtu braukusi uz Rīgu tajā dienā, bet pagaidījusi līdz  nākamajai, es būtu pārlikusi instrumentus no vienas mašīnas otrā un būtu varējusi nomainīt rezerves riteni bez stāvēšanas šosejas malā pusstundu. Kā arī, ja būtu aizbraukusi uz to Neapoli par spīti visam, būtu palikusi bez maka, tiesībām un naudas vai vēl trakāk – bez sava darba auto.

Jebkas, ko mēs izdarām, pat sīkākās lietas – ir pirmais posms ķēdes reakcijai, kas vienmēr pie kaut kā novedīs. Ja pie kaut kā laba – mūs kaut kas ”triec” to izdarīt, neliekot pilnīgi nekādus šķēršļus. Ja pie kaut kā slikta – ticiet vai ne, mēs tiekam par to brīdināti un mūs cenšas no tā pasargāt. Mums tikai jāļauj tikt brīdinātiem un pasargātiem.

Advertisements

One thought on “Kārtējais pierādījums tam, ka mums jāspēj ieklausīties savās priekšnojautās un paklausīt tām, lai izvairītos no nepatikšanām vai pat nelaimēm.

  1. Tas gadiijums ar amerikaanjiem neizbriina. Neapolee pat pashi itaalji ir piesardziigaaki kaa citur. Savukaart dazhiem tuuristiem vispaar nav nojeegas, kas ir Neapole, un tad rezultaats ir tieshi taads.

Ir ko teikt? Atstāj savu komentāru!

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s