Vanšu tilta kāpēji un auto problēmas

Kad jau kuro reizi interneta vietnēs galvenie virsraksti ir par to, ka, ak manu dieniņ, kāds atkal kāpj Vanšu tilta vantīs, izdomāju izteikties par šo tēmu šeit, savā blogā. Šoreiz bez bildēm un liekiem izgreznojumiem, jo gluži vienkārši man ir pārāk liels slinkums taisīt mākslu. Galīgi neesmu izgulējusies un no gultas šodien izkāpu galīgi ne ar pareizo kāju.

Pirmkārt – ziņas par Vanšu tiltu man jau ir apriebušās tik pat ļoti kā ziņas par to, ko nu iesāks ar mūsu eksprezidentes auto. Rodas sajūta, ka mūsu valstī nenotiek it nekas interesants, nekas pozitīvā nozīmē pārsteidzošs, nekas tāds,  par ko varētu stāstīt sabiedrībai. Tāpēc vienīgais, par ko tiek runāts ir V.V. Freibergas auto problēmas, Vanšu tilts un sabiedrībā pazīstamu cilvēku privātās dzīves peripetijas. Tieši tāpēc avīzes es nelasu un ziņas televīzijā neskatos. Ja godīgi, es TV vispār neskatos. Ja atskaita kaut kādas konkrētas, mani interesējošas filmas.

Šoreiz gan mazliet vairāk par Vanšu tilta kāpējiem. Kāda, pie velna, jums visiem starpība, kurš kāpj tajās vantīs, kurš nē? Ja cilvēks iet bojā, tā ir traģēdija, bet ja cilvēks lien nāvē pats labprātīgi, tā nav traģēdija, tas ir paša stulbums un paša izvēle. Ja gribēs taisīt pašnāvību, atradīs citu veidu, kā to izdarīt, ja neļaus ”vanšiniekā” kāpt. Ja gribēs savai draudzenei kaut ko pierādīt, atradīs arī citu bīstamu veidu kā to izdarīt, lai tikai ”gailim sekste uz galvas lielāka”. Ko tad jūs plānojat darīt ar visiem tiem nabadziņiem? Norīkot viņiem visiem 24h apsardzi, lai nedod dies`, viņi pašu stulbuma dēļ nepadara sev galu? Tas izklausās nežēlīgi – tomēr tā ir dabiskā atlase.

Depresija – tāpēc jālec no tilta? Mans uzskats ir un paliek, ka ”depresija” ir smalku pilsētnieku stilīga slimība, jo viņiem gluži vienkārši dzīvē ir pārāk maz par ko uztraukties, tāpēc ir laiks sēdēt un filozofēt par to, cik dzīve grūta smalkā pilsētas dzīvoklī. Esat redzējuši kādu kārtīgu lauku strādniek-cilvēku, kurš dzertu antidepresantus? 😀 Mana mamma parasti saka:

Kam rokas pilnas darba, tam nav laika ”depresoties” 😀

Labi, novirzījos nedaudz no tēmas. Principā – kāda starpība, kāda iemesla dēļ tas nabags tur ir uzrāpies? Jo lielāku brēku ceļ ”žurnaļugas”, jo vairāk potenciālo kāpēju. Jo vairāk tiek bazūnēts par tām ”inovatīvajām” un ”spīdošajām” idejām, kādas tiks ieviestas, lai kāpējus apturētu, jo lielāks izaicinājums tas ir lielai daļai padumju cilvēciņu. Ja no tā visa tiek uzpūsta milzu sensācija, tad tā arī kļūst par sensāciju. Bet patiesību sakot – tas nav nekas vairāk kā kārtējais gadījums, kad kādam idiotam nav saprašanas par to, cik forši ir dzīvot. Vienkārši pagadījies, ka viņš izvēlējies tādu publisku vietu, kur to izrādīt. Lai kāpj, lai lec. Jo vairāki redzēs, ar ko tas var beigties, jo labāk, jo mazāk idiotu mēģinās to atkārtot.

Es varbūt izklausos ļoti negatīvi noskaņota, bet ticiet man – tā gluž nav. Vienkārši iet jau otrā nedēļa, kad esmu bez auto, un, lai cik smieklīgi tas būtu, kad esi jau vairāk kā 3 gadus pieradis būt ”ar mašīnu zem dibena”, tad brīdī, kad tas auto nav braucams, tu sajūties kā bez rokām un nezini, kur nu dēties, kur sevi likt 😀

Principā, vienīgā problēma ir tāda, ka, manam auto, kuram bija pilnīgi jaunas lampas, ”pēkšņi” lampas mistiskā veidā saplīsa (nekad, uzsveru – NEKAD, neatdodiet savu auto kaut kādā jums nezināmā servisā bez ”pieņemšanas-nodošanas akta”), ”pēkšņi” mistiskā veidā pazuda viens augstuma regulators, otrs saplīsa un rezultātā tuvās gaismas palika pilnīgi nenoregulējamas. Tātad – CSDD tehniskās apskates uzlīmi neredzēt kā savas ausis.

Izrādījās, ka tādas lampas, kādas man nepieciešamas, vismaz lietotas, ir totāls deficīts. Nācās pirkt jaunas. Pēc tam, tomēr, uzzinājām, ka augstuma regulētāji kopā ar lampām netiek pārdoti, tātad jāmeklē atsevišķi. Tad nu tagad gaidu, kad rītdien piegādās regulatorus. Un tad mēģināsim likt virsū jaunās lampas.

Un šī ”kustību ierobežotība” mani dzen kapā 😀 Es gluži vienkārši NECIEŠU, ka man nav iespējas pārvietoties kā pierasts – ar savu auto, kur gribu, kad gribu, cik ilgi un cik tālu vien gribu. Braukt mājās, kad ienāk prātā, braukt kaut kur prom, kad ienāk prātā utt. Sabiedriskais transports? To neizmantoju ne jau tādēļ, ka būtu pārāk lepna vai izlutināta. Gluži vienkārši – pie maniem ”apgriezieniem”, sabiedriskais transports man izmaksātu 3x dārgāk, nekā 5 litri Mitsu bākā, ar kuriem es varu tikt no laukiem līdz Rīgai un vēl pusi pilsētas izbraukāt.

Bet pietiks par auto. Visticamāk jau šīs nedēļas otrajā pusē viss būs atpakaļ vecajās sliedēs. Sestdien – Pestivals.lv! Redzēsim, kas tur labs notiksies 🙂

Bet tagad es atļaušos atkal uz pāris dienām pazust no virtuālās vides, lai sēdētu kaktiņā un lietu asaras par to, cik nožēlojama ir mana dzīve bez auto 😀 😀 😀

Uz sazināšanos drīzumā! 🙂

Advertisements

Ir ko teikt? Atstāj savu komentāru!

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s