”Vislielāko spēku vajag, lai ļautu notikt visam, kam jānotiek, neietekmējot notikumu gaitu”

[..] Viņš pajautāja – „Jā, bet [ja klasē nebūs meiteņu,] kas tad stundās cels roku?!”.

Un te nu, manuprāt, mums, meitenēm, sievietēm, mammām, mīļotajām ir viela pārdomām.

Mēs viņu izpratnē „vienmēr ceļam roku”. Stundās, lai paspētu pirmās parādīt, ka zinām pareizo atbildi.

Mājās saliekam viņu sagludinātās drēbes kārtīgās kaudzītēs skapī un, visticamāk, no rītiem gatavos komplektos, lai atliek tikai uzvilkt. Mēs esam pirmās skolā, darbā, mājās. Skrienam, paspējam, gatavojam, frizējamies, pelnām naudu, mīlam, mazgājam grīdas, lakojam nagus, iepērkamies, vadām mašīnas, esam atbildīgas, rūpējamies. „Ceļam roku”, ja viņiem – mūsu puišiem, dēliem, vīriem vajag mesties palīgā vai pateikt priekšā pareizo atbildi. Aizstāvam, ja viņiem dara pāri. Un tajā skrējienā, iespējams, palaižam garām to brīdi, kad vajag pagaidīt… Kad viņš pirmais „pacels roku”. Lai atbildētu klases mācību stundā, palīdzētu, atbalstītu vai vienkārši apskautu.

Varbūt iepriekšējā rindkopā pārspīlēju. Un varbūt tikai man liekas, ka tā ir. Ka mēs visu varam, paspējam un pirmās „ceļam roku”. Varbūt es šai rindkopā meklēju savas kļūdas un skaļi domāju par to, ka īstenībā vislielāko spēku vajag, lai ļautu notikt visam, kam jānotiek, neietekmējot notikumu gaitu. Un ka jāiemācās „necelt roku” impulsīvi, bet tikai tad, kad citādi vairs nevar. [..]
 Raksta fragments pārpublicēts no www.mammamuntetiem.lv
Autore: Linda Abu Meri
Advertisements

Ir ko teikt? Atstāj savu komentāru!

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s