Dators, diemžēl, pārāk bieži tiek izmantots, lai būtu miers no bērna

Atgriezusies Latvijā, pamazām atsāku atcerēties, ko nozīmē skatīties televizoru. Nav jau tā, ka man Itālijā nebūtu bijis televizors, vienkārši es to nekad neskatījos. Nopietni. Nevienu pašu reizi 9 mēnešu laikā. Ja neskaita pāris DVD filmas. Tad nu šodien pa fonā skanošo TV izdzirdēju reklāmu, kurā tika teikts apmēram šādi: ‘’Ir grūti būt labai mātei un mājsaimniecei? Paņem atelpu – ieslēdz bērnam inbox games!’’. Tik ļoti nošokējos, ka nevarēju neuzrakstīt par šo tēmu.

Ja vien bērns tev nav bijusi neplānota vai pat nevēlama grūtniecība, tad es teiktu – brīdī, kad pieņēmi lēmumu ieņemt bērnu, neviens tev pistoli pie deniņiem nelika un ar varu par māti un mājsaimnieci kļūt nelika. Ja tas sanāca netīšām, tādā gadījumā – nemoralizēšu par to, ka vajadzēja būt mazliet uzmanīgākai, jo dzīvē visādi gadās. Tomēr – ja kāds vēl domā, ka būt par vecākiem ir viegli, tad es tiešām nezinu, kā tieši lai to komentē. Es nupat kā gandrīz gadu nodzīvoju ģimenē, kurā ir 2 bērni, un, par spīti tam, ka es jau agrāk samērā labi zināju, cik grūti ir audzināt bērnu, tagad par to pārliecinājos vēl vairāk. Bet ne par to es gribu runāt, jo tā ir pavisam cita, daudz plašāka tēma. Turklāt, es, bez bērniem būdama, nebūšu tas objektīvākais spriedējs. Ar to es gribēju teikt – jā, būt par labu māti un mājsaimnieci reizē ir līdz vājprātam grūti. Tomēr, ja tu tiešām domā, ka dators ar interneta spēlītēm tevi padarīs par labāku māti un mājsaimnieci, tad tev kaut kas nav kārtībā ‘’bēniņos’’.

Man pārāk daudziem pazīstamiem jauniešiem ir bērni, lai es varētu ar nožēlu atzīt, ka dators jau tā pārāk bieži un pārāk daudzās ģimenēs tiek pielietots kā palīglīdzeklis bērna tā saucamajā ‘’audzināšanā’’. Pirms vairākiem gadiem, kad meklēju kādu papilddarbiņu, ar ko nopelnīt pāris liekus latus, pazīstama meitene man piedāvāja aiziet uz pārrunām kādā ģimenē par auklīti. Ienākot viņu mājoklī, nopriecājos – redz, cik jauki, viss kārtīgs, sakopts, glīti sakārtots, bērnu istabas kārtīgas, abi vecāki nu ļoti sirsnīgi un jauki, tāpat kā bērni. Tik manas domas mainījās brīdī, kad māte, stāstot man viņu ierasto dienas režīmu, bez jebkādas minstināšanās paziņoja: ‘’Kad mazākā tiek atvesta no bērnudārza, tu mierīgi vari piesēdināt viņu pie datora, uzlikt youtubā kaut kādus jaukus bērnu video, lai pati spaida un skatās, tad tev gandrīz visa pēcpusdiena ir brīvāka, lai darītu kaut ko citu’’. Nu pilnīgs vājprāts. Un tā notiek pārāk daudzās ģimenēs. Kad bērns tiek piesēdināts pie datora, lai tikai būtu miers un klusums, jo vecajiem vienkārši ir slinkums ar to bērnu ņemties. Vēl jo vairāk – ja tu meklē aukli, tad kāpēc bērns būtu jāiesaka bērnu sēdināt  pie datora, lai ‘’būtu laiks darīt citas lietas’’? Kādas lietas – berztu māju? Tad jau sludinājumā jānorāda ‘’meklējam mājkalpotāju, kas pieskatīs, lai bērns ir paēdis un paliek dzīvs’’.

Nerunāsim jau par to, ka tas mazam bērnam bojā acis, stāju un galu galā, vienkārši degradē to mazo cilvēku, tas viss ir pats par sevi saprotams. Svarīgākais ir tas, ka bērns vienkārši nav kontaktā ar vecākiem. Ne pa dienu bērnudārzā vai skolā, ne arī vakarā. Jo vakarā vecajiem pašiem gribas pazvilnēt televizora priekšā. Manā itāļu ģimenē, mazajiem, piemēram, elektroniskās ierīces (TV, dators, iPad) bija atļauts lietot maksimums vienu stundu dienā. Pārējā laikā viņi bija vai nu mūzikas skolā, vai teātra nodarbībās, lasīja grāmatas, vai mācījās, vai tikās ar draugiem. Un neteikšu, ka viņi ļoti gribēja tās elektroniskās ierīces. Jo gluži vienkārši viņi jau no dzimšanas bija iemācīti, ka laiku var interesanti pavadīt arī simt dažādos citos veidos, plusā – lai cik vecāki ir noguruši dienas beigās (un darbi viņiem abiem ir vājprātā stresaini), viņi vienmēr vakarus pēc darba pavadīja ar saviem bērniem, ja ne abi reizē, tad vismaz viens no abiem noteikti. Un tie bērni nebūt neraujas pie tā datora vai televizora.

Kas notiek vēlāk? Vēlāk vecie sāk sūdzēties, ka bērnu vai jau pusaudzi nav iespējams atraut no datora. Sākas viena problēma aiz otras. Jo gluži vienkārši tas jaunais cilvēks nesaprot, visu laiku ar varu stūma pie tās kastes, tagad pēkšņi vairs nedrīkst. Nemaz nerunāsim par tiem, diemžēl, biežajiem variantiem, kad vakariņas katrs gatavo sev pats, aizstiepj katrs uz savu istabu un sēž katrs pie sava datora. Vecie pie TV, sīkie katrs savā istabā pie PC un gatavs. Itālijā mēs pusdienas un vakariņas vienmēr ēdām visi kopā, pie izslēgta TV, pārrunājām dienas notikumus un visu pārējo, par ko vien vajadzēja un gribējās runāt. Un bija tāda ļoti īpaša savstarpējā kontakta sajūta. Jo katru dienu vakarā mēs savācāmies, lai paēstu un vienkārši pabūtu kopā un veltītu viens otram laiku. Manuprāt tieši tā būtu jābūt jebkurā normālā ģimenē, kurā vecāki saprot, ka bērniem ir jāvelta laiks, uzmanība, sarunas.

Vel kāds ļoti tipisks iznākums – pusaudžu vecumā sākās visas tās briesmīgās problēmas, kuras mums visiem ļoti labi zināmas. Tajā vecumā pat sīkumi šķiet kā pasaules gals. Ir gadījumi, kad pusaudzis to pārcieš pārāk smagi, nedod dies` vēl iesaistās nelabvēlīgās kompānijās un nonāk veselā kaudzē nopietnu problēmu. Bet vecie brīnās – nu kāpēc bērns ar mums nerunā, kāpēc nestāsta par saviem pārdzīvojumiem, problēmām, mēs taču varējām un varam palīdzēt! Un, protams, bērns vainīgs, jo nerunā ar vecākiem. Bet vai tad tas mazais ir pieradis pie runāšanas? Viņš ir pieradis pie tā, ka vecie ir pārāk noguruši, lai parunātos, uzklausītu, pastāstītu kaut ko, dotu kādu padomu… Jau no dzimšanas. Nevis atjēgties tad, kad pusaudzim jau sākusies pubertāte. Protams, šis, manis aprakstītais piemērs ir tikai viens no daudziem, ne vienmēr viss ir tieši šādi. Tomēr šādas situācijas man ir zināmas nu tik ļoti daudz, ka tieši šis piemērs ienāca prātā pirmais.

Jebkura normāla māte simtreiz labāk par mani zinās, ka ar bērnu jau kopš dzimšanas ir jārunā ļoti daudz un nepārtraukti. Ir jāatbild uz katru ‘’kāpēc’’, jāstāsta par pilnīgi visu, kas to mazo interesē un ar dziļu un patiesu interesi jāuzklausa viņa stāstītais un to tā jāveido dialogs. Un šis likums neaprobežojas ar brīdi, kad mazais ir pats iemācījies spaidīt datora pogas un/vai vecie paši ir pārāk noguruši. Un neviens man neistāstīs, ka pat, ja bērnībā ar bērnu ir uzturēts ciešs kontakts, tad pusaudžu vecumā viņš vienalga pielips datoram un vecākiem pārstās uzticēties. Mani itāļu bērni jau ir pusaudži, bet, kā jau minēju, viņiem ir paivisam citas intereses, nevis tikai dators un televizors. Un ar saviem vecākiem viņi joprojām runā par pilnīgi visu. Tāpēc, ka viņi tā ir auguši un viņiem tā ir pilnīgi normāla, ierasta dzīves kārtība. Ir, protams, izņēmumi, kad dzīvē vienārši notiek tā, ka, lai cik ciešs kontakts būtu bijis ar bērnu, vēlākos gados vienalga kaut kas noiet greizi. Tomēr tie ir reti izņēmumi. Vismaz manā uztverē. Un, lai cik daudzi vecāki man gribētu tagad brukt virsū, aizstāvoties, ka tās ir pilnīgas muļķības, man tomēr jāsaka, ka, protams, savas kļūdas sameklēt un atzīt, ir ļoti grūti, tomēr nav neiespējami. Jo lielākoties kaut kur bērna pirmajos gados slēpjas kaut kāds robs attiecībās ar vecākiem, kurš daļēji ir par pamatu šodienas problēmām. Sevi pie tā nav jāvaino. Dzīvē viss vienmēr notiek uz labu un nereti no ‘’melnajām avīm’’ tomēr izaug lieliski cilvēki. Tas drīzāk ir kā piemērs citiem jaunajiem vecākiem, ka varbūt vajadzētu pacensties mazliet vairāk.

Ir tādi, kas teiks, ka viņi jau pie tām inbox spēlītēm bērnu piesēdina tikai avārijas situācijā, kad tiešām nav spēka un vajag kaut ko, ar ko novērst viņa uzmanību. Bet es domāju, jūs paši labi zināt, cik atkarību izraisošas ir visādas krāsainas, interesantas spēlītes, kuras vēlāk aizvieto facebook ar savām spēlītēm, draugiem.lv, youtube un visas pārējās interneta ‘’ekstras’’, atkarībā no bērna vecuma. ‘’Izraisa atkarību – nesāc!’’ vajadzētu rakstīt ne tikai uz cigarešu paciņām, bet arī uz milzīga ‘’banera’’ virs šādām spēlītēm 😀

Jā, es saprotu, tu nupat nomazgāji kalnu ar traukiem, izmazgāji tonnu drēbju, uztaisīji karaliskas vakariņas savam, nupat no darba pārnākušajam bērna tēvam, izmazgāji grīdu, pa vidam paspēji piecdesmit reizes izskraidīt pakaļ mazajam 3-gadniekam un ar to vēl pienākumi nebeidzas. Un es saprotu, ka tu esi vecis, kurš visu dienu sūri grūti pelnījis naudu smagā darbā un nupat esi atgriezies mājās pie pārgurušas sievas un, ļoti iespējams, niķīga mazuļa, kurš māmiņas krāmēšanās dēļ īsti nepagulēja pusdienlaiku un tagad vakarā ir ļoti niķīgs. Tomēr varbūt jūs abi varat atvilkt elpu nevis nometoties uz dīvāna pie kārtējās ‘’Ugunsgrēka’’ sērijas, mazuli piesēdinot pie datora, bet ierāpties visi lielajā gultā, izstiepties, lai relaksētos pēc smagās dienas, paņemt pa vidu jūsu kopīgo bērnu un kopā palasīt kādu jauku bērnu grāmatiņu, pie reizes parunājoties ar mazuli. Mierā un klusumā. Ne vienmēr uzmanības un laika veltīšana bērnam ir vēl viens smags darbs. Vismaz pamēģini! Tad pilnīgi iespējams inbox games nekļūs par vēl viena datoratkarīgā bērna ikdienas sastāvdaļu un jūs nezaudēsiet kontaktu ar savu bērnu.

Advertisements

Ir ko teikt? Atstāj savu komentāru!

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s