Pēdējā diena Romā, Itālijā. Atvadas nav tik vienkāršas, kā biju gaidījusi.

Pēc 11 stundām es būšu lidmašīnā, lai lidotu mājās. Šī, pēdējā diena, bija daudz smagāka, nekā es biju gaidījusi.

Viss sākās ar to, ka vēl šodien palīdzēju savējiem savākt vakardienas ballītes bardaku, paralēli ik pa brīdim kravājot čemodānus, braukājot šur un tur, visa diena pagāja vienā skriešanā. Ņemot vērā, ka pagājušajā naktī pagulēju vien 4 stundas, nogurums bija vājprātīgs.

Pēcpusdienā atgūlos mazliet atpūsties ar domu pēc tam turpināt darīt visas pēdējās sagatavošanās lietas. Rezultātā aizmigu uz pāris stundām, kuru laikā mani mocīja murgi. Saka, ka jāpastāsta kādam, lai nepiepildītos – tā arī darīšu. Savā murgā es biju lidmašīnā, no kuras mani izmeta kaut kādu iemeslu dēļ. Pēkšņi es atrados pie vilciena, pieķēros tam aizmugurē, un tas sāka braukt. Tad pēkšņi man radās aizdoma, ka man jākāpj ārā. Pēkšņi es atrados vilciena iekšpusē, vilciens apstājās stacijā, un cilvēku pūlis ar ārā kāpējiem, izstūma mani ārā. Es vien paspēju kontrolierei nobļauties – vai šis vilciens iet uz Vecumniekiem? (Kaut kāds sviests 😀 ) Bet vilciens, kurš pēkšņi kaut kādā sakarā bija kļuvis par autobusu, aizvēra durvis tieši tajā brīdī, kad es sapratu, ka esmu izkāpusi daudz par ātru. Tomēr šoferis bija nepielūdzams, un autobuss aizbrauca tālāk.

Es biju nonākusi kaut kādā ļoti savādā ciematā, melnais vietas nosaukums uz baltās ceļazīmes fona teica, ka esmu kaut kādā vietā, kuras nosaukumu neatceros, atceros vienīgi, ka nosaukumā bija četri burti un pirmie divi bija ”TĀ”. Un tad sākās murga trakākā daļa. Neviena mašīna apkārt nebraukāja, nekādu sabiedrisko transportu tur nebija. Es kādam plikpaurainam vīrietim jautāju, kas šī par vietu, kur es atrodos. Viņš kaut kādā nesaprotamā valodā man kaut ko sāka stāstīt, un es sapratu, ka neko no viņa nenoskaidrošu. Apkārt šur tur klīda pa kādam zombijam (!) 😀 un es mēģināju runāt ar vēl citiem cilvēkiem, bet tie visi vai nu nerunāja, vai runāja dīvainās valodās vai mēģināja man uzbrukt. Es nosēdos pie kādas mājas stūrī, apsedzos ar segu un mēģināju sazvanīt mammu, bet nesekmīgi. Mans telefons vienkārši nefunkcionēja. Sapnī biju panikā – man nebija ne jausmas, kur es atrodos un kā tikt mājās.

Un tad dīvainākais, kas notika – es sapnī dzirdēju mammas un omītes balsis. Viņas man teica: ”Lai tiktu prom no šejienes, tev vienkārši jāpamostas, jo tas ir tikai ļauns murgs, nekas vairāk”. Un tajā brīdī es sapnī  sāku mēģināt pamosties. Tas man izdevās! Pamodos tepat, savā istabā, pārbijusies, bet laimīga, ka tas tiešām bija tikai murgs.

Šodien visi bijām kā uz adatām. Vecākiem ir vājprātā daudz darba problēmu, mazajam rīt sākas 7 eksāmenu pamatskolas beigšanas maratons un mazā bija pārgurusi pēc savas 2 dienu garās dzimšanas dienas ballītes. Es, savukārt – tādēļ, ka šī bija pēdējā diena, kad viņus visus redzēju. Protams, es atgriezīšos pie viņiem ciemos, mēs joprojām uzturēsim kontaktu, cik nu  vien spēsim, tomēr… Es vairs nevarēšu ar vecākiem pēc vakariņām pie vīna glāzes pārrunāt svarīgas un interesantas lietas, nevarēšu vakarā, pirms mazā iet gulēt, iedot viņai buču un pateikt arlabunakti… Nevarēšu vairs sagaidīt puiku pēc skolas un, izdzirdot, ka viņš nopelnījis kārtējo desmitnieku, ”iedot pieci” viņam un ākstīties mašīnā pa ceļam uz mājām.

Ja godīgi, es nebiju gaidījusi, ka būs tik grūti pamest šo visu. Es tiem cilvēkiem esmu ļoti pieķērusies. Es savā ziņā viņus mīlu. Es zinu, ka dzīvē tā iekārtots un es principā jau sen esmu pieradusi pie tā, ka ”cilvēki nāk un iet”. Tas ir tieši tas, ko vecāki grib ”iemācīt” mazajiem, ņemot savā ģimenē au-pair meiteni. Tomēr, ja paziņas vai tā saucamie draugi nāk un iet, tas mani neietekmē. Tomēr mani mazliet gan ietekmē tas, ka atnāca un tagad aiziet mana otrā ģimene. Mani itāļu vecāki un mani mazie itāļu brālis un māsa.

Visu dienu biju pamatīgā stresā un ar tādu sajūtu, kā pirms lielākā eksāmena manā mūžā. Rīt no rīta izbraucam ap 6:30, kas nozīmē, ka es viņus šovakar redzēju pēdējo reizi. Atvadījāmies, uztaisījām pēdējo kopbildi un tas arī viss… Rīt no rīta mūsu foršā kaimiņiene piedāvājās aizvizināt līdz lidostai, jo vecāki rīt ir pilnīgi un galīgi nepieejami, viens brauc uz slimnīcu, otrs ved puiku uz eksāmenu. Paldies dievam, ka man ir superīgi kaimiņi, kas var izpalīdzēt šādā situācijā.

Šī ir bijusi fantastiska pieredze. Neskatoties uz to, ka mana istaba, virtuve un vannasistaba ir otrā mājas galā, prom no viņu mājas daļas, tomēr viņi ir bijuši mana ģimene visu šo laiku. Ir ļoti grūti, ja tavā ģimenē ienāk svešs cilvēks, bet ir tik pat grūti iekļauties svešā ģimenē. Tomēr, kā jau ar vecākiem šovakar runājām – mēs esam tikuši galā ļoti labi. Es pat teiktu – fantastiski, salīdzinoši ar lielāko daļu līdzīgiem stāstiem. Un es esmu laimīga, ka man vienmēr būs mana itāļu ģimene, ko apciemot un ar ko uzturēt mīļas attiecības un viņiem vienmēr būs kāds, ar ko rēķināties, ja būs nepieciešama palīdzība.

Paralēli tam visam mēģināju sapakot savus čemodānus. Divi lielie, katrs pa 20kg un viens mazais 10kg. Un iedomājieties – nu nesaiet viss tajos 50 kilogramos! Nu nesaiet un viss! Es nevarēju iedomāties, ka tas viss tik daudz svērs, jo to mantu man te nav nemaz tik daudz, nekādu lielo platību neaizņem, bet sver gan vājprātā. Tā nu sāku šķirot visas savas lupatas un daļu apģērbu, ar lielu čīkstēšanu atstāju vienā lielā somā, kas man līdzi neceļos. Nav jau citu variantu. Pagāja 2 dienas, kamēr sakombinēju visu bagāžu visos 3 čemodānos tā, lai jāatstāj pēc iespējas mazāk, bet tikai tas, ko man principā nav žēl atstāt.

Labi, šim vakaram pietiks. Pēc 5 stundām jāsāk ģērbties un taisīties uz lidostu, tāpēc šo rakstu pabeigšu ar atvadām no šīs vietas, ar siltu domu par to, ka kādu dienu es te atgriezīšos. Vietā un pilsētā, kas man tik mīļa un pie cilvēkiem, kuri manā labā ir izdarījuši tik daudz un, kuri man ir devuši tik daudz prieka un laimīgu brīžu.

(No kreisās – Pietro, Sabrina, Eva, es, Džakomo 🙂 )

VI VOGLIO TANTO BENE! 🙂

Tiekamies Latvijā! 🙂

Advertisements

One thought on “Pēdējā diena Romā, Itālijā. Atvadas nav tik vienkāršas, kā biju gaidījusi.

Ir ko teikt? Atstāj savu komentāru!

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s