Saka, ka pirmā doma, kas ienāk prātā, esot tā pareizākā :)

Šobrīd savā dzīvē esmu nonākusi līdz tādam brīdim, kad man jāpieņem daudz un dažādi lēmumi, kas kaut kādā noteiktā veidā ietekmēs manu nākotni vēl daudzus gadus uz priekšu. Tāpēc man aktuāla tēma ir par to, kā zināt, kurš variants ir tas labākais. Attiecībā uz visu – cilvēkiem, dzīvesvietu, darbu, mācībām utt. Tomēr man ir sava ”recepte”, kas man lielākoties vienmēr palīdz. Par to nu arī gribēju pastāstīt 🙂

Parasti saka, ka tā pirmā doma, kas iešaujas prātā, esot tā pareizākā.

Kāpēc, es nezinu. Gan jau, ka tam ir kāda saistība ar to citu teicienu par to, ka ”intuīcija nepieviļ”. Un intuīcija darbojas ātrāk, nekā mūsu prāts – apziņa, tāpēc ”uzpeld” pirmā ar savu variantu turpmākai rīcībai. Mana intuīcija pilnīgi noteikti mani reti kad pieviļ, tāpat arī tā saucamā ”pirmā doma”.

Man gandrīz vienmēr ir tāda situācija, kad man jāpieņem lēmums attiecībā uz kaut kādu konkrētu situāciju, tad man ātri vien prātā iešaujas pirmais variants. To apdomājot, nolemju, ka tā arī rīkošos. Tomēr tad, kad tu esi pieņēmis lēmumu, dzīve sāk spēlēt baigos jokus un sāk tev piespēlēt vienu alternatīvu pēc otras. It kā gribētu pārbaudīt, vai tu noturēsies pie sava lēmuma vai nē. Agrāk es ļoti bieži izvēlējos kādu no alternatīvām, nepieturoties pie sava pirmā lēmuma, tādējādi visu salaižot dēlī. Vienu reizi man tā gadījās ar skolu, pāris reizes saistībā ar darbu un daudzas reizes saistībā ar cilvēkiem 😀

Tādā situācijā dzīve aši vien atņem tev gan tavu pirmo variantu, gan pilnīgi visas alternatīvas, atstājot tevi bez nekā. Sak` ”saņem, vecā, būs Tev mācība, pieturēties pie tā, ko esi izlēmusi, nevis mētāties”.

Pagāja salīdzinoši ilgs laiks, kamēr ”izfiltrēju” šo ”sistēmu” un guvu no tās mācību. Protams, ir savi izņēmumi, mēdz gadīties, ka, pārdomājot un pieņemot citādu lēmumu, viss izvēršas it kā (šķietami) labāk, bet varbūt, ja būtu pieturējies pie pirmā varianta, viss būtu bijis vēl labāk? 🙂 Šāda situācija man bija pirms kādiem 3 gadiem, saistībā ar darba lietām. Kad biju saņēmusi pozitīvu atbildi pēc darba intervijas, aizgāju uz vēl vienu citu, kur man piedāvāja labāku darba grafiku un šķietami labāku apmaksu, es atteicos no pirmā varianta un izvēlējos ”alternatīvu”. Lieki teikt, ka tā ”alternatīva” izrādījās totāls melnais caurums un vēlējos, kaut būtu palikusi pie pirmā varianta.

Runājot par cilvēkiem, nekas jau sensacionāls. Vienkārši man gandrīz vienmēr, satiekot cilvēku, prātā iešaujas pirmā doma – vai nu no ”BŪS”, vai nu no ”nebūs nekādas veiksmīgas komunikācijas” sērijas, vienalga vai runa ir par darba kolēģiem, skolasbiedriem, draugu draugiem vai jebkādā citādā veidā satiktiem cilvēkiem. Tipiski – vēlāk mana pirmā doma man neapstiprinās, drīzāk – izrādās pilnīgi pretēji. Tomēr beigās es vienmēr nonāku pie tās pašas pirmās domas. Un ar mani tā notiek VIENMĒR.

To visu man gan parasti atviegloja mana pozitīvā domāšana par to, ka viss notiek tieši tā, kā visam jānotiek, ar savu konkrētu iemeslu. Kā arī par to, ka virkne ne visai patīkamu lietu mani vienmēr ir novedusi pie kādas pozitīvas lietas 🙂

Kāpēc es šobrīd esmu sākusi par šo visu domāt?

Tāpēc, ka es jau pāris mēnešus svārstījos attiecībā uz jautājumu – rudenī atgriezties šeit uz vēl vienu gadu vai neatgriezties? Bija brīži, kad viss bija tik superīgi, ka nodomāju – es gribu te atgriezties, pilnīgi noteikti! Piemēram, atceroties, ka šeit ir vasara 9 mēnešus gadā 😀 Un tad nāca brīži, kad nodomāju – nē, es te atpakaļ nebraukšu ne par ko! Piemēram, salecoties ar priekšniekiem. Tomēr šīs visas situācijas ir nekas cits kā vien mana rakstura pārbaudīšana – man tiek piedāvātas neskaitāmas situācijas ar dažādiem iznākumiem, dažādām emocijām un viss ir atkarīgs tikai no tā, kā es tās situācijas uztveršu un vai spēšu pieturēties pie saviem lēmumiem.

Mans pirmais lēmums bija dzīvot šeit līdz šī gada jūnijam. Es nebiju domājusi atgriezties. Es zinu, ka kādu dienu atgriezīšos Romā, tomēr ne šajā mājā, šajā vietā un šajā darbā. Es runāju vairāk par lēmumu piekrist strādāt šeit vēl vienu gadu.

Vienā brīdī es sāku domāt – labi, ir brīži, kad viss šeit ir tik fantastiski, ka sagribas pateikt – labi, es septembrī būšu atpakaļ. Bet tad es sāku domāt vairāk par šo tēmu un tad sāku apzināties, ka nekas jau nākamgad nemainīsies. Nepārprotiet, Roma ir lieliska, dzīves apstākļi ir lieliski, man ikdienā apkārtesošie cilvēki arī. Tomēr tas neatsver visas tās lietas, kuru dēļ es šeit negribu palikt vēl vienu gadu. (Par tām gan šoreiz nerunāšu, tas ir mazliet cits stāsts.) Un tajos brīžos es saprotu – jā, šeit bija fantastiski, man šeit ļoti patika, es jutos laimīga, priecīga, brīva, pieņemta kā savējais. Tomēr man jāiet uz priekšu. Es šeit biju laimīga, bet es varu būt laimīga arī citur. Ja es šeit atgriezīšos uz vēl vienu gadu, joprojām būs arī visas tās lietas, kuru dēļ es te negribu palikt, tās nekur nepazudīs un šī spontānā vēlme palikt te, ir tikai mirkļa emociju uzplūdā. Ir labie brīži, ir sliktie, tāda ir dzīve, tas ir normāli, bet tas nemainīs manu lēmumu – nākamgad es šeit vairs nedzīvošu.

Agrāk apstākļi, cilvēki un galvenokārt – emocijas, spēja mani izsist no līdzsvara diezgan pamatīgi. Bet nu jau vairāk kā pusgadu es, savu iespēju robežās, protams, pieturos pie tā, ko esmu izlēmusi un eju sevis izvēlēto ceļu. Lēnām, bet pamatīgi. Un katru reizi, kad dzīve, mēģinādama mani pārbaudīt, piespēlē man kādu blakusvariantu, es tai uzsmaidu un turpinu čāpot sevis izvēlētajā virzienā. Protams, kādreiz kaut kādi konkrēti mani lēmumi mēdz mainīties, jo es nedzīvoju viena pati meža vidū, es dzīvoju sabiedrībā, esmu saistīta ar daudziem citiem cilvēkiem, man ir savas konkrētas iespējas, kas nav neierobežotas, tāpēc es, protams, mēdzu arī pielāgoties apkārtējai videi. Bet, kamēr vien man būs iespēja iet tālāk pa sevis izvēlēto taciņu – es to darīšu. Jo gluži vienkārši es redzu, ka tā var tikt daudz tālāk 😉

Galu galā – kaut kāds iemesls taču bija tam, ka es kādu konkrētu lēmumu pieņēmu tieši tādu, nevis citādāku, vai ne? Un, ja iznākums nav gluži tāds, kāds bija gribēts, tad tas vēl nav galīgais iznākums un tu pagaidām esi vienkārši starpposmā 🙂

Degunus augšā! 🙂

Advertisements

3 thoughts on “Saka, ka pirmā doma, kas ienāk prātā, esot tā pareizākā :)

  1. Šī ir ļoti laba tēma. Un man tā ik pa laikam attaust atmiņā, jo visa mana dzīve iet pa virkni… Es saprotu kā tu jūties. Un, zini, vissavādākais ir tas, kā neskatoties uz to, kādu lēmumu Tu pieņemsi, Tu domāsi par to otro iespēju un to, kur tā būtu Tevi novedusi… 🙂

    • Jā! Un ļoti bieži šķiet – ja es būtu izvēlējusies to otru variantu, būtu bijis labāk. Bet patiesībā – nebūtu bijis labāk 🙂 Pat ja no sākuma būtu bijis labāk, tad nepavisam nav teikts, ka tas būtu mani novedis pie kā labāka beigu beigās. Es dzīvoju ar domu, ka viss, kas ar mani noticis, gan labais, gan sliktais, ir mani novedis tur, kur esmu šobrīd un izveidojis mani par tādu cilvēku, kāds esmu šobrīd. Un tā, kā ir šobrīd, man pat tīri labi patīk :))

Ir ko teikt? Atstāj savu komentāru!

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s