Nepieklājības kalngals, jeb ”Sātans (Pradas) Zaras (brunčos) biksēs”

Šodien spļauju uguni no dusmām. Mani ir nu ļoooooti grūti nokaitināt, sadusmot vai izvest no pacietības. Bet nu šodien kādam cilvēkam tas izdevās dažu stundu laikā. Ņemot vērā, ka mans blogs ir ne tikai mana pārdomu krātuve, bet arī verbālā ateja morālā tvaika nolaišanai, tad  nedaudz iepazīstināšu jūs ar to, kas tieši šodien manī radīja nepārvaramu vēlmi kaut ko izdemolēt. Vai labākajā gadījumā iekrāmēt kādam pa seju.

Viss sākās ar to, ka abi mani priekšnieki (manas itāļu ģimenes vecāki), aizbrauca uz Poliju trešdien un atgriezīsies tikai svētdien vakarā. Nodomāju – redz, ku forši, pabūšu ar sīkajiem viena pati mājās. Par cik abi mazie (cik nu mazie, vienam 14, otram 10 gadi) ir fantastiskākie bērni, ko jebkad esmu pazinusi, es par to tikai priecājos. Bet tad priekšniece pateica, ka viņas māte ceturtdienas un piektdienas vakarā atbraukšot palīdzēt ar vakariņām un tamlīdzīgām lietām. Nodomāju – priekš kam, uztaisīt vakariņas sev un 2 bērniem jau nu man galīgi problēmas nesagādā, bet nu neko neteicu, nodomāju, ka gan jau vecmāmiņa vienkārši grib pabūt kopā ar saviem mazbērniem, kāpēc gan lai es to prieku viņai liegtu? Viņa arī šķita patīkama sieviete tās pāris reizes, ko pirms tam biju viņu satikusi uz neilgu brīdi.

Tomēr viss izvērtās nepavisam ne jauki. Vakar vakarā vēl viss bija daudz maz normāli, bet šodiena bija kronis visam.

1.

Veselas 2 reizes (!) viņa vienkārši atnāca uz manu mājas galu un ievēlās MANĀ ISTABĀ bez klauvēšanas un bez jebkāda brīdinājuma. Tā, it kā šī būtu viņas māja un viņas istaba. Pat bērni nekad nav uzdrīkstējušies nākt manā istabā bez klauvēšanas. Viņi, tāpat kā vecāki, vienmēr pieklauvē pie durvīm un gaida, kamēr es pati atvēršu durvis, viņi pat nejautā ”Vai drīkst ienākt”, viņi vienkārši gaida, kad es atnākšu pie durvīm. Šī vienkārši paņem un ”iepiļī” manā istabā. Forši.

2.

Sapratu, ka visa mūsu māja ir galīgi ”garām” – virtuvē par tumšu, lampu par maz, cepeškrāsns par lēnu silst, dīvāns par mīkstu, vietas par maz un vēl vesela kaudze ar kritiku par to, cik pie mums ir slikti.

3.

Situācija pie vakariņu galda:

Es (sarunājos ar vienu no bērniem): ”Atceries, toreiz, kad…”

Ome (pārtrauc mani pusvārdā): ”A tu labi runā angliski?”

Es (pie sevis nodomāju) – nē, tā valoda, ko tu šodien dzirdēji, bija Maču-Pikču dienvidu daļas dialekts, es angliski nerunāju nemaz, bet  beigās atbildēju: ”Jā”.

Mēģinu vēlreiz uzsākt sarunu ar puiku: ”Atceries, toreiz, kad…”

Ome (atkal pārtrauc mani):”A kā viņi (bērni) zin angļu valodu?”

Es (nodomāju) – hallooo, viņi apmeklē tādu iestādi kā SKOLA un es ar viņiem ikdienā runāju angliski?, bet atbildēju, protams, ar pieklājīgu: ”Skolā mācās angļu valodu un ar mani sarunājas”.

Vēlreiz mēģinu uzsākt sarunu ar puiku: ”Nu lūk, atceries, toreiz, kad…”

Ome (vēlreiz pārtrauc mani): ”A tu itāļu valodu mācījies vai jau pirms tam zināji?”

Es (nodomāju) – kad, ”pirms tam”? Jūs jautājat, vai es zināju itāļu valodu pirms es viņu iemācījos? Cik tieši neloģisks jautājums tas ir? Atbildēju, ka jau pirms  2 gadiem iemācījos valodu un šeit ierodoties atsvaidzināju vecās zināšanas un iemācījos vēl divreiz labāk.

Puika, pamanījis, ka man tā arī neizdodas pateikt to, ko es vēlos, uzsāk sarunu: ”Turpini stāstīt, ko tu iesāki” un es sāku ar ‘‘Atceries toreiz, kad…” un tajā brīdī, man šķita, ka es eksplodēšu, jo..

Ome atkal mani pārtrauca ar savu kārtējo jautājumu un tad es vienkārši padevos, jo sapratu, ka man tā arī netiks ļauts pabeigt teikumu. Vienkārši apklusu un pabeidzu vakariņas ar aizvērtu muti.

4.

Visa mana ierastā kārtība tika kritizēta, komentēta un reorganizēta. Nelielam skaidrojumam – man ir savas metodes, sava kārtība un sistēma kā organizēt dzīvi mājās brīžos, kad priekšnieki ir prom un es esmu viena ar bērniem. Mums visiem trijiem lieliski saskan, viņi mani klausa uz vārda bez ierunām, mēs jautri pavadām laiku un jūtamies labi. Tātad – mana sistēma veiksmīgi funkcionē! Bet te pēkšņi ierodas tantuks, kurš pilnīgi visu izkoriģē pa savam, jo, acīmredzot, uzskata, ka tas fakts vien, ka viņa ir ieradusies, padara viņu par galveno.

5.

Piekto un pārējos punktus vairs nerakstīšu, jo gluži vienkārši, man apnika par to runāt.

Gribēju jau teikt ”nākamreiz…”, bet tad atcerējos, ka nākamās reizes taču nebūs, jo man atlikušas vien 10 dienas, ko šeit pavadīt. Tomēr, ja būtu tāda nākamā reize, es vienkārši priekšniekus nostādītu izvēles priekšā, vai nu es, vai viņa. Man vieglāk ir pašai ilgāk un vairāk pastrādāt, nekā paciest to, ka viens manu istabu uzskata par savu teritoriju, nemitīgi piesienās visam, ko es daru un rupji pārtrauc jebkuru manis iesākto teikumu. Ja priekšnieki grib, lai viņa brauc ”palīgā”, tad es ņemu brīvdienas. Ja grib, lai es tieku galā ar māju un bērniem, tad lai atstāj to manā ziņā un es tikšu galā.

Vārdu sakot, ”sacepiens” ne pa jokam. Šķiet, ka tā vecā nav īsti lietas kursā par to, ka ”au-pair” nav nedz kalpone, nedz palīgstrādnieks, ne pat īsti ”aukle”. Rīt no rīta viņa no šejienes pazudīs, pirms es būšu piecēlusies, tāpēc – paldies dievam, ka tā. Citādi man ilgi nervi neizturētu. Nedod dies, ka tā būtu man kaut kāda vīramāte, piemēram O_o Tādas dēļ, es pat pieļauju, ka būtu gatava pasūtīt 5 mājas tālāk vīrieti, pat, ja viņš man ļoti patiktu, jo ar tādu es sadzīvot netaisītos. Nav mans pienākums bendēt sev dzīvi, mēģinot sadzīvot ar cilvēku, kurš ir rupjš, nepieklājīgs un neaudzināts. Neviens man neiestāstīs, ka man ir jāuzupurējas un ”jāpieņem cilvēks tāds, kāds viņš ir”, man neviens nav jāpieņem. Es varu pieņemt, ka cilvēkam patīk hokejs, kurš man besī; es varu pieņemt, ka cilvēkam patīk kaķi vairāk kā suņi, bet es nevaru un man nav jāpieņem, ka cilvēks ir, kā jau teicu, rupjš, nepieklājīgs un neaudzināts. Jo savu patikšanu vai nepatikšanu mēs neizvēlamies, savu rīcību, uzvedību un attieksmi gan varam koriģēt paši kā vien mums labpatīk.

Labi, morālo tvaiku esmu nolaidusi, tagad eju gulēt.

P.S. Iedvesmu tam, lai uzrakstītu par šo tēmu, netīšām saņēmu, izlasot Mēnessmeitēna rakstu ”Par nepieklājību un otra cilvēka necienīšanu”, vari spiest uz nosaukuma, lai atvērtu un izlasītu arī to 🙂

Advertisements

5 thoughts on “Nepieklājības kalngals, jeb ”Sātans (Pradas) Zaras (brunčos) biksēs”

Ir ko teikt? Atstāj savu komentāru!

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s