Tev nav ne jausmas, cik ļoti gaišāku Tu vari padarīt viena cilvēka pasauli, izdarot tikai kādu šķietami sīku lietu :)

Mēs katru dienu paejam garām vismaz vienam, lielākoties vairākiem cilvēkiem, kas uz ielas lūdz naudu. Iemesli katram citi, vienam nepieciešama kārtējā deva šņabīša, vienam nav ko ēst, citam nepieciešamas zāles. Ir daļa cilvēku, kas nešķiro šādus cilvēkus un iet garām pilnīgi visiem, ik katru uzskatot par slinku alkoholiķi. Ir tādi, kas šķiro un labprāt palīdz kādam, kurš nu pilnīgi noteikti nav alkohola atkarīgais. Mans stāsts šoreiz būs par kādu cilvēku, kurš ir padarījis gaišāku manu pasauli tik vien ar to, ka es padarīju gaišāku viņējo 🙂

Man pašai lielāko daļu dzīves ir bijis diezgan pamatīgi jāplāno savas ierobežotās finanses un jāskaita santīms pie santīma, lai varētu sev nodrošināt nepieciešamo un dažreiz varbūt pat vēlamo vai patīkamo. Tāpēc nevarēšu, diemžēl, palielīties, ka vienmēr dodu naudu ielas cilvēkiem. Tā es viņus saucu. Jo izrunāt vārdu ”ubags” man šķiet ļoti neiecietīgi, es pat teiktu – pretīgi. Lieki teikt, ka tiem, no kuriem jau pa gabalu nes pēc alkohola, es naudu nekad neesmu devusi un visticamāk, nekad arī nedošu. Tomēr, ja es ieraugu uz ielas vecu cilvēku, kurš lūdz naudu zālēm vai pārtikai, es nekavējos iedot visu sīknaudu un varbūt pat kādu lielāku monētu.

Tomēr man ir gadījies piedzīvot kādu ļoti īpašu gadījumu, kādu man pirms nebija nācies piedzīvot. Bet par visu no sākuma… 🙂

Katru dienu es braukāju pa daudz maz vieniem un tiem pašiem ceļiem un maršrutiem. Un kādu dienu, tuvojoties krustojumam, caur kuru es braukāju katru dienu, es no liela tāluma redzēju, ka tur stāv viens šāds ielu cilvēks un iet klāt katrai, pie sarkanās gaismas stāvošai mašīnai, lai lūgtu ziedot kādu eiro. Uzreiz pieminēšu – Romā šādu cilvēku ir milzīgs kvantums, viņi ir visur. Uz katra krustojuma, uz katras ielas. Citi tev nemitīgi uzbāzīsies ar kaut kādiem niekiem, ko tu varbūt vēlētos nopirkt, citi spēlēs kādu instrumentu, citi vienkārši bāzīsies virsū, ar savu, pēc lēta šņabja smirdošo elpu, stāstot, cik ļoti viņiem nepieciešama nauda tām dārgajām (dvēseles stīgu pulējošā spirta) zālēm. Pie tādiem esmu jau pieradusi. Tāpēc vienmēr ņēmu vērā priekšnieka padomu un vienkārši neskatos sejā tādiem.

Šis nebija izņēmums. Tajā brīdī es biju joprojām tik ļoti stereotipaina, un, negribas jau atzīt, tik… Kāds būtu pareizais termins… Lai nu paliek, galvenais ir tas, ka vēlāk es sapratu, cik patiesībā es todien biju ignorējoša. Es apstājos pie sarkanās gaismas un, sāku spaidīt telefona ekrānu, lai izskatītos pēc iespējas aizņemtāka, līdz manīju, ka pie mana loga parādās cilvēka stāvs. Man bija mācīts neskatīties virsū un izlikties neredzam. Tobrīd man tas šķita pilnīgi normāli, bet šobrīd man ir riebums pret to, ka todien es biju tieši tāda. Tomēr es neizturēju un uzmetu skatienu cilvēkam aiz mana auto loga. Iedegās zaļā gaisma, šoferi aiz manis sāka kļūt nepacietīgi un man nācās braukt tālāk. Tomēr pēkšņi kaut kas manī bija izmainījies…

Viņa bija kundzīte vecumā ap 70 gadiem, apaļīga un garumā man knapi līdz pleciem, ar ogļu melniem, plāniem matiem, platu smaidu un lielām, tumši zilām, labsirdīgām acīm, un viņa pieklusinātā, smalkā balsī lūdza palīdzību cilvēkiem, kas uz viņu pat nepaskatījās, bieži pat nepiebremzēja, braukdami viņai garām.

Atlikušo dienas daļu man no prāta neizgāja šī sieviete. Es nemitīgi atcerējos viņas smaidu un ļoti lūdzošo, tomēr neuzstājīgo balsi.

Pēc tās reizes, katru dienu, braukdama caur to krustojumu, es, tuvojoties tai vietai, kur viņu biju satikusi, pilnīgi automātiski, sāku meklēt savā kabatā kādas monētas, kas tur varētu būt aizķērušās. Tomēr viņas tur nebija.

Bija pagājusi jau vairāk kā nedēļa un es jau pat biju pasākusi pirms izbraukšanas, sagatavot saujiņu ar melnajiem centiem un kādu eiro, ko iedot tai sievietei, ja viņa tomēr atkal parādītos uz tā krustojuma.

Pagāja vēl kāda nedēļa un es beidzot atkal ieraudzīju, ka uz jau ierastā krustojuma viņa stāvēja un tāpat kā pirmo reizi, staigāja gar mašīnām un ar izstieptu saujiņu lūdza kaut pāris centus. Es nezinu, kurā tieši brīdī es pieņēmu tādu lēmumu, bet es ieslēdzu avārijas signālu, nometu mašīnu tur pat ielas malā, izrausu no sava maka visus melnos centus, kas man bija, kādu eiro, izkāpu no mašīnas un devos pie viņas. Ziniet, kas ir interesanti? Viņa mani atcerējās! Un man bija tāds kauns par sevi… Es pat nezinu kāpēc! Jo parastā gadījumā taču it kā nevajadzētu būt kaunam par to, ka tu neiedod naudu uz ielas dzīvojošam cilvēkam. Tomēr viņa bija kaut kāds izņēmums. Kāds, līdz šim pašam brīdim nemācēšu paskaidrot. Kauns man bija tāpēc, ka viņa, neņemot vērā to ignorējošo attieksmi, ar kādu es viņu biju uzlūkojusi pirms pāris nedēļām, viņa nāca man pretīm smaidīdama, bez jebkāda mazākā nosodījuma skatienā. Lielākā daļa Romas ielas ”tirgoņu” un naudas lūdzēju, veltīs Tev ļoti nosodošu un neapmierinātu skatienu, ja paiesi garām kaut ko neiedevis. Bet šī sieviete nāca man pretīm ar tādu smaidu un skatienu, it kā visi mani pasaules grēki būtu piedoti, ja tāds varētu būt salīdzinājums.

Es nezinu kāpēc, bet manā galvā, pirmo reizi mūžā radās simt un viens jautājums – kas viņa ir, kāpēc viņa šeit stāv, priekš kā viņai nepieciešama nauda, varbūt es esmu kļūdījusies savā intuīcijā un viņa vienkārši ir viena no daudzajiem ielu alkoholiķiem? Man nekad iepriekš nebija tā bijis, ka es gribēju zināt šī cilvēka stāstu, gribēju palīdzēt. Ļoti, ļoti.

Kad es viņai saujā iespiedu visu savu sīknaudas čupiņu, es pamanīju, ka no viņas nav ne mazākās smakas alkohola, seja tīra un neaizpampusi, kā lielākajai daļai alkoholiķu, drēbes – skrandas, tomēr tīras un, cik nu varēts – salāpītas, acis – dzidras un labestīgas, balss – smalka, bet skaidra. Sapratu, ka kļūdījusies neesmu – šis cilvēks ir nelaimē ne alkoholisma vai narkotiku dēļ. Kaut kas cits ar šo sievieti dzīvē bija noticis tāds, kas viņu bija atvedis līdz šim krustojumam. Viņa skatījās uz mani ar savām lielajām, tumši zilajām acīm, smaidīja tik ļoti sirsnīgi un tik ļoti labestīgi, ka arī es neviļus sāku smaidīt un jautāju: ”Kā Jums šodien iet?”. Es izjutu ļoti lielu cieņu pret šo cilvēku. Man neienāca ne prātā doma uzrunāt viņu uz ”Tu”, jo pilnīgi noteikti šis cilvēks dzīvē ir izgājis cauri tādām šausmām, kādas man pat murgos nav rādījušās. Tomēr viņa, neskatoties uz visu, joprojām pie ik katra vēršas ar smaidu, māj ar rociņu un katram velta labus vārdus, neskatoties uz to, vai viņai tiek kāds cents vai nē.

Es tik ļoti apbrīnoju kā cilvēks spēj saglabāt to gaišumu sevī, pat izejot cauri lielām mocībām.

Kundzīte, izdzirdējusi manu jautājumu, pacēla uz augšu līdz celim savus garos vilnas svārkus un savā pieklusinātajā balsī atbildēja: ”Šodien ļoti sāp kāja. Man vēl vajag tikai dažus eiro, lai varētu aiziet uz aptieku pēc zālēm”. Gangrēna. Sirds sažņaudzās, redzot viņas brūces uz kājām. Vēl jo vairāk, redzot, ka par spīti tam, viņa joprojām smaida, skatīdamās uz mani. Viņa jautāja, kā iet man un man gandrīz sagribējās raudāt. Nevarēju izdabūt no sevis to, ka ”man iet lieliski”.

Tā bijām norunājušas kādas 10 minūtes un man bija jābrauc strādāt tālāk. Es viņai novēlēju izturību un veiksmīgu dienu, kas principā nebija nekas, salīdzinoši ar to, cik ļoti stipri es pie sevis veltīju viņai tās vislabākās domas.

Dienu no dienas, atkal braucot cauri tam krustojumam, es katru reizi gaidīju, kad viņa tur atkal būs, bet viņas nebija. Šoreiz pagāja daudz ilgāks laiks līdz brīdim, kad atkal viņu satiku. Katru reizi, neieraugot viņu ierastajā vietā, es nodomāju, kur gan viņa ir, vai viņai viss ir kārtībā?

Šodien, ap pusdienlaiku es kārtējo reizi biju tur. Un viņas kārtējo reizi nebija. Krustojumā, kā jau ierasts, nogriezos pa labi un autobusa pieturā, ielas kreisajā pusē pamanīju viņu! Kā jau pilnīga ”badass”, nometu mašīnu kā pagadās turpat ceļa malā, izkāpu no mašīnas, pamāju viņai un aicināju pie sevis. Viņa pamanīja mani un nāca pāri ielai, lai mani satiktu. Man bija tik ļoti liels prieks viņu redzēt! Vismaz es zināju, ka ar viņu viss ir kārtībā.

Es nupat kā biju bijusi iepirkt dārzeņus un augļus tuvējā saimniecībā un, tiklīdz tantiņa pienāca pie manis, es viņai iespiedu saujā pāris eiro, atvēru mašīnas bagāžnieku un viņas saujās iespiedu pāris ābolīšus, pāris tomātus, pāris ķiršu ķekariņus un vēl šādus tādus dārzenīšus. Un tad es vēl vairāk sapratu, ka nebiju ne mirkli kļūdījusies attiecībā uz viņu, viņa pat nepaskatījās saujā, cik un kādas vērtības monētas esmu viņai iedevusi, tās tika momentāni iemestas kabatā un viņa ar ieplestām acīm smaidīdama skatījās uz visām tām ēdamajām lietām, ko biju viņai iedevusi saujās un ielikusi kabatās. Par katru augli vai dārzeni, ko viņai iedevu, viņa vismaz trīsreiz pateicās.

Arī šodien es viņai jautāju kā viņa jūtas. Viņa atkal pacēla svārka malu, lai parādītu man savu daļēji apsaitēto, brūcēm klāto potīti. Šodien vismaz tik traki nesāpot. Bet iepriekšējā zāļu paciņa nupat kā beigusies, tāpēc šodien atnākusi līdz krustojumam. Ēst arī ļoti griboties. Ar smaidu sejā noskatījos ar kādu laimi viņa skatījās uz visām tām garšīgajām lietiņām, ko biju viņai sadevusi.

Jau atkal man bija jābrauc tālāk, tāpēc es novēlēju viņai jauku dienu, turēties pie veselības, ārstēt savu kāju un priecāties par sauli. Kad iekāpu mašīnā, viņa man turpināja māt ar roku, līdz mans auto pazuda no viņas redzesloka. Un tajā brīdī es sapratu, ka nupat esmu kāda cilvēka dienu padarījusi laimīgāku. Kāds būs paēdis un varēs nopirkt sev nepieciešamās zāles, kas atvieglos sāpes.

Un šī tantiņa vēl ļoti ilgi paliks manā atmiņā. Jo viņa man iemācīja ko ļoti svarīgu – visi nav uz ielas vienu un to pašu iemeslu dēļ, uz ielas ir arī tādi, kuriem tiešām ir ļoti, ļoti, ļoti nepieciešama palīdzība. Un varbūt tieši tu, ar kādu nelielu rīcību, kas tev, iespējams, nenozīmēs neko daudz, bet tam otram cilvēkam nozīmēs pilnīgi visu. Man tie visi melnie centi makā tikai traucēja un tie daži gabali augļu un dārzeņu man neizmaksāja vairāk par 1 eiro, man tas neko nemaina. Bet viņa vismaz šodien būs paēdusi un varēs aizmigt, nejūtot izsalkumu. Vismaz šodien viņai pārmaiņas pēc ne par ko nebūs jāuztraucas un šovakar viņa aizmigs ar to pašu, labsirdīgo, mīļo smaidu uz sejas 🙂

Es nezinu, vai es viņu vēl satikšu, jo aizlidoju jau pēc 2 nedēļām. Tomēr es ceru, ka vēl paspēšu viņai pateikties par to, ka viņa padarīja manu pasauli gaišāku tikai ar to vien, ka es padarīju gaišāku viņējo… 🙂

Advertisements

2 thoughts on “Tev nav ne jausmas, cik ļoti gaišāku Tu vari padarīt viena cilvēka pasauli, izdarot tikai kādu šķietami sīku lietu :)

  1. Paldies, par šīm pārdomām! Paldies par Tavu sirds siltumu un labestību un novēlu dzīvē to napazaudēt! Es priecājos par Tevi un lepojos ar Tevi!

Ir ko teikt? Atstāj savu komentāru!

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s