Kāpēc tik bieži vienīgais spēriens pretīm progresam ir attiecību beigas?

Brīdinājums – raksts, kas nederēs slinkiem lasītājiem – garš 😀 Tomēr šovakar atļāvos pafilozofēt par to, kāpēc cilvēki pēc ilga vai mazāk ilga attiecību degradācijas perioda, pēkšņi sāk strauji progresēt tikai tad, kad otra attiecību puse izlemj attiecības izbeigt. Piļauju, ka pazīstama situācija mums daudziem, tomēr tā joprojām ir bez konkrētiem secinājumiem un jautājums ”kāpēc tā notiek”, joprojām, šķiet, ir bez atbildes.

(Mūzika – ”Trentemoller – Miss you”)

Nesen sanāca pavadīt tādu ilgāku laiku sarunās ar vienu draugu. Nez kāpēc mana filozofēšana ir visproduktīvākā tieši sarunājoties ar kādu? Laikam tāpēc tik bieži mani bloga ieraksti sākas ar ”nesen runāju ar kādu cilvēku…” 😀 Bet ne par to es gribēju stāstīt. Mēs, pēc abpusējas pieredzes apmaiņas, kaut kā nonācām līdz atziņai, ka mums abiem, tāpat kā vēl daudziem citiem cilvēkiem, ir gadījies pieredzēt to tipisko situāciju, kad attiecības saiet galīgā dēlī, tu mēģini kaut ko glābt, bet, kad redzi, ka nekas neizdodas, saproti, ka iespējams tiešām vislabākais variants ir nemēģināt atdzīvināt beigtu zirgu, bet atstāt viņu beigtu, aprakt un dzīvot tālāk. Tomēr tieši tad, kad tu šo zirgu esi beidzot apracis, apraudājis un izsērojis, zirgs izraušas no bedres, nopucē pakavus, saspodrina kažoku un aizauļo ganīties zaļajās pļavās zem zilās debess. Nu gan man ”dzejnieks ieslēdzās”… 😀 Bet vispār, vienkāršā, normālu cilvēku valodā runājot – tiklīdz tu pieņem smago lēmumu izbeigt dēlī sagājušas attiecības, tā otrs kā uz burvju mājiena pēkšņi pieņem tieši tādu veidolu, kādā tu esi visu laiku gribējis viņu redzēt. Un tad tu jautā sev: ”Nu vai tiešām šīs pārmaiņas nevarēja notikt ātrāk?”

Tu plēsies, cīnies, gan pa labam, gan pa ne tik labam, runā, skaidro, izmēģini it visus iespējamos variantus, bet nekas, uzsveru – pilnīgi nekas nelīdz un attiecības iet arvien lielākā dēlī. Protams, jāsaka jau būtu ”pagale viena nedeg”, bet teikšu jums tā – mēdz būt gan tādi gadījumi, kad pagale deg viena un, ja arī nedeg viena, tad tāpēc, ka savu liesmu pārmetusi arī uz blakus esošo pagali.

Bet, kad tev nolaižas rokas, pietrūkst spēka un vēlmes cīnīties un tu paziņo par attiecību izbeigšanu, tipiskākais variants, protams, ir tāds, ka tu pats paliksi vainīgais, jo izlēmi nesamierināties ar esošo situāciju. Tu tiksi vainots no bijušā/s puses, no visu viņa/s draugu un radinieku puses. Secinājums – lai vai kā būtu bijis, vainīga vienmēr būs tā puse, kas izlemj visu izbeigt. Neskatoties uz to, kā patiesībā viss ir bijis.

Labi, neieslīgšu sīkumos par šo tēmu, jo tāpat tā jau ļoti labi zināma lielākajai daļai no mums. Es vairāk gribēju pafilozofēt par šāda iznākuma rezultātiem. Respektīvi par to, kā tas nākas, ka tieši pēc šķiršanās, tā degošā pagale pēkšņi apdziest un viss ”aiziet savās sliedēs”, cilvēks var pat uz knipja sitiena kļūt tāds, kādu tu esi vēlējies viņu redzēt. Es nerunāju par to, ka tu būtu gribējis vienkārši cilvēku izmainīt, jo tev viņš nav paticis tāds, kāds ir. Es runāju par tādiem gadījumiem kā nemitīga nomāktība, nevēlēšanās neko dzīvē iesākt, nemitīga ”sēdēšana uz vietas”, pārmērīga ”tusēšana”, dzerstīšanās, neuzmanība, ignorējoša attieksme utt. Šo sarakstu varētu turpināt mūžīgi, katram savi niķi. Es runāju par tiešām galējiem mīnusiem, nevis tādiem piemēriem, ka tev nepatīk, ka cilvēks valkā melnas drēbes, nevis baltas, vai, ka viņam patīk skatīties futbolu, nevis hokeju.

Un tā pēkšņi, vienā rāvienā, cilvēks no pilnīga un galīga mājās sēdētāja, kļūst par atraktīvu cilvēku, kuram patīk uzturēties ārpus mājas, būt sabiedrībā; cilvēks, kuram nav bijuši pilnīgi nekādi mērķi, pēkšņi ir atradis lielus mērķus un uzsācis aktīvus pūliņus tos sasniegt; cilvēks, kura mīļākā brīvā laika nodarbe bijusi piedzeršanās katru otro vakaru, pārstāj dzert un pievēršas ģimenei, draugiem… Arī šo sarakstu varētu turpināt, sarakstot grāmatu.

Kādi var būt tā iemesli un vai no tā ir kāda jēga?

Pirmais (tipiskākais) variants – vēlme bijušajam/ai likt nožēlot lēmumu izbeigt attiecības.

Iespējamie rezultāti – tu tiešām uzķeries un dodies mēģināt panākt izlīgumu, uz ko saņem augstprātīgu atgādinājumu, ka ”pats vien mani pasūtīji un tagad gribi atpakaļ”. Citi mēdz tiešām sākt domāt, ka paši vien bija vainīgi un pailgu laiku pēc tam pavada mēģinot izlūgties piedošanu no tā, kurš, patiesībā, pats vien sabeidza attiecības. Citreiz tas vainagojas panākumiem, citreiz nē. Pirmajā gadījumā – 90% gadījumu attiecības tiek izbeigtas vēlreiz, jo tu saproti, ka pirmajā reizē taisnība vien tev bija un šīs pārmaiņas ir bijušas īslaicīgas, ar mērķi pataisīt tevi par vainīgo un dabūt atpakaļ. Piebildīšu, ka otrajā reizē viss parasti beidzas vēl draņķīgāk, jo šoreiz tu jau esi pilnīga ļaunuma sakne, jo esi to nabadziņu pametis vēl otro reizi.

Pastāv arī variants, ka šie pūliņi likt otram nožēlot savu lēmumu, ir pilnīgi bezjēdzīgi. Jo gluži vienkārši tu esi kļuvis smieklīgs mēģinot no sevis uztaisīt ko tādu, kas tu patiesībā neesi. (Rakstu vīriešu dzimtē, jo gluži vienkārši nevaru visu uzrakstīt abās dzimtēs, bet šis attiecas tik pat uz sievietēm kā uz vīriešiem). Vai arī vienkārši otrs ir pietiekami gudrs, lai saprastu, ka cilvēki reti kad tiešām izmainās uz sitiena.

Otrs jautājums – ja patiešām cilvēks pēc attiecību beigām ir sapratis, ko ir pazaudējis savas rīcības dēļ un šīs zaudētās attiecības ir pietiekami smags trieciens, lai cilvēks tiešām izmainītos, tad kāpēc obligāti bija jāsagaida šis trieciens, lai sāktu izmainīties? Vai tiešām nepietika ar tiešiem un netiešiem brīdinājumiem? Ja tas cilvēks tev bija tik svarīgs, kāpēc tu neuztvēri nopietni brīdinājumus, ka pie atkārtotām slimīgām greizsirdības scēnām, kontrolēšanas mānijas, uzmākšanās citiem pretējā dzimuma pārstāvjiem regulāri atkārtotu dzerstiņu laikā vai jebkādu citu iemeslu dēļ, attiecības tiks izbeigtas? Lai gan, taisnība jau laikam vien ir, kad saka, ka uguns karstumu saprot tikai apdedzinoties.

Trešais jautājums – varbūt vienkārši ar mums ir tāpat kā ar ķīmiskajiem elementiem – katrs pats par sevi tie it kā nebūtu slikti, bet nonākot saskarsmē ar kādu citu elementu, rodas vai nu labvēlīga, vai nelabvēlīga reakcija vienam otra ietekmē un tur neviens nav vainīgs? Varbūt tā vienkārši dabā iekārtots vai varbūt vienkārši mēdz būt tā, ka divi cilvēki nesaskan, lai cik ļoti to gribētu vai mēģinātu panākt?

Kā gan lai citādi izskaidro to, ka tava bijusī otrā puse attiecībās ar tevi bija kretīns/”lose”, lai vai kā tu censtos, bet paliekot vienam vai uzsākot attiecības ar kādu citu, viņiem viss iet ”kā pa sviestu”, jo tas cilvēks pēkšņi ir izmainījies?

Vēl kāds variants, kas ir ticis pieredzēts un dzirdēts no citu cilvēku stāstiem, ir tāds, ka tu attiecībās nogāz veselu kaudzi podu un tās izbeidz bez jebkādiem sirdsapziņas pārmetumiem. Iet laiks un, pilnīgi iespējams, tu saproti, ka tās attiecības, kuras pats salaidi dēlī, bija tiešām lieliskas un, pēc ilgāka laika savu bijušo otro pusi ieraugot, saproti, ka vēlies mēģināt vēlreiz. Pilnīgi iespējams, ka tev paveicas un tu saņem piedošanu, un jūs visu uzsākat pa jaunam. Tomēr smieklīgi – pēkšņi viss ir pilnīgi apgrieztā veidā. Šoreiz tu, apzinādamies, ka vairs negribi pieļaut tās kļūdas, kuras pieļāvi pagātnē, dari visu pēc labākās sirdsapziņas un ieguldot tajā visā padarīšanā ne mazums laika, spēka un pūļu. Bet šoreiz otrs ir tas, kurš pilnīgi visu beidz nost. Pēkšņi jūs esat samainījušies vietām. Un tu sajūties maziņš un melns, jo saproti, ka tu pats savā dzīvē maz ko izlem. Tev bija pārliecība, ka visa vaina bija tevī un, ja vien tev būtu iespēja savas kļūdas labot, tad viss noteikti būtu bijis citādāk. Labāk. Tomēr, kad jūs esat mainītās lomās, tu saproti, ka šoreiz taču tu neesi pieļāvis nevienu pašu kļūdu. Kāpēc arī šoreiz viss neatgriezeniski iet bojā tavā acu priekšā un tu neko tur nevari padarīt? Kāda ir atbilde uz šo jautājumu? Atbildes nav. Es, personīgi, sevi mierinu ar domu, ka viss dzīvē notiek tieši tā, kā tam ir jānotiek. Pilnīgi iespējams, ka mums vienkārši ir lemts būt blakus kādam citam cilvēkam. Un, lai kā tu mēģinātu pats izlemt ar ko būt kopā, ar ko nē – dzīve tev stingri un konkrēti ierādīs tavu vietu – no sākuma tā radīja tevī vēlmi nebūt kopā ar kādu konkrētu cilvēku, bet, kad tavā prātā dzimst maldīga ilūzija, ka tu tomēr to gribi, tad dzīve tev atgādina, ka tu neesi noteicējs un liek otram kļūt tādam, ar kādu tu jau atkal vairs nevēlies būt kopā.

Pilnīgu murgu laikam man te sanāca uzrakstīt, domas par šo tēmu pilnīgā haosā lido cauri manam prātam ar ātrumu 1 miljons sekundē un es nespēju tās sakārtoti un secīgi izklāstīt, par ko jau iepriekš atvainojos.

Šie visi ir jautājumi, uz kuriem man nav atbilžu. Arī manam tā vakara sarunbiedram pārliecinošu secinājumu nebija. Par to laikam, kā sacīt saka, vēl zinātnieki strīdas.

Skumjas, manis aprakstītās tēmas rezultātā, protams, ir neizbēgamas. Ja vien mums tas cilvēks joprojām kaut ko nozīmē, mēs ik pa brīdim sāksim vainot sevi un šaubīties, vai tikai tiešām pieņēmām pareizo lēmumu, varbūt tiešām vēl bija kāds variants, ko nebijām izmēģinājuši, varbūt tiešām mēs neizdarījām pilnīgi visu, kas bija mūsu spēkos, pat ja bijām sev to iegalvojuši? Mēs periodiski iedomāsimies, bet varbūt tagad būtu vērts mēģināt atjaunot attiecības ar to cilvēku, ja reiz viņš ir izmainījies? Šoreiz taču visam vajadzētu būt kārtībā. Mēs taču viens otru mīlējām. Vismaz tā šķita. Nožēla par to, ”kāpēc gan viss nevarēja būt šādi tad, kad mēs vēl bijām kopā, pirms es izlēmu aiziet?”. Kaut kas pazīstams? Es ar to esmu cīnījusies vienkārši piespiežot sevi par to nedomāt. Iespējams tas ir kas tāds, ar ko es vēl neesmu gatava tikt galā. Iespējams es vēl vienkārši neesmu izaugusi līdz tam, lai mēģinātu tikt skaidrībā ar tik ļoti sarežģītu situāciju. Jo vecāka es kļūstu, jo vairāk saprotu, cik gan ļoti sarežģītas var būt attiecības starp cilvēkiem, gan romantiskās, gan draudzīgās, gan ģimeniskās. Tās var būt tik ļoti līdz vājprātam sarežģītas, ka atbildes ir simt un viena, bet tajā pašā laikā atbildes nav nevienas.

[Šeit aprakstītais ir pārdomas par situācijām tālā vai ne tik tālā, tomēr – pagātnē, un tās nav attiecināmas uz manu vai kādas citas personas tagadni.]

Advertisements

Ir ko teikt? Atstāj savu komentāru!

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s