Par sevi necienošām sievietēm, kas ļauj sev darīt pāri

Zinu, ka šī tēma mūždien tiek pārcilāta atkal un atkal, bet tāpat nekas nemainās. Zinu arī to, ka cik vīrieši cūkas, tik pat sievietes čūskas. Par sievietēm citreiz, šoreiz par vīriešiem.

Problēma joprojām pastāv

Šī tēma tiek pārrunāta un pārrunāta miljoniem reižu, bet joprojām regulāri interneta diskusijās parādās žēlabaini ieraksti no sievietēm no tēmas ‘’Viņš man dara pāri, es caurām dienām raudu un nezinu, ko iesākt, dodiet padomu!’’. No vienas puses, protams, es jūtu līdzi tām sievietēm, neesmu jau no akmens. Arī man pašai dzīvē ir nācies sastapties ar emocionālu teroru no vīrieša puses, tāpat kā ļoti daudzām citām sievietēm. Tomēr no otras puses,es nespēju saprast nu kā var būt tā, ka ir drosme internetā ņerkstēt par to, ka vecis dara pāri, bet nav drosmes aiziet vai vismaz stāties pretī. Jo tieši to izdarīju es – piecēlos un aizgāju.

Nav viegli atstāt to, kas sirdij tuvs, bet reizēm tas vienkārši ir tavs pienākums pašai pret sevi.

Attaisnojumi ir daudz un dažādi, citas nespēj aiziet, jo pārāk traki mīlot to savu varmāku; citas nespēj aiziet, jo nav, kur iet; citas turpina muļķīgi cerēt, ka vecais mainīsies; citām vēl simt un viens dažāds attainojums, lai paliktu un neietu prom.

Pirmais jautājums – kā tu spēj mīlēt kādu, kurš tevi nemitīgi apzināti sāpina, apzināti dara pāri vai vēl trakāk – sit? Dārgā, tā nav mīlestība, tā ir kaut kāda slimīga apsēstība un atkarība. Varbūt esmu vecmodīga, bet manī tās spēcīgās emocijas rodas un saglabājas pret cilvēku, kurš pret mani izturas labi; kurš man -liek justies labi-, nevis kā totālai nelaimes čupai.

Otrais jautājums – ja tev pietiek drosmes palikt pie varmācīga vīrieša (vienalga emocionāli vai fiziski varmācīga), jo nav uz kurieni iet, tad kur tev bija drosme nodedzināt visus tiltus un iznīcināt atpakaļceļus, kad akli meties pie viņa? Es saprotu, ka jebkuras attiecības sākas skaisti, brīnišķīgi, ar rozā brillēm uz acīm, un vienmēr jau šķiet, ka nekāds glābšanās riņķis nebūs nepieciešams. Tomēr rezerves plāns ir jāpatur VIENMĒR! Ko es domāju ar jēdzienu ‘’rezerves plāns’’? Piemēram, darbs, lai vajadzības gadījumā tu spētu sev nodrošināt iztiku. Piemēram labas attiecības ar ģimeni, draugiem, lai nepieciešamības gadījumā tev būtu kur apmesties kaut uz pāris dienām, kamēr atrodi sev citu dzīvesvietu, lai būtu, kas uzklausa un vienkārši novērš domas.

Trešais jautājums – kāda velna pēc tu domā, ka viņš mainīsies? Te pat nav jāizplūst garos paskaidrojumos vai iztirzājumos. Ja viņš ir emocionālais terors vai fiziskais varmāka, vai vēl trakāk – abi reizē, tad tas nemainīsies! Tu vari mēģināt sev iestāstīt, ka tu viņu tik ļoti mīli, ka tava lielā mīlestība viņu izmainīs, bet patiesība ir tāda, ka mīlestība izmaina cilvēku tikai tad, ja viņš pats to izjūt, nevis ja kāds cits to izjūt pret viņu. Un vispār, kā jau teicu, tā nav mīlestība, bet gan atkarība un/vai apsēstība. Piemēram savi vecie vaļasprieki, nodarbošanās, lai būtu ar ko sevi nodarbināt un aizpildīt to tukšo vietu, kuru kādreiz aizpildīja attiecības. Pāris vārdos sakot – neiznīcini visu savu iepriekšējo dzīvi, atdodot pilnīgi visu vienam vecim! Tu to nedrīksti darīt pat tad, ja viss tomēr beidzas laimīgi un jūs apprecaties un nodzīvojat dzīvi laimīgi kopā. Tev jābūt savai dzīvei, savām lietām, savām nodarbēm un cilvēkiem, tāpat kā to vajag vīrietim. Un tad, ja kaut kas saiet dēlī, Tev nebūs jāuztraucas par to, ka tev nav naudas, nav ko ēst, nav kur dzīvot un nav ko iesākt.

Neraud sirds, raud atmiņas un pašlepnums

Kad attiecībās viss saiet totālā dēlī, sāp tāpēc, ka vairs nav tā, kā bija. Tāpēc, ka agrāk bija skaisti un laimīgi, bet tagad viss ir neglīti un līdz vājprātam sāpīgi. Un tu pati sev jautā – nu kā līdz tam varēja nonākt? Nu kurā brīdī tas viss mainījās? Un, protams, vainojam sevi. Protams, noticam, kad vecis mums saka, ka pašas esam vainīgas. Tu varētu būt vainīga, ja viņš tevi mīl, lutina un rūpējas par tevi, bet tu vienā jaukā rītā pamosties gultā kopā ar kādu citu. Tu varētu būt vainīga, ja viņš cenšas nodrošināt tev laimīgu dzīvi, bet tu nepateicīgi tam visam uzspļauj un danco apkārt ne nieka nerēķinoties ar viņu. Tu varētu būt vainīga, ja esi izdarījusi ko ‘’sliktu’’, vai ‘’nepareizu’’. Ja tā nav – vainīgs ir viņš pats un lai neviens tev nemēģina iestāstīt, ka tu esi vainīga pie tā, ka viņš tāds. Protams, izņēmums ir fiziskā vardarbība, lai ko cilvēks izdarītu, vienalga sieviete, vai vīrietis, fiziskā vardarbība, manā uztverē, nav pieļaujama pilnīgi nekādā situācijā un gadījumā.

Sāp tāpēc, ka vairs nav tā, kā bija un sāp tāpēc, ka iedragāts pašlepnums. Tad pārsvarā dzirdam no sievietēm tādus tekstus kā ‘’es negribu iet prom, jo kurš gan cits mani gribēs, kurš gan cits mani mīlēs, kuram es būšu vajadzīga?’’. Vai arī tādus tekstus kā: ‘’Protams, ka pati esmu vainīga, ja es mainīšos, arī viņš mainīsies. Bet, ja man neizdosies mainīties, tad tāpat mani tādu nevienam citam nevajadzēs’’.

Nu kā var nonākt līdz tik zemam pašcieņas līmenim?

Nu pat, ja tu tiešām esi nolaidusies un degradējusies, tad savācies tak, saņem sevi rokās un saved sevi kārtībā!

Nu Die`s mīļais, labāk tad dzīvot vienai, nekā nemitīgās mocībās!

Pat, ja man neizdotos tevi pārliecināt, ka tu esi pietiekami skaista, gudra un interesenta, lai atrastu sev foršu vīrieti, tad nākamais jautājums – kāpēc tu paliec pie viņa tikai tāpēc, ka esi pārliecināta, ka neatradīsi citu? Vai tiešām visa dzīve sastāv no vīriešiem? Vai tiešām tev nav nekā cita, ģimenes, draugu, vaļasprieku, interešu, savas dzīves? Kāpēc obligāti vajag vīrieti? Un otrkārt, kāpēc tev labāk patīk dzīvot nemitīgās bailēs, raudot un pārdzīvojot, nekā vienkārši vienai, bez tā visa?

Tev IR izeja, izvēle un iespējas uz laimīgāku dzīvi. Bet tev visuma centrs ir tas viens vecis, kurš tev sen vairs nesniedz nekādas patīkamas izjūtas un tev neinteresē nekas cits uz pasaules. Tā jau ir atkarība, no kuras ir jāārstējas. Un, ja reiz tev ir izeja, ir iespējas pašai sevi pasargāt un izglābt, bet tu to nedari – tad tādā gadījumā tiešām jāsaka – pati vainīga un varbūt tu esi pelnījusi tieši tādu veci. Skarbi, bet fakts.

Visam ir savi izņēmumi. Arī šajā gadījumā es runāju par tām sievietēm, kurām nav nekādu juridisko vai dzīvībai bīstamo iemeslu, lai nespētu aiziet no veča – varmākas.

Pietiek ar vienu reizi, lai iemācītos sevi cienīt.

Protams, ka sāp. Gribas, lai būtu tā, kā sākumā, tā kā agrāk, kad no viņa puses vēl nebija slimīgu greizsirdības scēnu, kas daudzām sievietēm beidzas ar zilumiem; bļaušanas, dusmu, riebīgu vārdu vai vienkārši nerunāšanas, klusēšanas un ignorēšanas. Bet pienāk brīdis, kad ir vienkārši jāpieņem, ka tā tas tagad ir un diemžēl paliks. Izņēmums, ja vecis pats saprot, ka viņam nepieciešama palīdzība un grib ar sevi strādāt. Bet ja ne – bezcerīgi. Un tad vienkārši ir jāsāk operatīva sevis glābšanas operācija, jāsakravā pauniņas, kamēr viņa nav mājās, jādodas pie kāda, kam vari uzticēties un jāceļas palēnām atpakaļ kājās, jāatrod sev jaunas lietas, nodarbes, cilvēki un jāsāk jauna dzīve. Mācoties no savām kļūdām.

Un es jūtos laimīga, ka man toreiz, pagātnē, neprasīja nekādu milzīgu drosmi, saņemšanos vai mocības cienīt sevi un aiziet tieši īstajā brīdī. Tas prasa spēku. Bet spēku nevar iegūt bez ‘’treniņa’’. Tāpēc saņemies arī tu. Saņem visu spēku un tu redzēsi, ka sirdssāpes pāriet, dzīvē ienāk jauni cilvēki, kas liek tev justies laimīgai, dzīve iet uz priekšu un viss mēdz izvērsties daudz labāk, kā biji gaidījusi. Un, ja gadījumā vēl kādreiz nākas saskarties ar tamlīdzīgiem cilvēkiem, tad vari būt droša – nākamreiz tev sevis cienīšana vairs nesagādās nekādas problēmas, jo tu redzēsi, ka vienreiz jau esi tikusi galā ar tādu situāciju.

Un atceries:

1. Ja vien tu neesi izdarījusi neko ‘’aizliegtu’’, ‘’nepareizu’’ vai nosodāmu – TU NEESI VAINĪGA! Un pat, ja esi pieļāvusi kādu kļūdu attiecībās vai izdarījusi ko ne tā, šaubos, ka tā dēļ vien tavs vīrietis pārvērtās par mežoni.

2. Viņš nemainīsies. Pat, ja pats gribēs mainīties, tas izdodas retos gadījumos.

3. Tu ESI pietiekami laba, skaista, gudra un stipra, lai spētu būt laimīga vienatnē. Ja ne vienatnē, tad vismaz, lai satiktu kādu foršu vīrieti.

4. Beidz attaisnoties un attaisnot arī viņu – tev IR visas iespējas to visu izbeigt, tāpēc nečīksti, bet dari, lai cik sāpīgi tas būtu. Tas atmaksāsies ar uzviju, tici man.

5. Nekad nenodedzini visus tiltus uz savu iepriekšējo dzīvi, atdodot pilnīgi visu no sevis vienam konkrētam vīrietim. NEKAD! Ne negatīva, ne pozitīva iznākuma gadījumā. Negatīva rezultāta gadījumā Tev būs, kur glābties, pozitīvu rezultātu tas padarīs vēl jo vairāk pozitīvu.

Spēku, izturību un pozitīvu domāšanu jums visām!

Piebilde vīriešu kārtas pārstāvjiem – šis nebūt nav vispārinošais raksts par visiem vīriešiem, nav arī raksts par meitenēm, kuras nemitīgi sūdzas bez jebkāda nopietna iemesla un kurām nav iespējams izdabāt, šis raksts ir tikai un vienīgi par vīriešiem, kuri attiecībās praktizē emocionālo un/vai fizisko vardarbību. Par emocionālajām un fiziskajām varmākām sievietēm neko, diemžēl, nevarēšu uzrakstīt, jo nav personīgās pieredzes tajā tēmā 😀 😀 😀