Atklātība bez emocionālās vardarbības

Pēdējā laikā arvien biežāk nonāku pie tēmas par atklātību.  Piemēram, lasu citu blogus, kuros cilvēki ļoti atklāti runā par vairāk vai mazāk privātām lietām, emocijām, situācijām, atklāti izsakās par visu un visiem un tamlīdzīgi. Vienmēr nonāku pie jautājuma, varbūt arī man vajadzētu tā pamēģināt? Bet vai vajag? Nu.. Kas neriskē, tas nedzer šampanieti, vai ne?

Mani secinājumi par atklātību, par to, kāpēc manā uztverē kristieši novazā jēdzienu ”Mīlestība” un par to, kā citi no mums bieži gaida to, ko nav pelnījuši saņemt un tamlīdzīgas filozofijas 2:30 naktī 😀

”Pirms tu kaut ko dari vai saki, padomā, kā citi tev apkārt jutīsies un tad apdomā, vai to tiešām vajag teikt vai darīt’’

Pirms kāda laika lasīju paziņas blogu, kurā viņš atklāti stāsta par savu ikdienu, attiecībām utt. Izlasot viņa rakstus, es viņam jautāju – kā tu tā spēj, tā vienkārši ņemt un internetā tā atklāti rakstīt par savām izjūtām, piedzīvoto utml.? Tur taču vajag diezgan lielu drosmi. Viņš atbildēja, ka viņam tas nesagādā nekādas grūtības, tieši pretēji – liek justies labāk. ‘’Atveries pasaulei un pasaule atvērsies tev’’, atceros, ka kaut kā tā viņš man teica.

Arī mana Romas draudzene Mišela savā blogā atklāti raksta visu, kas ‘’uz mēles’’. Viņas pamatojums – viņai pilnīgi un galīgi neinteresē, ko citi cilvēki par viņu domā.

Man kaut kā tomēr vairāk patīk savu lielo atklātību paturēt pie sevis. Pilnīgi noteikti neesmu no tiem, kas ar pirkstiem gaisā deklamē: ‘’Man vienalga, ko citi par mani domā, saku, ko domāju, pat, ja tas ir skarbi’’. Nē. Jo man nekad tā īsti nav bijis vaļasprieks citus sāpināt ne ar savu rīcību, ne vārdiem. Mana fantastiskā mamma manī ieaudzināja vēlmi dzīvot tā, lai neliktu citiem justies slikti. Es nesaku, ka manis dēļ neviens nekad nav juties slikti, mēs visi taču kādam esam nodarījuši pāri. Un ne tik vien –kādam-, bet daudziem. Tomēr ne par to šoreiz stāsts. Runa ir par to, ka es vēl šodien skaidri un gaiši atceros kaut ko, ko mana mamma man teica, kad es vēl biju maza, man bija kādi 7, varbūt 8 gadi. Viņa man teica:

‘’Pirms tu kaut ko dari vai saki, padomā, kā citi tev apkārt jutīsies un tad apdomā, vai to tiešām vajag teikt vai darīt’’.

Lūk arī iemesls, kāpēc es parasti simtreiz apdomāju, pirms saku. Un lielākoties, nevēlēdamās likt cilvēkiem justies slikti, es savus negatīvos viedokļus vai komentārus paturu pie sevis.

Atklātība bez emocionālas vardarbības

Atklātība ir laba lieta, tikai tai jābūt mierīgai, nosvērtai un bez emocionālas vardarbības – šādu atziņu man šovakar garas vakara sarunas laikā pateica Sabrina.

Es pamanīju, ka mana negatīvo komentāru paturēšana pie sevis jau ir pāraugusi pilnīgā negatīvo emociju neizrādīšanā. Tādējādi es dažkārt konkrētās situācijās ‘’spēlēju līdzi citu cilvēku teātriem’’ – no sērijas ‘’viņi saka, ka viņiem nav vienalga un es izliekos, ka ticu, noklusējot savu –pietiek stāstīt man pasakas-’’. Pasmaidu un klusēju. Mīļā miera labad. Vai arī – no viņu izteicieniem, skatieniem un rīcības tā vien lien ārā nepatika pret mani, bet viņi ar smaidu sejā mēģina tēlot patiesu, neviltotu interesi par mani. Es izliekos, ka nepamanu viņu nepatiku un neizrādu savējo.

No vienas puses smieklīgi, vai ne? Jā, bet es nekad neesmu gribējusi izraisīt skandālus, strīdus, negatīvismu vai tamlīdzīgas lietas. Nu ko man dotu tā pilnīgā atklātība? Tik vien kā izlādēšanos, drošvien. Tā vietā es nevis izlādēju negatīvās emocijas, bet uzlādējos ar pozitīvajām, kas beigu beigās parasti negatīvās vienkārši izstumj ārā. Un visi laimīgi.

Nevar mīlēt visu un visus – tā ir pretīga Mīlestības vārda vazāšana.

Bet te es vienkārši sāku domāt – nu cik ilgi tā var? Es esmu pavisam normāls cilvēks – manī ir gan pozitīvās, gan negatīvās izjūtas, es ne tikai priecājos un jūtos laimīga, bet mēdzu arī justies aizvainota, mēdzu justies skumji un mēdzu ilgi atcerēties pāridarījumus.

Par cik manā blogā pēdējā laikā parādījušies daudzi ieraksti par Dievu, arī šoreiz kaut kas no šīs tēmas. (Nē, es nekļūstu par kristieti, neuztraucieties, tā slimība mani neskars 😀 ). Nedaudz par mīlestību…

Skatos kā man apkārt esošie kristieši mīl visu un visus, mīl Dievu, mīl visus savus draudzes biedrus, mīl kolēģus, kaimiņus, mīl pārdevēju no tuvākā zivju veikala un santehniķi Vaņu. Sasodīts, jākļūst man arī par kristieti, tad es arī varēšu beidzot baudīt neizmērojamo mīlestību pret visu un visiem, pat pret tiem, pret kuriem izjūtu dziļu nepatiku ne pārāk priecīgas kopīgās pagātnes dēļ.

NEMŪŽAM! Un ziniet kāpēc? Tāpēc, ka nevar mīlēt visu un visus. Manā uztverē – kristieši pretīgi novalkā Mīlestības vārdu, to lietojot pa labi un pa kreisi. Man ar vienas rokas pirkstiem ir par daudz, lai uzskaitītu, cik tieši cilvēkus es no visas sirds mīlu. Līdz sirds dziļumiem. Mīlestība manā uztverē, ir kaut kas pārāk spēcīgs un vērtīgs, lai to tā dāļātu pa labi pa kreisi pilnīgi visiem.

Piemēram, es mīlu savu mammu un omīti! Jo mamma deva man dzīvību, un kopā ar omīti audzināja, loloja, rūpējās par mani, ”ķēra” mani katrreiz, kad ”kritu”, neskatoties uz to, cik slikta bija situācija, bija vienmēr man klāt un nostādīja mani kā galveno savas dzīves centru. Viņas manā labā ir ne tik vien -kaut ko” izdarījušas, bet izdarījušas visu. Un es, augot lielāka/paliekot vecāka, sāku sniegt pretī cik nu vien varu. Un kādu dienu es par viņām rūpēšos tāpat, kā viņas ir rūpējušās par mani.

Bet citi? Par ko citi būtu izpelnījušies, lai es viņus mīlētu?

Man ir ļoti daudz cilvēku, kuri man patīk, jo viņi ir lieliski cilvēki un tamlīdzīgi, bet es te runāju tieši par mīlestību, ne par ko citu.

Mīlestība ir jānopelna.

Kāpēc ir tādi, kas grib, lai otrs viņus mīl, bet jautājumi tā arī paliek bez atbildēm, monologs nepārvēršas dialogā, sasniegumi bez patiesas atzinības, skumjas bez atbalsta un dusmas nesaprastas.

Kāpēc gan man būtu obligāti jāmīl tie, kas mani sāpinājuši? Kāpēc gan man būtu jādāļā sava mīlestība jebkuram, kurš gluži vienkārši nav to pelnījis? Mīlestība ir jānopelna. Tu nevari cerēt, ka tu, bārstot savu mīlestību uz visām pusēm, saņemsi to pašu pretī no visiem citiem par brīvu, it sevišķi, ja nav par ko, vai ja tā tevis dāļātā saucamā mīlestība ir vienkārši uzspēlēta un neīsta butaforija uz tava teātra skatuves. Tā vienkārši ir, sava pagātne ir jāiemācās pieņemt, ar to sadzīvot un nepieļaut vienas un tās pašas kļūdas nākotnē, tomēr pagātni nevar izdzēst. Ja tu iestāsti sev, ka pagātnes nav un izliecies, ka tā tiešām vairs neeksistē, tad aicinu atgriezties realitātē.

Es nevienu neienīstu un ne uz vienu neturu ļaunu prātu. Vienkārši ir lietas, kuras pagātnē, vienalga senā vai ne tik senā, mani ir sāpinājušas un es tās atceros. Un lūdzu, nesāciet sprediķot, ka man vajag meklēt Dievu, lai tas mani atpestī no mana aizvainojuma dēmona, lai varu justies laimīga 😀 Jebkuram normālam cilvēkam ir abu veidu emocijas. Citādi tiktu izjaukts pasaules līdzsvars. Man mēdz būt manas negatīvās emocijas un man tās netraucē dzīvot. Tās man palīdz augstāk novērtēt labās emocijas. Manī joprojām ir pa pilnam pozitīvā. Es vienkārši sāku mācīties būt atklāta. Mēģinot būt atklāta bez emocionālās vardarbības. Šis tad nu ir pirmais mans daudz maz atklātais memuārs. Nezinu, vai turpināšu šo savu atklātību blogā. Bet taisnība vien ir tam manam paziņam – sajūta laikam tiešām ir laba.

Advertisements

Ir ko teikt? Atstāj savu komentāru!

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s