Visu problēmu sakne, jeb 3 lietas, kuras es pagaidām vēl nemāku.

Šodien, pēc pamatīgi smagas dienas darbā, sēdēju āra pie mājas uz soliņa un domāju – kāpēc mēdz būt šādi? Kāpēc mēdz būt tā kā šodien? Un ne man vienīgajai, secinu pēc pārrunām ar citiem cilvēkiem. Kā? Tā, ka mēs mēdzam tikt izmantoti mazliet par daudz un par biežu. Šoreiz, principā, runāju vairāk par darbu, nekā pārējām dzīves jomām, tomēr tas attiecas arī uz daudzām citām lietām.

Kas notiek?

Cik gan bieži no sev pazīstamajiem cilvēkiem sarunās esmu dzirdējusi stāstus no sērijas ”darbā esmu ieracies līdz ausīm un pienākumus velku kā ēzelis kravu, lielākoties viens pats”. Un man nākas vien atbildēt: ”Cik gan labi es tevi saprotu…”.

Kurš gan negrib sevi parādīt no vislabākās puses? Kurš gan negrib, lai kolēģi, priekšniecība un visi pārējie ir ar mums apmierināti, paslavē, izsaka kādu atzinību? Tas ir cilvēka gēnos – gribēt, lai apkārtējā sabiedrība ir ar mums apmierināti. Jo tas zemapziņā ziņo – tu tiec pieņemts, viss kārtībā!

Diemžēl, tā līnija, kas šķir divas puses – parādīt sevi no vislabākās puses un pataisīt sevi par kravu velkošu ēzeli – ir ļoti, ļoti šaura un tik pat kā nemanāma. Jo vienā brīdī tu no vienkārši laba darbinieka, padotā, kolēģa utml., kļūsti par ēzeli, kas velk nastu, kurai katrs garāmgājējs tikai piemet klāt, neko nepaņemot nost.

Ko mēs iegūstam rezultātā? Dusmas uz savu darbu, pienākumiem, priekšniekiem, kolēģiem un visiem pārējiem. Par to ārpus darba sūdzamies vien otrajām pusēm, ģimenēm, draugiem un paziņām.

Tas pats attiecas uz citām dzīves jomām – mēs uzņemamies par daudz, jo uzskatām, ka tādējādi mums kāds par padarīto uzcels pieminekli vai vismaz piešķirs medaļu. Tomēr tā nenotiek un arī turpmāk nenotiks. Vismaz līdz brīdim, kad kāds atradīs vakcīnu pret AIDS vai izgudros mūžīgo dzinēju.

Tomēr līdz tam, mums pašiem nāksies tikt galā ar savām problēmām un risināt situācijas, kurās jūtam – mūs izmanto.

1. problēma – nemākam pateikt ”nē”.

Ir, protams, tādi, kuriem tas nesagādā ne mazākās problēmas un no tādiem tu saņemsi tādu ”nē”, ka pēc tam būs pat bail novēlēt veiksmīgu dienu. Tomēr ne par to šoreiz runa.

Šoreiz runa par tādiem kā es – kuri nespēj pateikt skaidru un gaišu ”nē” tajos brīžos, kad zinām – mums lūgtais neietilpst mūsu pienākumos vai nu mēs to gluži vienkārši nevaram izdarīt. Mēs izspiežam laipnu smaidu un noklusējam savu ”nē”, lai pēc tam dienām grauztu sevi ar pašpārmetumiem par to, kāpēc gan nevarējām saņemties un noraidīt piedāvājumu/lūgumu. No vienas puses ceram, ka par to saņemsim atzinību, vai vismaz pateicību, tomēr visbiežāk nekas tāds neseko. Nosolāmies sev, ka nākamreiz pilnīgi noteikti pateiksim ”nē”, bet tā tas atkārtojas un atkārtojas. Atkal un atkal.

2. problēma – nemākam pieprasīt to, kas mums pienākas.

Kā jau minēju pie pirmās problēmas, arī šai ir otra daļa cilvēku, kuri ne tikai pieprasīs to, kas viņiem pienākas, bet arī kaut ar varu izspiedīs to, kas viņiem pat nepienākas.

Tomēr, ja runājam par otru daļu cilvēku, kuru skaitā esmu arī es, mēs nemākam pieprasīt to, kas mums pienākas. Cik gan bieži mēs strādājam vairāk, nekā mums vajadzētu, bet par to nespējam saņemties paprasīt papildus samaksu?

Cik gan bieži mēs nobīstamies brīdī, kad mums piešķir papildus pienākumu, un samaksas apspriešanu atliekam uz vēlāku, cerībā, ka gan jau saņemsimies, bet arī tas tā arī nenotiek. Un mēs atkal turpinām sevi grauzt.

3. problēma – nemākam lūgt palīdzību.

Es pat nezinu, no kā man tāds netikums radies – mēģināt vienmēr un ar visu tikt galā pašai, neprasot nevienam palīdzību. Nojausma ir, no kurienes šāds niķis radies, bet ne par to ir stāsts 😉

Principā jau smieklīgi – brīžos, kad zinām, ka mums nav vieniem jādara tas, kas mums likts, tomēr palīdzību neprasām. Un tad paši vārāmies dusmās uz visiem, izņemot sevi.

Kāpēc mēs tā baidāmies lūgt palīdzību? Bail izrādīt citiem, ka mēs vieni ar kaut ko netiekam galā? Jā… Jo pār pasauli šobrīd valda ”man viss vienalga” ēra. Kad ”krutāks” tas, kuram vairāk vienalga. Un labāks tas, kurš stiprāks. Vājie tiek apēsti. It kā jau normāla ”barības ķēde” sanāk – izdzīvo spēcīgākie. Bet vai tas, ka cīnāmies ar kaut ko vienatnē mūs tiešām padara stiprākus vai arī rada tikai ārēju iespaidu, ka esam spēcīgāki? Es teiktu, abējādi, protams, no tā, ka cīnāmies ar sevi un savām ķibelēm, mēs iegūstam kaudzi noderīgu lietu. Tomēr – kāpēc mums ir tik grūti lūgt palīdzību?

Atbilžu man nav…

Šis gan, diemžēl, nebūs raksts, kurā es ar lielu pārliecību varēšu stāstīt savu viedokli par konkrētām lietām, jo uz visiem šiem jautājumiem man atbilžu nav. Vismaz šobrīd. Vismaz ne šovakar. Varbūt, ka jau rīt man atbildes uzradīsies pašas no sevis. Bet šobrīd esmu palikusi tik vien kā ar saviem 100 neatbildētajiem jautājumiem.

Pozitīvais variants: mēs pasakām ”nē”, ja nevaram kaut ko uzņemties; ja uzņemamies, lūdzam palīdzību un par to pieprasām atbilstošu samaksu.

Parastais variants: mēs piekrītam uzņemties papildu pienākumus, neprasot par to neko pretī un velkam savu nastu vienatnē dusmojoties, īgņojoties un krītot uz nerviem paši sev un citiem.

Kā iemācīties tikt vaļā no šīm 3 problēmām? Arī uz šo jautājumu man atbildes pagaidām nav. Ja tā būtu, tad es šovakar nebūtu tik ļoti sapūtusies par to, ka man darbā šodien tika uzkrauti 10 papildu pienākumi, kuri bija plānoti pavisam citiem cilvēkiem un es skaidri zinu, ka esmu pārāk liela ņuņņa, lai par to paprasītu papildus summiņu pie algas. Nu stulbi, vai ne?

Pirmo reizi 8 mēnešu laikā, esmu tik ļoti vīlusies, dusmīga gan uz priekšniekiem, gan uz sevi.

Kurš vainīgs?

Neviens cits kā es pati. Tāpēc es ar zobiem un nagiem mēģinu pāraudzināt sevi. Pagaidām nesekmīgi. Bez es zinu, ka kādu dienu man izdosies.

Arī jums veiksmi, izturību, pacietību un optimismu!

Būs labi! 🙂

Advertisements

2 thoughts on “Visu problēmu sakne, jeb 3 lietas, kuras es pagaidām vēl nemāku.

  1. Zini, kā ir? Ar šo saskaras 90% planētas iedzīvotāju. Un, tikai tādēļ, ka ir parāk zems pašvērtējums. Mēs sevi nenovērtējam. Un, kādeļ, lai darba devējs novērtētu Jūsu darbu?
    Kad aizgāju no ieprekšējās darba vietas, manā vietā tika pieņemti divi darbinieki. Bet, man būtu pieticis, ja par dažām naudiņām mums būtu pacēluši algu, es būtu palikusi! Bet, nē, lētāk ir uzturēt divus jaunus darbiniekus, kuri tāpat ar uzliktajiem pienākumiem netiek galā! 🙂
    Kāds mans labs draugs reiz teica – dažreiz ir jāprasa nauda arī no draugiem, kad viņu īdešana sāk apnikt, jo psihologa pakalpojumi arī prasa laiku un, ir pelnīti jāatalgo.

    Ja man dažkart pedāvā kādu papildus pienākumu es smejoties saku – “Pieci lati, un darbs padarīts.” (Vai arī 10 eiro, vai 5 Pounds 😉 ), un zini, dažkārt man arī tos iedod, ne vienmēr, bet tomēr. Un, ir patīkami. Otrs arī sāk saprast, ka visu par velti iegūt nevar. 🙂

    Tā, kā cīnies, meitene! 😉

Ir ko teikt? Atstāj savu komentāru!

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s