Mēs aizmirsīsim daudzus, bet skolotājus – nekad! :)

Šodien Twitterī nedaudz aizsāku kādu tēmu, kas, pēc pāris tweetu ierakstīšanas, manā galvā atraisīja arvien vairāk atmiņu, domu un pārdomu. Mēs esam aizmirsuši un vēl aizmirsīsim ļoti daudzus cilvēkus, kas mūsu dzīvēs bijuši. Bet ir viena grupa cilvēku, kurus neaizmirsīsim nekad, gan pozitīvo, gan negatīvo iemeslu dēļ – skolotāji!

Manā atmiņā saglabājušies ”ieraksti” par pilnīgi visiem skolotājiem, kas man jebkad mūžā bijuši. Gan labiem, gan sliktiem. Tomēr man radies jautājums – kāpēc negatīvā pieredze ir pārsvarā?

Visiem zināms, ka skolotājs jau izsenis ir bijusi ļoti cienījama profesija, pret kuru man tika ieaudzināta cieņa. Kamēr citi atļāvās pasūtīt skolotājus uz ateju, es, lai ko skolotājs man teiktu, vienmēr stāvēju klusi ar muti ciet un pieņēmu visu, gan labo, gan slikto, ko no skolotājiem saņēmu, pat ja skaidri zināju, ka man ir taisnība. Bet es zināju, ka kādu dienu es skaidri un gaiši pateikšu, ko domāju, tikai nezināju, kad tas būs. Laikam tas brīdis ir pienācis – es vairs nebaidos.

Negatīvā pieredze, diemžēl, pārsvarā.

Protams, mans viedoklis un pieredze ir subjektīvi. Tāpēc vārdos nevienu nesaukšu, konkrētus piemērus nestāstīšu un tamlīdzīgi. Tomēr, ja citiem šķiet, ka viss agri vai vēlu aizmirstas, tad tas ir aplami. Man šogad būs 22 gadi, bet es joprojām kā vakar atceros daudzus atsevišķus gadījumus iz skolas un mūzikas skolas dzīves, kuri šķiet nekad neizgaisīs no manas atmiņas.

Atceros kā pabieži dabūju ar lineālu pa pirkstiem un ar dienasgrāmatu pa galvu no savas pirmās klavieru skolotājas. Bija reize, kad piesolīja izmest mani pa logu un nobraukt ar kravas auto. Pavisam nopietni un nepārspīlējot! Tos vārdus atceros nu jau 15 gadus. Šodien to citiem stāstu kā joku, bet tolaik, kad man bija 7, varbūt 8 gadi, tas man nepavisam nešķita smieklīgi.

Bija skolotāja, kurai ļoti patika ņirgāties par saviem audzēkņiem, smejoties, spļaujot ārā dzīvu indi sarkasma un ironijas veidā. Es, pat pusaudze būdama, nereti viņas priekšā raudāju. Šodien, kad man ir pāri 20, es pieceltos un izietu no klases ar augsti paceltu galvu, nejusdamās ne par kripatiņu sliktāka, bet tolaik es tiešām ticēju, ka nekam neesmu derīga, esmu netalantīga un dumja.

Bija skolotāja, kura spēja 40 minūšu laikā visu klasi (atskaitot dažus izcilniekus, protams) pazemot tā, ka pat puiši palika mēmi un, lai panāktu, ka džeki paliek mēmi, tur ir jābūt kaut kādām ”fantastiskām” dotībām uz cilvēku pazemošanu. Kurš tad neatceras tos priekšmetus, kuros bija paniskas bailes no tā, ka tiksi izsaukts pie tāfeles, jo zināji, ka nespēsi ātri un raiti atrisināt uzdevumu, tādējādi, stāvēdams visas klases priekšā saņemsi sarkastiskus un ironiskus aizvainojumus, uzbļāvienus un niknus skatienus? Es vienu šādu priekšmetu atceros ar šausmām. Varbūt pašas skolotājas to neapzinās un vēl šodien man oponētu, sakot, ka es jau pārspīlēju, un tā nemaz nav patiesība, bet ziniet, priekš bērna vai pusaudža tā ir elle, tas pazemo, aizvaino un apkauno.

Un šie tik vien tādi ”ziediņi”. Grūti uzskaitīt visas nejaukās atmiņas. Pamatskola un daļa vidusskolas vispār bija briesmīgs murgs, ko labprātāk izdzēstu no savas atmiņas uz visiem laikiem. Par to varētu stundām rakstīt un rakstīt, tāpēc labāk nesākšu. Ne es gribēju uz saviem izlaidumiem iet ne arī atgriezties tajās skolās. Riebums.

Pati vainīga?

Protams, visiem saprotams, ka skolnieki nav gluži nekāda pasaka, vismaz parastā gadījumā. Arī es nebiju paraugskolēns. Labi, līdz kādai 5. vai 6. klasei biju. Vismaz centos uz visiem 100%. Vienmēr darīju to, ko skolotāji no manis gaidīja, jo es taču biju ”tā gudrā meitene, ar garo bizi, kas smuki spēlē klavieres”. Līdz kādai 5. vai 6. klasei, kā jau teicu. Vēlāk viss mainījās. Skolā es sāku šķirot – kas man nepieciešams, kas ne tik svarīgs, uzsūcu sevī visu to, ko man vajadzēja, bet ”lieko” informāciju sāku neapzināti atmest. Mūzikas skolā – vienmēr gribēju spēlēt tā, kā ”sirds liek”, nevis kā klasiskās mūzikas likumi spiež. Sāka pamazām izpausties mans brīvdomātāja gars.

Kļuvu par vienu no ”melnajām avīm”. Kopš tā laika sāka parādīties priekšmeti, uz kuriem gāju ar paniskām bailēm, skolotāji, kurus negribēju pat uz ielas satikt, kur nu vēl viņu nodarbībās sēdēt un atmiņas, kuras labprātāk aizmirstu.

Daļa skolotāju man teiktu – pati vainīga, vajadzēja mācīties. Pirmkārt, es mācījos to, kas man bija un ir nepieciešams un ”lieko” informāciju vienkārši neuzņēmu. Un šodien, vērtējot savu tagadni, saprotu, ka nekļūdījos. Otrkārt – nekas, uzsveru – NEKAS, nedod nevienam tiesības otru pazemot! Vēl jo vairāk, ja tu, lielāks būdams (pieaudzis skolotājs) apcel mazākus un vājākus (bērnus un pusaudžus). Es ļoti labi saprotu, ka mūsdienu bērni un pusaudži ir neciešami, uzbļaus pretī visas rupjības, ko zin, pasūtīs uz ateju un vēl ģīmī iespļaus. Tādus ar siksnu nozilināt. Tomēr vai es biju no tādiem? Nē! Vai citi mani bijušie klasesbiedri, jebkurā no skolām, kurās esmu mācījusies, visi bija tādi? Nebija! Vai mēs to bijām pelnījuši? Nebijām! Vai mēs tādējādi jūsu priekšmetus labāk apguvām? Nē! Tik vien kā ieguvām pretīgas atmiņas par jūsu pasniegtajiem priekšmetiem.

Uhh… Pārāk daudz negatīvisma šeit esmu izlikusi. Bet varbūt man vienkārši vajadzēja ”nolaist tvaiku” pirmo reizi mūžā, pasakot atklāti, ko domāju.

Tomēr pozitīvā pieredze pāri visam, pat ja mazākumā!

Tomēr pāri visiem nejaukajiem pasniedzējiem, par ko nupat stāstīju, ir arī daudzi lieliski skolotāji, kuru priekšā es dziļi paklanos, noņemtu cepuri, ja man tāda būtu, un labprāt apbalvotu viņus ar zelta medaļu – tie, kas pirmie ar vispozitīvāko noskaņu man ienāk prātā, kad iedomājos par kādu no skolām, kurās esmu mācījusies, skolotāji, ar kuriem es labprāt aprunātos, ja satiktu uz ielas, par kuriem runājot es smaidu. Jo viņi ir vieni no vislieliskākajiem cilvēkiem, ko pazīstu.

Savukārt, tiem, kuri manu skolas laiku pataisīja par elli, gan skolotājiem, gan skolasbiedriem –  arī jums PALDIES! Jūs bijāt kā izcilas kvalitātes benzīns jaudīgam motoram, kurš mani dzina uz priekšu sasniegt to, ko esmu sasniegusi, nonākt tur, kur šobrīd atrodos un būt tādai, kāda šobrīd esmu. Un es redzu, ka nevienu, uzsveru – NEVIENU  no saviem lēmumiem, ko esmu pieņēmusi pagātnē, es NEMAINĪTU!

Advertisements

Ir ko teikt? Atstāj savu komentāru!

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s