Nostaļģija, pikniks, izlutinātie Romiešu bērni un vecā kundzīte :)

Vispār jau man, gluži tāpat citiem kārtīgiem pilsoņiem, šobrīd būtu jāstrādā, bet es izlēmu veltīt 15 minūtes laika vienam ašam ierakstam savā blogā. Šodien mani pārņēmusi nostaļģija – domās jau peldu Jūnijā, Latvijā, gaidot Jāņus 🙂

Nostaļģija.

Debesis melnas, gaisa temperatūra pārsniedz +20 grādus un līst smalks lietutiņš. Ik pa brīdim uz mirkli parādās saule un atkal nozūd aiz melnajiem mākoņiem. Arī gaiss smaržo kā lietainā vasaras dienā. Šīs viss man ļoti atgādina mūsu vasaras saulgriežu svētkus Latvijā. Šis ir vienīgais iemesls, kā dēļ šodien priecājos par šiem ne pārāk labajiem laikapstākļiem.

Saprotu, ka šeit pavadīts jau mazliet vairāk kā pusgads un līdz konkrētā līguma termiņa beigām atlikuši vien mazliet vairāk kā 2 mēneši. Grūti ticēt, cik ļoti tas laiks skrien, esot šeit. Latvijā nekad man laiks tā nebija lidojis, kā esot šeit. Savādi. Tomēr patīkami. Lai gan, zinu, ka pēc pāris Latvijā nodzīvotiem mēnešiem, man atkal sāks ļoti pietrūkt Itālijas. Tomēr es neuztraucos – man ir nosprausti konkrēti mērķi, kuru sasniegšana man palīdzēs kādu dienu šeit atkal atgriezties.

Vakardienas pikniks.

Vakar Romā notika pilnīgs bardaks – notika kaut kāds milzum-lielais maratons, ļoti daudzas Romas centra ielas bija slēgtas, tāpēc pārvietošanās bija diezgan apgrūtināta. Tomēr veiksmīgi satiku Karīnu un otru latviešu meiteni Daigu, un visas kopā devāmies uz šī gada pirmo au-pair pikniku Villa Borghese parkā. Bijām tāds krietns bariņš ar cilvēkiem no visdažādākajām valstīm, no Anglijas, Ungārijas, Portugāles, ASV, Kanādas u.c. Ēdām, dzērām, runājāmies, priecājāmies par sauli un blakus esošo skaisto strūklaku. Parks bija pilns ar maziem cilvēku bariņiem, kas uz segām nometušies saulītē.

Bija ļoti interesanti klausīties citu au-pair stāstīto par viņu ģimenēm, bērniem, viņu uzvedību. Vēl jo vairāk tāpēc, ka kārtējo reizi pārliecinājos par to, cik ļoti man ir paveicies. Visas meitenes, atskaitot mani un vēl vienu meiteni, stāstīja par to, cik ļoti izlutināti ir bērni viņu ģimenēs. Tik ļoti izlutināti, ka paši vecāki jau ir atmetuši cerību tikt ar atvasēm galā, tāpēc ar vieglu roku cīniņus atdot au-pair meitenes rokās un paši nodoties patīkamākām nodarbēm.

Bet kurš tad vainīgs pie tā, ka bērni izlutināti?

Vai vecāki nepadomā, ka viņu plaši atvērtais maks, kad runa ir par to, ko bērns grib, lai viņam nopērk, ir tiešā saistībā ar to, kā viņu bērni uzvedas? Vienam pusotru gadu vecam bērnam ir savs iPad. Otram 6-gadniekam savs portatīvais dators. Vēl trešajam 8-gadniekam plazmas TV ar 3 dažādām dārgām spēļu konsolēm guļamistabā. Un šīs dārgās dāvanas aug proporcionāli gadiem. Uz 18. dzimšanas dienu daļa no viņiem, pilnīgi pieļauju, dāvanā saņems ekskluzīvu auto vai dzīvokli Romas centrā.

Ir lieliski mīlēt savus bērnus. Bet vai nevajadzētu padomāt, kur būtu jāapstājas savā neizmērojamajā mīlestībā? Lai nav tā, ka tavam bērnam ir tikai 8 gadi, bet tu kā vecāks jau vairs nesaproti kā ar viņu tikt galā? Palaimējies vienīgi, ka au-pair meitenes nereti tiek cienītas vairāk kā vecāki. Tāpēc pret au-pair meitenēm daļa bērnu attiecas ar mazliet lielāku cieņu. Jo vecāki ir vienkārši kā apkalpotāji un visa skaistā, dārgā nodrošinātāji. Bet audzina, vai vismaz mēģina to darīt – au-pair meitenes. Skumji, vai ne?

Ne par velti mēdz teikt, ka tie lieliskākie cilvēki izaug pieticīgās ģimenēs un pieticīgos dzīves apstākļos, nevis visnodrošinātākajā vidē. Bail domāt, kas izaugs no bērna, kuram 8 gadu vecumā ir dārgu zīmolu apģērbi, plazmas TV guļamistabā un visi iespējamie Apple produkti.

Esmu TIK ĻOTI laimīga par to, ka esmu nonākusi tieši šajā ģimenē, kurā strādāju!!!

Cik ļoti viens cilvēks var izmainīt Tavu dienu!

Kamēr ar Karīnu sēdējām uz kāpnēm Popolo laukumā (Piazza del Popolo) un gaidījām Daigu, pēkšņi sadzirdu sev aiz muguras klusu balsi: ”Siete stranieri?” (”Vai jūs esat ārzemnieces?”). Pagriežu galvu uz labo pusi, lai redzētu, kurš ir jautātājs, un ieraugu vecu, sirmu kundzīti ar diviem spieķīšiem, melnā kostīmiņā un gaišzilu auduma maisiņu pakārtu uz viena no spieķīšiem.

Viņa stāvēja pāris pakāpienus virs manis un brīdī, kad pagriezu galvu, es vēl sēdēju, nebiju īsti pamanījusi, cik sīciņa ir vecā tantiņa. Tikai, kad piecēlos kājās ar viņu sasveicināties, pamanīju, ka viņa man ir knapi līdz pleciem 😀 Tas bija visai amizants skats! 🙂

Atbildu, ka esam gan, bet dzīvojam šeit jau kādu laiku, un vecā kundzīte, izteikusi atzinību par manām labajām itāļu valodas zināšanām, sāka ar mani runāties gluži kā mēs būtu pazīstamas gadiem. Viņas seju visu laiku rotāja tik ļoti labsirdīgs smaids un viņai bija tik patīkama balss!

Viņa sāka man stāstīt, ka esot no Puglia (Itālijas reģions, blakus Lazio reģionam, kurā atrodas Roma) un saviem bērniem neesot teikusi, ka šodien brauc uz Romu, jo viņi baidās laist viņu vienu pašu tik tālu (kundzītei bija pāri 80 gadiem). Viņa stāstīja, cik fantastiski skaistas esot baznīcas Romā un bieži atkārtoja: ”Ma quant`e bella Roma, vero?” (”Bet cik gan skaista ir Roma, vai ne?”). Viņa atvēra savu gaišzilo auduma maisiņu un iedeva man vairākas bildītes ar Jaunavu Mariju, teikdama: ”Aizved šos savai ģimenei, tuvākajiem cilvēkiem un lai Dievs Tevi svētī!”.

Es neesmu dievticīga un neesmu nevienas reliģijas piekritēja. Tomēr, ja jūs zinātu, kādu sajūtu manī atstāja tas, ka šī konkrētā kundzīte iedeva man tās bildītes un pateica tādus vārdus! Tas bija tik ļoti savādi, jo neviens cits dievticīgais manī šādas sajūtas atstājis nebija. Tas nenozīmē, ka es tagad palikšu par kristieti. Tomēr šī vecā kundzīte man paliks atmiņā vēl ļoti, ļoti ilgi! Pat tagad, viņu atceroties, es smaidu. Interesanti, cik milzīgu gūzmu pozitīvu sajūtu un emociju tevī var ienest viens, nejauši uz ielas satikts cilvēks, vai ne? 🙂

Un vispār, viņa, pašai nezinot, man arī atgādināja, cik ļoti man pietrūkst manas vecmāmiņas Latvijā! Mana māmiņa un vecmāmiņa – 2 cilvēki, ap kuriem grozās visa mana pasaule!

Dodos dzīvē.

Tagad nu gan beigšu rakstīt un dodos atpakaļ dzīvē – strādāt un darīt visādas tamlīdzīgas lietas.

Kad man bija 15 gadi, es neko ļoti daudz no dzīves negribēju. Tikai to, ko parasti grib jebkurš normāls cilvēks. Tagad man ir 21 gads un es saprotu, ka ar vienu dzīvi man nepietiks, lai izdarītu visu, ko vēlos izdarīt, iemācītos visu, ko gribētu iemācīties un izjustu visu, ko vērts izjust.

Tomēr es darīšu visu, ko varēšu un pēc labākās sirdsapziņas. Novēlu jums visiem tieši to pašu! 🙂

Veiksmīgu jums visiem šo nedēļu un uz sazināšanos atkal drīzumā! 🙂

Advertisements

2 thoughts on “Nostaļģija, pikniks, izlutinātie Romiešu bērni un vecā kundzīte :)

  1. Man ļoti patika viss Tavs uzrakstītais, bet Tevu bildi no piknika parkā es uzliku uz datora darba virsmas. Tev tajā bildē tik jauks smaids, ka man gribās katru dienu iesākt ar to. Pie mums šodien tikai plus 3 grādi un lietus, lietus, lietus un vēl stiprs vējs, nu ļoti nepatīkami. Lai Tev, meitiņ, veicās! Bučas!

Ir ko teikt? Atstāj savu komentāru!

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s