Gribēju kā labāk, sanāca kā vienmēr :D

Šī nedēļa bija domāta kā brīnumjauka atpūta ar lielākām vai mazākām eksursijām svaigā gaisā, saulē, bet viss sanāca gluži pretēji.

Mana vadītāja apliecība aizbrauca slēpot uz Alpiem.

Pirmā lieta, kas nogāja greizi, bija tāda, ka tieši tad, kad priekšnieks ar ģimeni jau bija pusceļā uz Alpiem, es sapratu, ka savā darba automašīnā, ar kuru viņi aizbrauca, esmu atstājusi savu maku, un makā, protams, visa mana dzīve, ieskaitot vadītāja apliecību.

Biju jau sapriecājusies, ka varēšu pabraukāt kaut kur apkārt uz tuvākām un tālākām pilsētām un pilsētiņām ekskursijās, kaut ko apskatīties, kaut ko pafotogrāfēt un tā. Tas, ka es, palikusi bez internetbankas kodu kartes, pat nevaru rīkoties ar savu bankas kontu, kurā nupat kā bija ieskaitīta alga, vēl būtu sīkums. Sapratu, ka esmu iesprostota mājās uz nedēļu ar auto, bet bez vadītāja apliecības. Aizbraucu tik vien kā līdz tuvējam veikalam un arī tikai tā ar izbolītām acīm, vai kaut kur nestāv kāds policijas auto, kurā dežurējošiem cilvēciņiem aiz garlaicības varētu sagribēties mani apstādināt un pieprasīt 30euro par vadītāja apliecības klāt neesamību. Garastāvoklis jau noslīdēja no 100% līdz 70%.

Tomēr gaidu svētdienu, kad mana vadītāja apliecība atgriezīsies no slēpošanas Alpos ar fotogrāfijām un suvenīriem. Vismaz kāda daļa manis būs bijusi Alpos 😀

Ja kādam rodas jautājums, kādēļ es nebraucu uz Alpiem slēpot, tad mana atbilde ir – slēpot? Sniegā? Aukstumā? Paldies, nē. Labāk ”paslēpošu” pa zaļu zālīti tepat, saulē, siltumā, +24 grādos.

Par to ”saulē, siltumā, +24 grādos” runājot…

Svētdien tiešām, kā jau parasti, spīdēja saule, bija pāri 20 grādiem un mani bija pārņēmis samērā drūms noskaņojums par to, ka tik fantastiskā laikā man nebūs iespējas izkustēties no mājas tālāk par 100 metriem. Tomēr kāds tur, augšā, parūpējās par to, lai es varētu teikt ”tas nekas, ka man nav ”tiesību”, laiks tāpat nav jauks”. Jau vakar apmācās, sāka līt un tā tas turpinās līdz pat šim brīdim. Šādus drūmos laikapstākļus sola visu nedēļu. Kā jau minēju – kāds tur augšā vēlējās uzlabot manu noskaņojumu, tomēr garastāvoklis, par spīti tam, noslīdēja no 70% uz jau 50% – ja nevaru nekur braukt, vismaz pastaigāties ārā varētu saulītē.

”Uzlabot manu garastāvokli – Dublis Nr. 2”

Bet kādam tur, augšā, neiepatikās tas, ka viņa centieni uzlabot manu omu tā arī neizdevās, tādēļ viņš izdomāja, ka, lai es varētu nebēdāties par to, ka nevaru nekur aizbraukt un nevaru ārā izbaudīt foršo laiku, man vajadzētu saslimt! 😀

Svētdienas vakarā, gulētejot, man uzradās tā, jums visiem droši vien labi pazīstamā, sajūta pirms gripas – nemitīgā vēlme staipīties, jo šķiet, ka viss ķermenis stīvs, nedaudz dulla galva un tikko manāmi drebuļi. Man mājās ir lieliskas, ne pārāk spēcīgas zāles, kas dzeramas, kad jūt, ka kaut kāds nelabums nāk virsū. Starp citu, tās zāles ir garšīgas, mazītiņā trauciņā tādi saldi cukura graudi, kas garšo pēc vaniļas cukura – jāsaber zem mēles un jāgaida, kamēr izšķīst. Bet, atgriežoties pie iepriekšējās tēmas – bija jau par vēlu tām zālēm – pamodos ap 1:00 naktī ar milzīgiem drebuļiem, galvassāpēm, sāpošu kaklu un nevarēdama paelpot caur degunu. Kaut kādā pusmiegā nomocīju nakti.Garastāvoklis no 50% noslīd līdz 30%.

Vakar pa dienu viss bija kārtībā, nodomāju – nu re, zāles būs palīdzējušas. Še tev! Naktī atkal pamodos ar sāpošu degunu (no iekšpuses), kas elpošanu caur degunu un katru mazāko ieelpu vai izelpou, padarīja visnotaļ nepatīkamu, tomēr, pat elpojot caur muti, deguns turpina daļēji ”strādāt”, tāpēc iebāzu nāsīs salvetes un turpināju mēģināt gulēt 😀

Nākamā problēma, kas mani piemeklēja – elpojot tikai caur muti, man vēl trakāk sāka sāpēt kakls un, šķiet viss, sākot no zobiem un beidzot ar plaušām, žuva kā Sahāras tuksnesis, kas nozīmē, ka ik pēc 10 minūtēm nācās celties, lai dzertu ūdeni, nakts laikā šķiet kādu litru izdzēru. Ik pēc 15 minūtēm pārbaudīju, vai joprojām nav iespējams elpot caur degunu. No nemitīgās celšanās augšā, arī galva sāka sāpēt vēl trakāk. Garastāvoklis, visbeidzot, no 30% ”nosprāga” līdz pašai nullei.

Šodien, protams, atkal viss kārtībā, ne iesnas, ne galvassāpes, ne temperatūra, ne kakls sāp.

Kāds var man paskaidrot, kāpēc visas tās draņķības uznāk tieši pa nakti?

Tomēr kārtējo reizi pārliecinājos arī par to, ka, jo vairāk laika man ir, jo mazāk es izdaru. Man parasti jautā – kā tev izdodas apvienot 2 darbus, 2 haltūras, mācības, treniņus, deju nodarbības un vēl visas tās ekskursijas? Pavisam vienkārši – tāpēc, ka man ne priekš kā nav laika 😀 Jo mazāk laika, jo vairāk tajā māku iestūķēt.

Visam ir sava pozitīvā puse 🙂

Par spīti visam, es tomēr daru visādas jaukas lietas šonedēļ – daudz un dikti spēlēju klavieres, spēlējos ar suņiem, mācos, rakstu darbus skolai, daru visdažādākās pilnīgi nelietderīgās lietas internetā un vienkārši atļaujos visu dienu pavadīt pidžamā 😀

Tas nu šoreiz laikam arī viss. Paldies par laiku, ko veltījāt, lai izlasītu šo memuāru! 😀

Nezinu kā jums, bet man te jau visos veikalos masveidā plūst iekšā visādi lielāki un mazāki nieki priekš Lieldienām, tāpēc – sveiciens jums ar Lieldienu tuvošanos! 🙂

Novēlu, lai jums visiem šī nedēļa ir foršāka kā man 🙂