Par referenduma rezultātiem…

Mieru, tikai mieru! – tā man gribētos teikt saviem tautiešiem. Lasot komentārus sociālajos portālos un ziņu lapās. Gribētos citēt vienu sev ļoti mīļu draugu Lauri (lai viņam vieglas smiltis) –

”Jūs runājat un rakstāt tā, it kā jums cūka būtu galvā iekodusi!”

Par to arī šajā nelielajā pārdomu stāstā.

Cik daudz sliktu krievu, tik pat daudz sliktu latviešu, tik pat daudz rupju un neiecietīgu cilvēku jebkurā tautā. Tā tēma jau visiem ir zināma, un to es vairs nepārrunāšu.

Tas, kas mani izbrīna ir pilnīgi un galīgi riebīgā izturēšanās un runāšana pēc referenduma rezultātu uzzināšanas.

Jā, arī es biju ”PRET” un mana nostāja joprojām ir izteikti latviska. Tomēr – pirms referenduma es netiku lamājusi cittautiešus un to nedaru arī tagad, kad mēs esam ”uzvarējuši”. Gribētos aicināt savus tautiešus uztvert šo ”uzvaru” mierīgāk. Priecāsimies un turpināsim saglabāt savu valsti, tomēr būsim pieklājīgāki un piesardzīgāki savos izteicienos un bravūrībā.

Viena uzvara kaujā vēl neko nenozīmē, ja pēc tās mēs turpināsim dzīvot tieši tāpat, kā iepriekš.

Viena uzvara nenozīmē, ka nu ir laiks lielajai bravūrībai. Latvieša mute vienmēr ir bijusi tik liela, ka tur varētu ietilpt, es atvainojos, vesela amerikāņa lielā pakaļa. Mums vajadzētu nevis bravūrīgi lamāt cittautiešus pēc vienas sīkas uzvaras, bet domāt, kā mainīt mūsu dzīvi, lai šādas situācijas nākotnē vairs neatkārtotos. Un jāsāk katram pašam ar sevi!

Tas, ka eksistē rupji un valsti necienoši krievi, nenozīmē, ka tev jākļūst par vienu no rupjajiem un citus necienošajiem latviešiem.

Ko es ar to gribu teikt? Nesāc attaisnot savu rupjo uzvedību ar tekstu: ”Bet tur tie krievi taču arī komentāros tā lamā latviešus, ka es nevarēju noturēties…”. Ja cits ir slikts, nenozīmē, ka mums jābūt tādiem pašiem. Ir jāmāk zaudēt, bet ir jāmāk arī uzvarēt ar mieru, nekladzinot kā gailim staba galā. Jā, Latvijā ir jābūt vienai valodai, vienam karogam, vienai himnai. Tomēr, ja reiz esam uzvarējuši, tad ar šādu bravūrību nekas ar to referendumu nebeigsies.

Jo vairāk ”cepamies” mēs, jo vairāk tas ”uzvāra” viņus.

Taisnība, ka mums jārīkojas savas valsts, tautas, kultūras un nākotnes labā. Tomēr tas jādara bez lielas bļaustīšanās. Sen atzīta patiesība – uzvar tas, kurš cīnās neviena nemanīts un nedzirdēts – tātad, mierīgs. Mums jāsaprot, ka tik agresīvi karojot, arī otra puse sāks karot agresīvi. Kāpēc latviskuma īstenošana ir jāveic ar tādu vērienu? Tas vien liek cittautiešiem domāt, ka tas ir kaut kas vērienīgs, neierasts un viņus apspiedošs. Kāpēc to nevarētu realizēt mierīgi, ar apdomu, tā, lai citi to uztver tieši tā, kā tas patiesībā ir – pilnīgi normāla lieta suverēnā valstī. Tad nebūtu tik milzīgs ”cepiens” par šo visu.

Tas, kā citi to uztvers, ir tiešā veidā atkarīgs no tā, kā mēs to pasniegsim.

Protams, tas ir tikai mans personīgais viedoklis. Tomēr es gribētu lūgt savus tautiešus un arī cittautiešus – pirms tu raksti rupjus, necienīgus un aizvainojošus komentārus vai izsakies nepieklājīgi – apdomā, vai tiešām to vajag darīt. Vai tiešām vajag koncentrēties uz citiem, tā vietā, lai sāktu ar sevi – padomājot, ko ES varu darīt, lai situācija mainītos un mēs – visu tautu piederīgie spētu sadzīvot kopīgi vienā valstī.

Paldies par uzmanību!

Advertisements

Ir ko teikt? Atstāj savu komentāru!

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s